“Kur pats top skaists un smalks”

I

Dažādi teātri savu jauno sezonu iesāk dažādā laikā, bet nu jau allaž vasaras nogalē. Skatītāji tāpat, un es kā viens no viņiem to iesvinēju neparasti agri. Tas diemžēl man vairs nav raksturīgi pēdējos gadus. Skaistajā jaunībā nevarēju vien sagaidīt liepājnieku un valmieriešu ikgadējās viesizrādes Rīgā, kas bija pamatīgs maratons (vajadzēja obligāti redzēt visu vedumu), lai septembrī mierīgu sirdi pievērstos galvaspilsētas teātriem.

Tagad daudz kas mainījies, mani ieskaitot, un teātra apmeklējumi kļuvuši par īpašiem vakariem (galvenokārt) un dažkārt pat – svētkiem. Daudz ir izrāžu, kuras vajag un gribas redzēt, un – cik daudzas šosezon vēl nāks klāt! Rau, 101. sezonā Nacionālais 19. septembrī uzreiz bliezīs pa visām trejām skatuvēm.

Visiem teātriem vēlu radošas veiksmes – ko gan citu, vai ne?

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·         2019. gada 29. augusts, vakars

·         Nacionālais teātris, Lielā zāle

·         Parters, 14. rinda, 12. vieta

Rainis

“Pūt, vējiņi!”

Izrāde 1 daļā

Iekams sarkanais iemīļotā teātra priekškars nav vēries, izbaudu būšanu mazliet grezni senilajā, taču skaistajā telpā, kurā tik daudz brīnumu sagaidīts (un vienā bija tā laime pašam piedalīties). Viedais jau laikus izslēgts. Zāle ir pilna, jebšu aiz teātra sienām – totāla vasara. Man ļoti patīk, ja nav jāsēž starp tukšām sēdu vietām un rindām un jālūkojas, ka priekšā ir tikai atzveltnes bez mugurām un pakaušiem. Šovakar tā nav, un es esmu gatavs izrādei, par kuru tikai labas atsauksmes dzirdētas. Taču man ir vēl dažas minūtes, tāpēc – paritināšu teātrālo atmiņu kamolu…

Ar Raiņa tautasdziesmu 5 cēlienos “Pūt, vējiņi!” (tādu dzejnieks savai lugai, ja nemaldos, devis “žanrisko” apzīmējumu) es – varu sacīt – esmu uzaudzis. Kad biju vien sīks puišelis, mana māte Hilda Vēvere iesaistījās tam laikam prātam neaptveramā pašdarbnieku avantūrā, proti, vietējā amatieransambļa režisors par varas makti bija iedomājies iestudēt tieši šo lugu. Visiem, ieskaitot tos, kuri jau skaitījās aktieri, tāds demaršs pret parastajiem sadzīves gabaliem, visbiežāk komēdijām, jo kaut kas viegli izklaidējošs lauku cilvēkiem, kas noguruši kolhoznieku darbos (mūsu gadījumā – ZPS “Krimulda”), šķita krietni noderīgāks. Bet te – ambicioza iecere iestudēt lugu, kurā nav “normālu dialogu” (nu, gandrīz nav), turklāt smejama arī teju nekā.

Mātei tika piespriesta Mātes loma, un viņa pat tā kā drusku pamēģināja to, taču, būdama iedzimta raganiete (nevis ragana, uz ko gan norāda dzīvesvietas nosaukums) ar īstas dzimtļaužu aktrises privilēģijām, pieprasīja: vai nu viņa spēlēs Ciepu, vai neko. Tā māte tika pie vecmeitas Ciepas (un vēlāk – publikas aplausiem un smiekliem), bet es sēdēju katrā mēģinājumā, tādējādi Raiņa lugas tekstu bez nopietniem īsinājumiem nevilšus apgūdams no galvas gandrīz pilnībā. Un tikpat neviļus iemīlēdams to. Un es redzēju arīdzan, kā mani skolotāji pārtapa par Māti, Andu un Didzi, kā kaimiņu puikas mamma kļuva par Zani, kā tik ikdienišķi pazīstamie jaunieši – par Baibu un Gatiņu, kā manas mātes kolēģe – par Ortu. Bet – tā kā neatradās ozolam līdzīgs jauns vīrietis, kurš varētu nospēlēt Uldi, tad šo nastu uzņēmās pats režisors. Vēlāk ansamblim pievienojās cits un īsts Uldis – siguldietis, latviešu valodas un literatūras skolotājs un populārais televīzijas diktors Uldis Deisons.

Kopumā tā bija kolosāla sākumskola – ievads teātra būšanās. Un šaušalīga indeve! Ja tu esi bijis klāt no lugas lasīšanas līdz ģenerālmēģinājumiem un pat dekorāciju apgleznošanai, notiekošais nevar neietekmēt uz mūžu, vismaz ne jau tādu baltmaizes struktūras dvēseli kā mani.

Raganiešu “Pūt, vējiņi!” uzvedumam bija grandiozi panākumi! Pirmizrādē kluba zāle – ne no tām mazākajām (tolaik vienā no jaunākajiem un smalkākajiem kultūras namiem Latvijas PSR, kurā katru mēnesi viesojās abi mūsu teātri “uz riteņiem”) – burtiski bija stāvgrūdām pilna, un ovācijas – patiesas. Jo režisors (viņa uzvārds bija Cīmanis, manuprāt) un viņam uzticīgie, paklausīgie aktieri tiešām bija paveikuši brīnumu. Es tak biju vērojis visu “melno darbu”, bet izrādē piedzīvoju prieka un saviļņojuma asaras, it kā pirmoreiz visu skatītos. Varbūt vairāk tāpēc, ka visiem traki jutu līdzi un redzēju to, ko citi zālē sēdošie nemaz vai ne tik ļoti. Bet bija SKAISTI! Izrāde “Pūt, vējiņi!” ir viens no brīnišķīgākajiem Krimuldas novada ļaužu sasniegumiem kultūrā 20. gadsimta II pusē.

