Epifānija, I

ANTE SCRIPTUM

Milzīgs laiks, manuprāt, ir pagājis, bet nav bijusi iespēja neko jaunu ierakstīt blogā. Lai gan esmu parādā gan „Satisfakcijai”, gan vēl divām redzētajām izrādēm. Taču maizes darbs un arī sadzīves problēmas ir likušas aizmirst par radošajiem rakstu darbiem, jebšu tik ļoti gribas tiem pievērsties teju katru dienu (precīzāk – vakaru). Un tad es domāju: kā varētu aizpildīt tos tukšumus, kurus rada laiks?

Tad atcerējos, ka manā portfelī ir iekrājušies šādi tādi teksti, kuri gan nebūt nelīdzinās teātra izrāžu atsauksmēm, bet vairāk būtu uzskatāmi par mēģinājumiem ielauzties teritorijā, ko sauc par literatūru. Tāpēc (ne nu gluži spiestā kārtā, bet tomēr) gribu paplašināt savu izpausmju areālu un piedāvāt kaut ko lasāmu, kam ar teātri gandrīz nav nekāda sakara. „Zārks jau nevar palikt tukšā,” – izteicās Melnā māte Raiņa saulgriežu pasakā „Zelta zirgs”. Tas gan īsti neatbilst šīgada zvēram – zilajam koka zirgam –, bet vismaz materiāls, citātā noģiedamais, un mājdzīvnieks, nosaukumā minētais, vedina cerēt, ka pagaidām esmu zirgā, nevis zārkā.

Savulaik, kad man bija pārāk daudz lieka laika, to aizpildīdams, es niekodamies pievērsos žanram, kuru latviešu literatūrā pārliecinoši ģeniāli un līdz šim nepārspēti ieviesa Imants Ziedonis. EPIFĀNIJA! Es arī naivi sacerējos kaut ko līdzīgu uzradīt. Jo nodomāju: kāpēc gan ne, ja jau žanrs nav privatizēts? Kārlis Vērdiņš to laikam sauc par dzejprozu, un acīmredzot tas ir precīzāks apzīmējums tekstiņiem, kurus esmu jau pabeidzis un kuri palikuši vēl pusratā. Tagad vismaz būtu stimuls atgriezties pie šī visnotaļ brīvā un neierobežojošā stilā rakstāmajiem sarecējumiem.

Bet, kamēr tam atkal nobriedīšu, garākās pauzēs ieemuārēšu kādu savu „epifāniju” bez jebkādām pretenzijām. Sargi Debess – konkurēt ar Ziedoni; gribētu būt tikai viņam godīgs, tomēr pieklājīgs epigonis.

Šī ir pati, pati pirmā, un to pārlasot pirms publicēšanas tīmeklī, biju patiesi pārsteigts – cik joprojām tematika man ir aktuāla un neapdzisusi. Jā... kaut kas šajā manā eksistencē ir aplam pastāvīgs un ar tendenci pārkoksnēties...

Vienam būt

Mani gribēja piespiest dziedāt korī. Tā tik esot dziesma, ko dzied koris. Trīs balsis, četras balsis, pat astoņas balsis! Vai tāpat – unisonā. Visdrošāk: meldiņš būšot tīrs.

Es atteicos un pretojos. Es liedzos un raudāju dziedāšanas skolotājai tieši acīs, nebaidīdamies no direktores un vecāku izsaukšanu uz skolu. Jo jutu – mana dziesma dziedama man vienam. Jutu...!

Es vēl nezināju, kas ir melnās, astainās blusas, kas lēkā pa piecām līnijām kā strazdi pa telefona drātīm. Saucoties notis. Es vēl nepratu savu balsi noturēt, bet dziesma smadzenēs un balsenē pati mēģināja rasties, pati visnotaļ dziedādama: „Nedod mani korim sabojāt!”