Starp citu, kad šī notikuma sakarā tika noorganizēts brauciens uz toreizējo Akadēmisko Drāmas teātri, lai noskatītos Alfrēda Jaunušana veidoto izrādi, un arī mani paņēma līdzi, pēc tam es lakoniski izsacījos: jā, izrāde ir laba, bet ne jau tik laba kā mūsējā. Smieklīgs mazliet šķiet mans lokālpatriotisms un lepnums par to, kam biju aculiecinieks.

Un – tad nāca filma!

Nu, varat iedomāties, ar kādu satraukumu es, 6. klases skolnieks, gaidīju Gunāra Pieša režisēto Raiņa lugas kinoversiju? Tās seanss mūsu ciemā notika tajā pašā klubā, kur triumfu piedzīvoja absolūto pašdarbnieku “Pūt, vējiņi!”. Taču tieši tajā pēcpusdienā, kad izvērtās skolas masu kultūras gājiens, lai noskatītos filmu, es nez kāpēc biju uzmetis lūpu un paņēmu brīvsoli. Muļķis gatavais! Otrā dienā no audzinātājas dabūju pelnītu brāzienu, tomēr filmu drīz vien redzēju tāpat – laikam māte mani aizveda uz kādu vakara kinoseansu. Viņai, piemēram, ne visai patika, īpaši jau Gatiņš (atveidoja pavisam vēl jauniņais vidusskolnieks Pēteris Gaudiņš) ar zalkšu murskuli rokās, kas man savukārt likās inčīgi.

Jā, filmu uztvēru un pārdzīvoju sevī ļoti! Un ikreiz, kad to skatos atkal, pārdzīvojums atjaunojas un es novērtēju šī kinoprojekta īstenotāju drosmi un talantu. Šodien taču mēs katrs saprotam: filma ir latviešu tautas atmodas priekšpavasara viens no pirmajiem vējiem. Diez vai citur visā PSRS kaut kas tik nacionāls un vērienīgs būtu varējis tapt.

Lūk, tāpēc – bet ne tikai – gribu sevi uzskatīt par visai pieredzējušu “pūtvējiņistu”. Jo turklāt esmu redzējis, manuprāt, visus šīs Raiņa lugas iestudējumus, cik vien tādu ir bijis manā kaķa mūžā un paralēli teātra vēsturē.

Alfrēda Jaunušana izrādi Drāmā jau minēju. Šķiet, tā toreiz bija tāds kā atjaunojums, jo Antu Klinti kā Ortu neesmu redzējis – manā atmiņā ir Maiga Mainiece šajā lomā –, arī Liliju Ēriku Mātes lomā ne, taču it spēcīgu iespaidu atstāja Helēna Romānova. Atceros skaisto Ģirtu Jakovļevu kā Uldi un daiļo Astrīdu Kairišu kā Zani – vēlāk abi sastapās šajās lomās filmēšanas laukumā. Bez šaubām, Dinai Kveldei Baibas loma ir varbūt pats nozīmīgākais sasniegums aktrises daiļradē.

Ja nekļūdos – nākamais bija Māras Ķimeles iestudējums Valmierā (1985). Tad jau es biju gana apvēlies teātra lietās ne tikai kā Rīgas 64. vidusskolas teātra klases absolvents, bet arī kā Latvijas Radio ārštata korespondents. Atceros, ka, vēl izrādi neredzējis, radiomājas vestibilā it drosmīgi režisorei uzjautāju, sak, vai tad Mātes lomai Rita Meirāne (ļoti man šī aktrise patika) nebūtu piemērotāka nekā jestrā raksturlomu tēlotāja Inga Kalēja. Uz to Māra Ķimele atbildēja, ka šajā izrādē vajadzīga Kalēja (kaut gan vēlāk Meirāne tomēr spēlēja Māti, pats redzēju, un, protams, viņai piemita tas majestātiskums, ar kādu vienmēr šis Raiņa tēls pirmām kārtām asociējas). Režisorei, protams, bija taisnība: tieši Inga Kalēja bija pati labākā Māte savām meitām Zanei – Baibai Valantei un Andai – Rutai Vītiņai. Vispār – šī, manuprāt, bija izrāde ar izcili atrisinātu finālu – ar Daces Everss Baibas pārvēršanos par… BURU mīļotā Ulda laivā. Tolaik publikas daudznozīmīgi uzņemts simbols, un nekādas fiziskas lēkšanas Daugavā, kas ir kā pamatīgs klupšanas akmens lugas atveides cildeni traģiskajai izskaņai. Pateikšu uzreiz: Māras Ķimeles iestudējumu šobaltdien uzskatu par konģeniālu Raiņa lugas interpretāciju. Turklāt viņa bija atcerējusies, ka luga patiesībā sākas ar prologu, kuru izrādes sākumā brīnišķīgi norunāja Jānis Samauskis.

Gāja laiks, un 1998. gadā Dailes teātrī Mazās zāles formātā Oļģerts Kroders izmēģināja roku “Pūt, vējiņos!” Tam laikam – gana novatoriska interpretācija, taču neaizkustinoša. Visspilgtāk atmiņā palikusi Gundegas Ozolītes Baiba un Dinas Kuples Orta (kura it labprāt kopā ar Uldi iedzēra), puiši kaut kā neviens ne.

Gaļinas Poļiščukas versijai Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves ar visiem skatītājiem (2004) es neticēju. Nu kā tā var būt, ka izrādē nevaid ne Mātes, ne Ortas? Izrādījās – var gan. Nezinu, ko Rainis par šādu lugas nepavisam ne kosmētisko operāciju sacītu, bet man izrāde ļoti patika. Toreiz es Baibas lomā skatīju Rēziju Kalniņu. Andris Bulis kā Uldis, šķiet, ir satriecošākais, kādu jebkad esmu sastapis, bet tādam jau šim “mežonim” vajadzēja būt pagāniski skarbajā režisores redzējumā.

Liepājas teātrī iestudētais mūzikls pēc lugas motīviem (2011) manos priekšstatos arī ir pieskaitāms Raiņa darba interpretācijām, kaut gan tajā ir citu radīts librets, kurā, šķiet, maz bija palicis no pirmavota tekstiem. Par laimi, visi izrādes veidotāji nebija turējušies pie lugas “burta”, taču pie rainiskā gara gan – to varēja saklausīt fenomenālajā Kārļa Lāča partitūrā un ieraudzīt, izdzirdēt katra aktiera apbrīnojami izjustajā tēlojumā šajā mūzikā.

Re, cik daudz paguvu atcerēties, iekams sākas patlaban jaunākais Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējums, kas jau gadu ir teātra repertuārā.

Taču – stop! Ka tik neaizmirstu vienu atrunu!

Un atruna ir šāda.

Nedrīkstu būt Elmāra Seņķova režisētās izrādes objektīvs vērtētājs, jo, lūk, cik daudz faktoru ietekmēja mani kā skatītāju! Tā ir neizdzēšamā pieredze. Tās ir lugas zināšanas un zināšanas par lugu un tās iestudējumiem. Nav iespējams būt neitrālam attieksmē pret beidzamo Raiņa lugas skatuves variantu, tāpēc turpmākais būs vien vienīgi manas ļoti subjektīvās pārdomas. Pieļauju, ka pavisam citādi spriež tāds, kurš par lugas iepriekšējiem uzvedumiem nezina neko, citādi tāds, kurš ir redzējis tikai filmu, un tāds, kurš to nav redzējis utt. Savu skatītāja atmiņu bagāžu netīkas nosaukt par slogu – kāpēc gan? Kazi, arī tādā viedoklī varbūt ir vērts ieklausīties. Centīšos nesalīdzināt, taču atmiņas un asociācijas baidīt prom arīdzan ne.

Un izrāde sākas, priekškaram – klasiski sarkanajam Nacionālā teātra priekškaram… neveroties.

Uznāk Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs. Filmas Baiba (joprojām tāda, par kuru var sacīt: stalta sirds un augums) un filmas Uldis, lai norunātu zīmīgo prologu. Reveranss filmai? Laikam gan, jo zināms, ka Imanta Kalniņa komponētā mūzika izrādē nav vis oriģināla, bet gan no filmas aizņemta. Uzsildīta? Neaizmirstama, tāpēc lai paliek neaizmirstama? Un man jādomā: kāpēc gan šāda atsaukšanās uz to, kas cieši pieder kino darbam? Ko savā ziņā tīša šo divu aktieru “citēšana”, viņiem iznākot avanscēnā, izteic tiem, kam filma neko nenozīmē? Varu tikai minēt. Viņi droši vien uzmanīgi noklausās skaisti, rimtā sirsnībā norunātās Raiņa dzejas rindas, kas neapšaubāmi ir tikai piedeva pašai izrādei. Ak, ir aizkustinoši! Es, protams, sevišķi priecājos tieši Esmeraldi Ermali atkal redzēt uz skatuves un tieši uz šīs – tik šarmantu un tik pārliecinošu kaut dažas minūtes priekškara šajā pusē. (Kaut nu saredzētu arī citi režisori…)

Vispār – teātra priekškaram šajā izrādē ir sava “loma”, taču es neteiktu, ka veiksmīga. Jo pēc prologa seko kaut kas pilnīgi amatierisks – otrpus tas tiek it sparīgi raustīts, lai mums, skatītājiem, rādītu, uz ko spējīgs ir “pūtvējiņš”, kurš “kāpj pāri Daugavai” dramatiskās I. Kalniņa mūzikas pavadībā. Piedodiet, bet šāds pliks vizuāls paņēmiens izskatās tik muļķīgs, ka nojauc noskaņu, kuru svinīgie aktieri bija paguvuši raisīt. Mūzikā vētras pilnīgi pietiek.

Arī turpmāk izrādē priekškars tiek izmantots, un manām acīm un prātam tas tomēr šķita lieki, brīžiem nesaprotami, ja nu vienīgi taī skatā ne, kur tas pāršķeļ skatuvi uz pusēm. Bet arī tad – tas īsti nekļūst par metaforu, jo ir tikai no abi pusēm saplacināts milzīgs auduma gabals, kas atgādina stabu. Nespēju pilnībā pieņemt šo atsvešinājuma principa pastiprinājumu, un tas, manuprāt, novērš nost no tiem estētiskajiem un idejiskajiem uzstādījumiem, kādi izrādē neapšaubāmi tiek apliecināti. Es teiktu: būtu nu likuši mieru priekškaramajam, lai tas godīgi dara savu darbu, nošķirdams cēlienu no cēliena, un i tas gana cildeni un šai konkrētai izrādei ir piemēroti.