Kā es drīkstēju viņu pievilt? Nedrīkstēju. Tā nedrīkst saburzīt koku pumpuru pirmās plaukstošās gaišzaļās lapiņas. Vai tā bļaustīgā drigante maz dzird, ko dzied lapas, kad ievelk savās sīksīkajās plaušās ogļskābās gāzes veldzējošos malkus un tūdaļ izdzied vārdus no vismaigākā hlorofila un skābekļa? Bet man likās – es varu rečitēt līdzi. Jebšu vairs nebiju pumpurs – vairs ne. Un skābekli riju es... Diemžēl.

Tikai – pumpuri plaucēja savas neatkarīgās lapu meitenes, un tad vasarā dziedāja kā zaļo lapu koris. Un man nebija ko dziedāt vasarā, jo zaļajām lapām tomēr ir savs, man – savs repertuārs. Solo.

Toties rudenī – katra lapa pēkšņi vēlējās kļūt par solisti. Viena, es viena, es viena varu savu pēdējo dziesmu nodziedāt vējā. Un vējam. Vai pēc zilās salnas čukstus čabēdama nokrist uz sava koka saknēm. Bet es to katru dzirdēju. Pat Raimonda Paula „Dziesmu par pēdējo lapu” es dzirdēju – dzirdēju un sapratu pa savam.

Rudenī ikviens kādubrīd vismaz mēdz būt viens. Rudens ir lielisks koncertmeistars.

Ko līdz rudenīga saprašana mūzikā, ja tev par to ieliek liecībā divinieku (bet pēc reformas – trīs balles). Jutos nenovērtēts. Un pa lapu nokaisīto ceļu gāju prom. No skolas. No mājām. Prom – viens. Kļavlapas man dziedāja atvadu sērdainu, un ozollapas – arī, kaut gan tās viena daļa nez kāpēc nespēja norauties no zara. Laikam pārāk ciešas laulības saites. Harēms ir un paliek harēns. Tas jau ir nopietni – nodomāju, bet tad es to vēl nezināju, ka nodomāju.

Taču – mans ceļš bija lapām klāts. Lapu klātais ceļš dziedāja dziesmu par promiešanu, un tas atkal bija koris. Un manai personīgajai ceļa dziesmai nebija kur skanēt. Kāpēc visas lapu pabiras, es domāju, kāpēc žūžo šo kolektīvo himnu, bet manam ceļam jānoslāpst bez savējās?

Tad es satiku vienu vecenīti. Un viņa mani nomierināja. (Pati vainīga!)

– Es, dēlīn, esmu viena, un viena dziedu, kad vecos sārņus ugunij dodu, labu vēlēdama, – teica viņa, nezinādama, ka esmu no koriem pabēgušais. – Vai tev ir ko kaudzē mest, lai dūmi iet debesīs? – jautāja večiņa. – Dūmi ies vieni debesīs, un vējam tur nav nekādas daļas, – teica večiņa, bet es jau biju nobijies.

Uzreiz man nebija ko sadedzināt. Es varbūt varēju gaidīt Jāņus, jo tad būs legāls ugunskurs. Es varētu pielikt vienu savu pagali. Bet – tad jau, tur jau atkal liels bars būs, un skanēs Jāņudziesmu skaļais, bezbēdīgais koris. Un viena vientuļa pagale nedegot. Pat ugunskurā ielikta. Tikai tās kolektīvās – no kolhoza.

Es nolēmu pilnīgi viens sagaidīt to pusnakti, kad būs pilnmēness, jo tā ir tāda ilgi viena starp divām citām līdz nākamajai. Ak vai! Vai tad redzēs manus dūmus? Pusnaktī gan esot labi būt vienam, labi skan, un neesot jābaidās no miroņiem, ja gadās būt blakus kapsētai. Aiz bailēm es arī tur biju. Jā, pusnaktī būtu labi degt un dziedāt, gan jau mēness sapratīs. Mēness tad diriģē savu sonāti skrajiem mākoņiem vai miglai. Mēnesim esot bijis projekts – diriģēt lielajām zvaigznēm; tas nebija koris, bet ansamblis, un tomēr – tas nav tas, kas man vajadzīgs.