Bet kurš mēlnesis kaut kad teica man, ka E. Seņkova iestudējumā esot realizēts viss Raiņa lugas teksts? Uzzinot to, biju neizpratnē: kā gan stundā un četrdesmit minūtēs iespējams ietilpināt diezgan apjomīgu dramaturģisko materiālu? Parasti teātrī tak notiek visādas lietas, ne jau tikai runāšana vien.

Protams, izrādes sākums ir tik apšķērēts 1. cēliens (darbība maltuvē), ka pat man kā lugas zinātājam radās apjukums – Mātes un Gatiņa tēlu šajā ainā vispār nav. Nuja, kurš gan to var liegt režisoram vai dramatizējuma autoram? Īsināt var vienmēr, un, iespējams, ekspozīcija likusies par garu. Rainis, pretēji dažviet izplatītam uzskatam, ir neiedomājami labs dramaturgs savās labākajās lugās, un “Pūt, vējiņi!” ir lielisks paraugs. Tas ir filoloģiski pierādāms, un Fricis Bārda, kas latvju teātrim nekādu pienesumu nav sniedzis, vienkārši nav arī taisnība (viņa teiktais, kas lasāms izrādes programmiņā, ir gluži vai pašapsūdzoša aplamība).

Tātad – 1. cēlienam ir pietiekami liela nozīme lugas tālākajā attīstībā un jau no pirmajām replikām, kaut arī mīlīgajā tautasdziesmu metrikā, ienes spriedzi tēlu attiecībās. Taču režisors laikam nav vēlējies rādīt banālu sieviešu sadzīves drāmu. Jo – no pirmā brīža par izrādes dominanti kļūst nedziedošais KORIS – dzīvu cilvēku prospekts visā skatuves augstumā, un pret tādu fonu ikdienišķajam, nebūtiskajam būtu jāizkūst vispārināti humānā, mūžīgā priekšā (šoreiz vairāk tā kā aizmugurē).

(Turpinājums sekos)

in memoriam

Ne pārāk dziļās skumjās un nepavisam ne nožēlā esam pilnvaroti paziņot, ka šī bloga radītājs un vienīgais autors, saukts Skaidris Valters, no mums ir aizgājis. Virziens, uz kurieni, nav zināms nevienam, pat viņam pašam ne. Taču šis saulesbrālis nebija tik drosmīgs, lai pats, kā saka, ar savu roku publiski atteiktos no pārāk ambiciozajiem plāniņiem, kādus viņš postulēja pirmajā rakstā, tāpēc visnotaļ dīvainais akts tika uzticēts mums.

Nu ko, tas nav grūti. Nekrologus var uzrakstīt arī dzīviem, jebšu virtuāliem īpatņiem. Skaidris patiesi ir viens no viņiem, bet viņa jau vairs neesot! Tā Skaidris apgalvoja, un mēs viņam esam noticējuši. Par to liecina šis visai gļēvais žests no viņa puses, jo mēs jebkādu savu vainu atzīt nevaram. Arī par to kritiku, ko vēršam pret viņa kaprīzi izbeigties virtuālajā vidē. Vismaz.

Skaidris faktiski bija cilvēks, kura faktiski nemaz nebija. Precīzāk – viņš nepaguva notikt. Tāds kā ziepju burbulis. Skaidris gribēja būt, bet nepaguva. Mēs sakām: varbūt tas ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Tas ir – ka nekas jau patiesībā nenotika. Jo – lai notiktu, vajadzīga mērķtiecība, neatlaidība, spēja pārvarēt grūtības un pat pazemojumus. Kaut kam tādam Skaidris nebija gatavs. Viņam likās, ka uzreiz būs zvaigzne, kolīdz iededzinās nenodegušo Ziemassvētku svecīti savā logā. Bet logs bija papriekš jānomazgā, citādi liesmiņu neviens nesaredzēs. Mēs Skaidrim to gribējām aizrādīt, taču – viņš jau vairs nespēja mūs sadzirdēt, teikdams, ka tikai trakais logus mazgā ziemas vidū. Ja ir netīrs skats uz dzīvi, tad neviens gadalaiks nav par sliktu pārmaiņām, taču Skaidra neskaidrā pārliecība bija tik dzelžaina, ka viņš pats to nebija spējīgs izturēt līdz galam. Dezertēt gan. Tas nu arī ir noticis.

Nevajag domāt, ka mēs, kuri patlaban mēģinām formulēt pēc iespējas maigāku nedārgā aizgājēja rakstura un nepabeigto darbu jēgu (ar viņa atļauju), esam negatīvi noskaņoti. Drīzāk ironiski, jo nekādi daudzināt viņu nevaram. Taču – ja jau Skaidris mums ir uzticējies pilnīgi un galīgi, tad nekautrēsimies izteikt arī kopīgu viedokli par šo pārpratumu no zilzeķes.

Jā, Skaidris Valters ir kļūda. Viņš ir neveiksmes metaforiska izpausme. Viņš ir diezgan pārliecinoši pierādījis kāda dramatiska aforisma apšaubāmo dzīvotspēju: ar labiem nodomiem ir ceļš uz elli bruģēts! Mums tāda nostāja nav pieņemama, taču Skaidris ar naktstauriņa neatlaidību šo Larošfoko cienīgo maksimu ir realizējis pilnībā. Varbūt par to vien mums viņu vajadzētu cienīt? Kā jau redzat – tas ir retrorisks jautājums.

Par nelaikā aizgājējiem mēdzot teikt vai nu labu, vai arī neko. Ja viņam būtu brālis, varbūt par viņu mēs varētu pasacīt daudz skarbākus vārdus. Tā kā mums ir dota Skaidra atļauja izteikties brīvi un godīgi, tad – nekā īpaši laba rakstīt tik tiešām nav ko. Nekas jau nav paveikts, nekas nav izdarīts. Bet – lai viņam tiek tas, ko pat pelnījis nav.

Skaidris Valters ir aizgājis. Viens kā viens īsts duraks. Tipisks neveiksminieks! Patiesībā piešmaucis tos, kurus savos pirmajos un pēdējos rakstos ir pieminējis.

Mēs esam viņam piedevuši. Kaut vai tāpēc vien, ka nekādu lielu un ietekmējošu ļaunumu mums nepaguva nodarīt. Par citiem, ar ko Skaidrim ir bijusi jelkāda saskarsme, nav informācijas. Viņš pēdējā tikšanās reizē bija ļoti noslēpumains, bet – tiesības uz klusēšanu jau laikam ir predestinētas.

Lai kā gribētos vēl ko tuvu labām atziņām pateikt Skaidra emuāru vietnē par viņu pašu kā autoriņu, mums neko, pat pēc ilgām pārrunām, neizdevās sadomāt. Mēs zinām: Skaidris to neņems ļaunā, lai kur viņš arī šobrīd un turpmāk atrastos. Viņš teica ar vienu asaru pie labās acs apakšējā plakstiņa: „Kaut mani neviens nekad nekur neatrastu vairs...”

Lai viņa pēdējā vēlēšanās piepildās, jo – kā ir sacīts: ja nav kazai piena, lai nav, – paceļam ļipu un atlejam atpakaļ!

Biedru grupa

P. S. Ar Skaidra Valtera akceptu bloga vietnei jāpaliek līdz 19. martam, pēc tam tā ir jālikvidē. Dievsvienzin kāpēc izvēlēts šis datums... Taču nelaiķa pēdējā vēlme mums ir svēts likums!

Epifānija, I

ANTE SCRIPTUM

Milzīgs laiks, manuprāt, ir pagājis, bet nav bijusi iespēja neko jaunu ierakstīt blogā. Lai gan esmu parādā gan „Satisfakcijai”, gan vēl divām redzētajām izrādēm. Taču maizes darbs un arī sadzīves problēmas ir likušas aizmirst par radošajiem rakstu darbiem, jebšu tik ļoti gribas tiem pievērsties teju katru dienu (precīzāk – vakaru). Un tad es domāju: kā varētu aizpildīt tos tukšumus, kurus rada laiks?

Tad atcerējos, ka manā portfelī ir iekrājušies šādi tādi teksti, kuri gan nebūt nelīdzinās teātra izrāžu atsauksmēm, bet vairāk būtu uzskatāmi par mēģinājumiem ielauzties teritorijā, ko sauc par literatūru. Tāpēc (ne nu gluži spiestā kārtā, bet tomēr) gribu paplašināt savu izpausmju areālu un piedāvāt kaut ko lasāmu, kam ar teātri gandrīz nav nekāda sakara. „Zārks jau nevar palikt tukšā,” – izteicās Melnā māte Raiņa saulgriežu pasakā „Zelta zirgs”. Tas gan īsti neatbilst šīgada zvēram – zilajam koka zirgam –, bet vismaz materiāls, citātā noģiedamais, un mājdzīvnieks, nosaukumā minētais, vedina cerēt, ka pagaidām esmu zirgā, nevis zārkā.

Savulaik, kad man bija pārāk daudz lieka laika, to aizpildīdams, es niekodamies pievērsos žanram, kuru latviešu literatūrā pārliecinoši ģeniāli un līdz šim nepārspēti ieviesa Imants Ziedonis. EPIFĀNIJA! Es arī naivi sacerējos kaut ko līdzīgu uzradīt. Jo nodomāju: kāpēc gan ne, ja jau žanrs nav privatizēts? Kārlis Vērdiņš to laikam sauc par dzejprozu, un acīmredzot tas ir precīzāks apzīmējums tekstiņiem, kurus esmu jau pabeidzis un kuri palikuši vēl pusratā. Tagad vismaz būtu stimuls atgriezties pie šī visnotaļ brīvā un neierobežojošā stilā rakstāmajiem sarecējumiem.

Bet, kamēr tam atkal nobriedīšu, garākās pauzēs ieemuārēšu kādu savu „epifāniju” bez jebkādām pretenzijām. Sargi Debess – konkurēt ar Ziedoni; gribētu būt tikai viņam godīgs, tomēr pieklājīgs epigonis.

Šī ir pati, pati pirmā, un to pārlasot pirms publicēšanas tīmeklī, biju patiesi pārsteigts – cik joprojām tematika man ir aktuāla un neapdzisusi. Jā... kaut kas šajā manā eksistencē ir aplam pastāvīgs un ar tendenci pārkoksnēties...

Vienam būt

Mani gribēja piespiest dziedāt korī. Tā tik esot dziesma, ko dzied koris. Trīs balsis, četras balsis, pat astoņas balsis! Vai tāpat – unisonā. Visdrošāk: meldiņš būšot tīrs.

Es atteicos un pretojos. Es liedzos un raudāju dziedāšanas skolotājai tieši acīs, nebaidīdamies no direktores un vecāku izsaukšanu uz skolu. Jo jutu – mana dziesma dziedama man vienam. Jutu...!