Atskanēja baiss un skumjš sauciens (ne jau labuvakar!), un mana guturālā pusnakts dziesma iestrēga mēnesnīcas zīdā. Un kā migla pacēlās pār pļavu. Bet saucēja – tā bija pūce. Re, kā, nodomāju, viņa sēž kaut kur zarā un vienā sava fagota pūtienā atzīstas mīlestībā noķeramajai pelei vai pat pašam mēnesim, bet es te bīstos, tāpēc ka atkal neesmu viens. Vai otrādi. Pūce mani apsteigusi dziedāt un pārsteigusi nobīties.

Drošības labad un netveramu baiļu pēc paslēpos aiz kokiem, kas tiecās pretī tumšām zilpelēki samtainajām debesīm un izlikās, ka nevēlas noķeksēt mēnesi lejā savai pūcei par ligzdas apsildītāju. Es dzirdēju, kā koki iekšķīgi dūc korāli. Citi teiktu – ir baig(ai)s klusums! Taču nu es zinu: klusuma nemaz nekad nav.

Koki mūžīgajās ērģelēs bahiski dūc mūžīgu lūgšanu tam, kas allaž debesīs. Jo bez Viņa viņi nespēj dzīvot. Lapot. Bez tā kora un šīs varenās klusumā komponētās oratorijas. Tā man, šķiet, nederēja. Tad jau labāk atsaukties pūcei. Kā operā.

Tā pagāja tā nakts, un es nesapratu (vai arī nepratu) notvert nakts un mēness savstarpējās vientulības noslēpumaino dziedāšanas mākslu. Mana kļūda bija domāt, ka vientulību un mākslu var notvert. Tāpat kā pūce notver muļķa peli, kas nepavisam nav izlīdusi, mēnesnīcas romantikas dzīta.

Rīts kā klases audzinātājs piespieda mani atgriezties cilvēkos, kuriem nebija nekādas daļas gar vienatnes, vienības un vientulības atribūtiem. Ausa gaisma, ko ahaji reiz sauca par ēosu, atkailinot debesu miesu ar vienu krūti. Bet es gāju gulēt. Nevis sapņot.

Es negribēju pamosties. Ne jau tā, kad sarijas miegazāļu tabletes un nevar vairs pamosties. Citādi. Velti, velti – cilvēkam jau kādubrīd no miega, bailēm un vientulības vienalga ir jāpamostas. Jāsaklāj gulta, ja nav gulējis mežā sūnās. Vai pie dzelzceļa, kā bezpajumtnieks.

Es tad nu arī pamodos. Un pēkšņi sapratu, ka esmu viens. Esmu! Aiz loga ņudzēja parastā burzma. Bet es viens saklāju gultu, viens iekurināju plīti un viens uzliku vārīties kafiju. Un gatavoju rītišķi. Vienam nogriezu maizes šķēli. (Vēl jau var dabūt tādu maizi, kas nav sagriezta, tai jau cepoties.) Vienu pašu. Ar to man pietiks šai visai vienai dienai, lai nedziedātu un nedzirdētu kora dziesmas.

Kā tur bija teikts? Apmēram tā: ēdiet maizi, jo tā ir mana miesa, un dzeriet vīnu, jo tās ir manas asinis? Maize jau bija nopirkta priekš nedēļas, bet gana svaiga vēl. Vīns plauktā arī. Jau atkorķēts. Un es paņēmu savu vienīgo rītaēdienu bez īpašas svētības kā jau neliels alkoholiķis – vīnu lēju nemazgātā glāzē un tajā drupināju maizi. Un skaitīju lūgšanu kā koks, lai vai kā: „Mūsu Tēvs... IN EXCELSIS! Ļauj man palikt vienam, un, lūdzu, apklusini jau iepriekš eņģeļu korus un liekulīgos dziedāšanas mācītājus. Vismaz mani lai tie liek mierā! Lai slavēts top tavs vārds...” Tāpēc ka Tu tā darīsi. Kaut vai.