Es vēl nezināju, kas ir melnās, astainās blusas, kas lēkā pa piecām līnijām kā strazdi pa telefona drātīm. Saucoties notis. Es vēl nepratu savu balsi noturēt, bet dziesma smadzenēs un balsenē pati mēģināja rasties, pati visnotaļ dziedādama: „Nedod mani korim sabojāt!”

Kā es drīkstēju viņu pievilt? Nedrīkstēju. Tā nedrīkst saburzīt koku pumpuru pirmās plaukstošās gaišzaļās lapiņas. Vai tā bļaustīgā drigante maz dzird, ko dzied lapas, kad ievelk savās sīksīkajās plaušās ogļskābās gāzes veldzējošos malkus un tūdaļ izdzied vārdus no vismaigākā hlorofila un skābekļa? Bet man likās – es varu rečitēt līdzi. Jebšu vairs nebiju pumpurs – vairs ne. Un skābekli riju es... Diemžēl.

Tikai – pumpuri plaucēja savas neatkarīgās lapu meitenes, un tad vasarā dziedāja kā zaļo lapu koris. Un man nebija ko dziedāt vasarā, jo zaļajām lapām tomēr ir savs, man – savs repertuārs. Solo.

Toties rudenī – katra lapa pēkšņi vēlējās kļūt par solisti. Viena, es viena, es viena varu savu pēdējo dziesmu nodziedāt vējā. Un vējam. Vai pēc zilās salnas čukstus čabēdama nokrist uz sava koka saknēm. Bet es to katru dzirdēju. Pat Raimonda Paula „Dziesmu par pēdējo lapu” es dzirdēju – dzirdēju un sapratu pa savam.

Rudenī ikviens kādubrīd vismaz mēdz būt viens. Rudens ir lielisks koncertmeistars.

Ko līdz rudenīga saprašana mūzikā, ja tev par to ieliek liecībā divinieku (bet pēc reformas – trīs balles). Jutos nenovērtēts. Un pa lapu nokaisīto ceļu gāju prom. No skolas. No mājām. Prom – viens. Kļavlapas man dziedāja atvadu sērdainu, un ozollapas – arī, kaut gan tās viena daļa nez kāpēc nespēja norauties no zara. Laikam pārāk ciešas laulības saites. Harēms ir un paliek harēns. Tas jau ir nopietni – nodomāju, bet tad es to vēl nezināju, ka nodomāju.

Taču – mans ceļš bija lapām klāts. Lapu klātais ceļš dziedāja dziesmu par promiešanu, un tas atkal bija koris. Un manai personīgajai ceļa dziesmai nebija kur skanēt. Kāpēc visas lapu pabiras, es domāju, kāpēc žūžo šo kolektīvo himnu, bet manam ceļam jānoslāpst bez savējās?

Tad es satiku vienu vecenīti. Un viņa mani nomierināja. (Pati vainīga!)

– Es, dēlīn, esmu viena, un viena dziedu, kad vecos sārņus ugunij dodu, labu vēlēdama, – teica viņa, nezinādama, ka esmu no koriem pabēgušais. – Vai tev ir ko kaudzē mest, lai dūmi iet debesīs? – jautāja večiņa. – Dūmi ies vieni debesīs, un vējam tur nav nekādas daļas, – teica večiņa, bet es jau biju nobijies.

Uzreiz man nebija ko sadedzināt. Es varbūt varēju gaidīt Jāņus, jo tad būs legāls ugunskurs. Es varētu pielikt vienu savu pagali. Bet – tad jau, tur jau atkal liels bars būs, un skanēs Jāņudziesmu skaļais, bezbēdīgais koris. Un viena vientuļa pagale nedegot. Pat ugunskurā ielikta. Tikai tās kolektīvās – no kolhoza.

Es nolēmu pilnīgi viens sagaidīt to pusnakti, kad būs pilnmēness, jo tā ir tāda ilgi viena starp divām citām līdz nākamajai. Ak vai! Vai tad redzēs manus dūmus? Pusnaktī gan esot labi būt vienam, labi skan, un neesot jābaidās no miroņiem, ja gadās būt blakus kapsētai. Aiz bailēm es arī tur biju. Jā, pusnaktī būtu labi degt un dziedāt, gan jau mēness sapratīs. Mēness tad diriģē savu sonāti skrajiem mākoņiem vai miglai. Mēnesim esot bijis projekts – diriģēt lielajām zvaigznēm; tas nebija koris, bet ansamblis, un tomēr – tas nav tas, kas man vajadzīgs.

Atskanēja baiss un skumjš sauciens (ne jau labuvakar!), un mana guturālā pusnakts dziesma iestrēga mēnesnīcas zīdā. Un kā migla pacēlās pār pļavu. Bet saucēja – tā bija pūce. Re, kā, nodomāju, viņa sēž kaut kur zarā un vienā sava fagota pūtienā atzīstas mīlestībā noķeramajai pelei vai pat pašam mēnesim, bet es te bīstos, tāpēc ka atkal neesmu viens. Vai otrādi. Pūce mani apsteigusi dziedāt un pārsteigusi nobīties.

Drošības labad un netveramu baiļu pēc paslēpos aiz kokiem, kas tiecās pretī tumšām zilpelēki samtainajām debesīm un izlikās, ka nevēlas noķeksēt mēnesi lejā savai pūcei par ligzdas apsildītāju. Es dzirdēju, kā koki iekšķīgi dūc korāli. Citi teiktu – ir baig(ai)s klusums! Taču nu es zinu: klusuma nemaz nekad nav.

Koki mūžīgajās ērģelēs bahiski dūc mūžīgu lūgšanu tam, kas allaž debesīs. Jo bez Viņa viņi nespēj dzīvot. Lapot. Bez tā kora un šīs varenās klusumā komponētās oratorijas. Tā man, šķiet, nederēja. Tad jau labāk atsaukties pūcei. Kā operā.

Tā pagāja tā nakts, un es nesapratu (vai arī nepratu) notvert nakts un mēness savstarpējās vientulības noslēpumaino dziedāšanas mākslu. Mana kļūda bija domāt, ka vientulību un mākslu var notvert. Tāpat kā pūce notver muļķa peli, kas nepavisam nav izlīdusi, mēnesnīcas romantikas dzīta.

Rīts kā klases audzinātājs piespieda mani atgriezties cilvēkos, kuriem nebija nekādas daļas gar vienatnes, vienības un vientulības atribūtiem. Ausa gaisma, ko ahaji reiz sauca par ēosu, atkailinot debesu miesu ar vienu krūti. Bet es gāju gulēt. Nevis sapņot.

Es negribēju pamosties. Ne jau tā, kad sarijas miegazāļu tabletes un nevar vairs pamosties. Citādi. Velti, velti – cilvēkam jau kādubrīd no miega, bailēm un vientulības vienalga ir jāpamostas. Jāsaklāj gulta, ja nav gulējis mežā sūnās. Vai pie dzelzceļa, kā bezpajumtnieks.

Es tad nu arī pamodos. Un pēkšņi sapratu, ka esmu viens. Esmu! Aiz loga ņudzēja parastā burzma. Bet es viens saklāju gultu, viens iekurināju plīti un viens uzliku vārīties kafiju. Un gatavoju rītišķi. Vienam nogriezu maizes šķēli. (Vēl jau var dabūt tādu maizi, kas nav sagriezta, tai jau cepoties.) Vienu pašu. Ar to man pietiks šai visai vienai dienai, lai nedziedātu un nedzirdētu kora dziesmas.

Kā tur bija teikts? Apmēram tā: ēdiet maizi, jo tā ir mana miesa, un dzeriet vīnu, jo tās ir manas asinis? Maize jau bija nopirkta priekš nedēļas, bet gana svaiga vēl. Vīns plauktā arī. Jau atkorķēts. Un es paņēmu savu vienīgo rītaēdienu bez īpašas svētības kā jau neliels alkoholiķis – vīnu lēju nemazgātā glāzē un tajā drupināju maizi. Un skaitīju lūgšanu kā koks, lai vai kā: „Mūsu Tēvs... IN EXCELSIS! Ļauj man palikt vienam, un, lūdzu, apklusini jau iepriekš eņģeļu korus un liekulīgos dziedāšanas mācītājus. Vismaz mani lai tie liek mierā! Lai slavēts top tavs vārds...” Tāpēc ka Tu tā darīsi. Kaut vai.

Galvā skanēja vairāku vakarnakšu mēnesnīcas sonātes, pūces dziesmas un koku klusēšanas ērģeļu stabules, bet ausīs – aiz loga cilvēciskās ikdienas tirgus perkusijas. Nu visur mūzika! Laukā, manī, debesīs. Man... man nav bijis tēva – galvā skanēja pāri visam un visiem lūgšanas sakrālie pieskārieni: „Lai nāk Tava valstība...” Mana labā galva, ir taču kaut kāda izglītība tavos arumos iesējusies, nodomāju. Vasara bija tikai vienu dienu...

Rudens jau atkal klāt un atkal darīja savu. Atkal lapas, kuras bija lielākas personības, vientuļi lidoja lejup pretī savai nāvei, kamēr nebija vēja. Stulbās gaisa plūsmas, kas neko nejēdz no dārzu dūmu ceļa debesīs. Pūces naktis manī atkal nomainīja dzērvju un purva miglas atvadu minimālismu. Dzērve sauca savu, bet es – it kā atradis īsteno vientulību, savējo, kas nemaz nebija dziesma. Ja bija, tad neizdziedama.

Nikni metu pagātnes nobirušās lapas ugunī. „Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes.” Un to – no zemes, no miglas, purva un citām vientuļām vietām, skaļi kliedzot, debesīs kā pelēka dūmu strūkla uznes dzērvju atvadskumjais kāsis, izdurdams mākoņos asaru ceļus. Purvā nav grūti būt vienam, bet – nedziedas, lai dzērves mani parauj!

Es neraudāju. Ja jau es varu ievilkt elpu, lai viens izkliegtu dzērvīgu kliedzienu un pūcīgu saucienu – šķiet: esmu savu panācis. Sasniedzis. Kājas ārā no dūksts!

Iesāpējās plecs. It kā būtu roka uz tā uzlikta. Paša, ne kāda cita. It kā karsta panna. It kā draugs būtu atnācis. Pat ne baloža ķēzījiens.

„Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...” Un rītdien. Un parīt. Es nevaru lūgt – mūžīgi mūžos... Plecs ir. Roka ir. Esmu viens. Dziesma tomēr skan! Drauga – nav. Nez vai nav jāsaka: paldies Diev... Dievam?

Un nāks nelaime pēc nelaimes. Esmu viens. Dziedu kā šanteklērs kūtī bez vistām, bet citur – šauj, šauj, šauj un šauj...

Dziedi nu!... Tu gribēji viens. Kamēr nešauj tevi. Citi dzied, citi ņurd, citi šauj, citi – tāpēc mirst.

Cik vienkārši ir šie dziesmas gaidīšanas svētki! Kādas mokas gan varētu ievainot mani ārpus manis? Murgos nav patiesības, mokās nav izredžu. Laipnībai – un mažoram.

„Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs...” Piedodam saviem parādniekiem? Nu – nē! Es nezinu, kāds prieks nebūt parādā. Visi esam parādnieki, visi mums parādā, bet es nevaru izzagt savu vientulību nekam. Kāds gan būtu liels prieks, ja es būtu izlūdzies – viens un mana vienīgā dziesma, man vienam dungojam vai svilpojama, tāpat bez vārdiem...

Vīns pēkšņi iestrēga kaklā... Aizrijos! Vai nu ar drupaču, vai?

Tā visa man bija kļuvis par daudz. Nesaprastā krasti pēkšņi sabruka, un informācijas melīgie plūdi skaloja prom uz jūru visu, kam nebija sava enkura. Tātad – visu. Kādai galu galā bija jābūt manai dziesmai – taču ne jau pēc palīdzības plūdos saucošai?

Es redzēju aizpeldam vecenīti ar pagānisko lapu ugunskuru, un viņa dziedāja ekstātiski. Tā tomēr nedzied plūdojot. Viņas peldošā plūdu sala bija tik tuvu un – es gribēju viņai vēl pajautāt īsto motīvu. Ja viņa noslīks, es dziedāšu to kā mantinieks. Ja viņa izķepurosies, tad katrs mēs savā pasaules galā dziedāsim. (Nu gan es esmu samelojies.)

Pārbridu braslu, taču sala nemaz nebija sala, upe – nebija upe. Dziesmas, dziesmas, dziesmas, un es nobridos skanīgs kā pēc Dziesmu svētkiem Mežaparkā. Bet – nej vecenīti izlābis, nej sevi.

Nomainījies pa gadalaikiem un dabas stihijām, un dzīvi, absolūti netikdams skaidrībā par savu dziesmu un savu vientulību. Totāla bezjēdzība sanāk. Iedomājieties: viņam (t. i., man) esot savējā. Visās kaut kas svešs, un te nu es esmu – dziesmās kā dubļos un purvā iestidzis.

Ek! Būtu kāds labs striķis pa rokai – dziedātu „Internacionāli” un pakāros, goda vārds!

Nometu kreklu. Lai jau iet pa straumei! Reizē ar Mielava melno – viņš arī vienreiz savu kreklu iemeta upē.

Taču to, ko vecenīte, citā rudenī satiktā, toreiz teica, es nebiju izpildījis. Vai tad sārņus sadedzināju dziedādams? Kaut plītī, to kafiju vārīdams. Nē, tikai blandīdamies vazājos pa pasauli dažu simtu hektāru platībā.

Bet – re! – kur ozols pļavas vai druvas vidū stāv! Tam salnā jaunās lapiņas sadegušas, un vai tāpēc tas vaid? Viens! Un pirms Jāņiem tā zarus lauzīs un lapas plosīs, bet viņš dziedās – uz iekšu. Un, ja zibens spers un viesulis ārdīsies – stāvēs, kaut pusi tam ozolam noplēsdams. Ar savu dziesmu. Jo viņš, tāpat kā pats Imants Ziedonis, zina: pat vārna uz iekšu ķērc.

Es beidzot esmu nokļuvis vidū. (Ne jau Ārijas Elksnes sadzejotās dzīves vidū.) Gandrīz, bet ģeometriskā precizitāte nav svarīga. Vecenītes teiktos vārdus es tulkoju kā metaforas, un uzreiz jūtu – no kājām zemē dzenas saknes. Lēni, bet sāku justies dzīvs. Pa īstam. Un patiesi beidzot.

Nē, ne mežā man augt, ne parkā, ne Siguldā. Te – plāniņa vidū, bet ne kā ieviņai. Tas ir laikam Dieva plāniņš, kurā man augt. Kā ozolam, kura pirmās lapiņas gan var nosalt, toties dziesma ir viena un mūžīga.

Ozoliņš vidū lauka

Zarus plēta saulītei;

Apkārt zied zelta druva,

Es aiz prieka nevarēju.

Es ozola dēliņš biju,

Ozolam vien klausīju:

Visi mani kupli zari

Vasariņu saturēja.

Vienam būt ozolam,

Vienam man pasaulē;

Ozols ņēma liepas meitu,

Es paliku panākstos.

No kāju īkšķiem un citiem pirkstiem lejā aiz kurmja metro saudzīgi dzinās saknes, bet rokas sāka zarot. Un no padusēm līda ārā zari. „Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļaunā!” Tā Viņš darījis arī pie manis! Ozols varbūt ir Viņa mājoklis?

Es tagad neesmu tomēr k(o)rists. Dziedu vējā viens, un manos žuburos kaut kādi putni gribot pat ligzdu vīt. Pūces, dzērves vai baloži. Labāk lai tā ir ūbelīte. Par zīlēm uz rudeni grūti apsolīt pēc tāda sala šajā pavasarī.

Svarīgi ir – būt vienam! Ar savu dziesmu. Tas nekas, ja citu ozolu žuburos dzirdamas arī tavējā. Dziesmas jau nav hipotēkas.

Bet vislabākā ir dziesma par to, ka vienam būt – ir vis... Ozolīgāk! Un es varēšu pamāt vecenītei un savai dziedāšanas skolotājai ar stipru zaru. Un – ja Dievs dos – iemest ar kādu zīli kā noti. Ja vien viņas būs spējīgas to saskatīt. Vecenīte drīzāk. Saklausīt...

Toties – ir, kuram nav problēmu, jo Viņam „pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi mūžos”. Piedzied visu Viens, un visiem pietiek.

Nu tad jau laikam – āmen...