Galvā skanēja vairāku vakarnakšu mēnesnīcas sonātes, pūces dziesmas un koku klusēšanas ērģeļu stabules, bet ausīs – aiz loga cilvēciskās ikdienas tirgus perkusijas. Nu visur mūzika! Laukā, manī, debesīs. Man... man nav bijis tēva – galvā skanēja pāri visam un visiem lūgšanas sakrālie pieskārieni: „Lai nāk Tava valstība...” Mana labā galva, ir taču kaut kāda izglītība tavos arumos iesējusies, nodomāju. Vasara bija tikai vienu dienu...

Rudens jau atkal klāt un atkal darīja savu. Atkal lapas, kuras bija lielākas personības, vientuļi lidoja lejup pretī savai nāvei, kamēr nebija vēja. Stulbās gaisa plūsmas, kas neko nejēdz no dārzu dūmu ceļa debesīs. Pūces naktis manī atkal nomainīja dzērvju un purva miglas atvadu minimālismu. Dzērve sauca savu, bet es – it kā atradis īsteno vientulību, savējo, kas nemaz nebija dziesma. Ja bija, tad neizdziedama.

Nikni metu pagātnes nobirušās lapas ugunī. „Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes.” Un to – no zemes, no miglas, purva un citām vientuļām vietām, skaļi kliedzot, debesīs kā pelēka dūmu strūkla uznes dzērvju atvadskumjais kāsis, izdurdams mākoņos asaru ceļus. Purvā nav grūti būt vienam, bet – nedziedas, lai dzērves mani parauj!

Es neraudāju. Ja jau es varu ievilkt elpu, lai viens izkliegtu dzērvīgu kliedzienu un pūcīgu saucienu – šķiet: esmu savu panācis. Sasniedzis. Kājas ārā no dūksts!

Iesāpējās plecs. It kā būtu roka uz tā uzlikta. Paša, ne kāda cita. It kā karsta panna. It kā draugs būtu atnācis. Pat ne baloža ķēzījiens.

„Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...” Un rītdien. Un parīt. Es nevaru lūgt – mūžīgi mūžos... Plecs ir. Roka ir. Esmu viens. Dziesma tomēr skan! Drauga – nav. Nez vai nav jāsaka: paldies Diev... Dievam?

Un nāks nelaime pēc nelaimes. Esmu viens. Dziedu kā šanteklērs kūtī bez vistām, bet citur – šauj, šauj, šauj un šauj...

Dziedi nu!... Tu gribēji viens. Kamēr nešauj tevi. Citi dzied, citi ņurd, citi šauj, citi – tāpēc mirst.

Cik vienkārši ir šie dziesmas gaidīšanas svētki! Kādas mokas gan varētu ievainot mani ārpus manis? Murgos nav patiesības, mokās nav izredžu. Laipnībai – un mažoram.

„Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs...” Piedodam saviem parādniekiem? Nu – nē! Es nezinu, kāds prieks nebūt parādā. Visi esam parādnieki, visi mums parādā, bet es nevaru izzagt savu vientulību nekam. Kāds gan būtu liels prieks, ja es būtu izlūdzies – viens un mana vienīgā dziesma, man vienam dungojam vai svilpojama, tāpat bez vārdiem...

Vīns pēkšņi iestrēga kaklā... Aizrijos! Vai nu ar drupaču, vai?

Tā visa man bija kļuvis par daudz. Nesaprastā krasti pēkšņi sabruka, un informācijas melīgie plūdi skaloja prom uz jūru visu, kam nebija sava enkura. Tātad – visu. Kādai galu galā bija jābūt manai dziesmai – taču ne jau pēc palīdzības plūdos saucošai?

Es redzēju aizpeldam vecenīti ar pagānisko lapu ugunskuru, un viņa dziedāja ekstātiski. Tā tomēr nedzied plūdojot. Viņas peldošā plūdu sala bija tik tuvu un – es gribēju viņai vēl pajautāt īsto motīvu. Ja viņa noslīks, es dziedāšu to kā mantinieks. Ja viņa izķepurosies, tad katrs mēs savā pasaules galā dziedāsim. (Nu gan es esmu samelojies.)

Pārbridu braslu, taču sala nemaz nebija sala, upe – nebija upe. Dziesmas, dziesmas, dziesmas, un es nobridos skanīgs kā pēc Dziesmu svētkiem Mežaparkā. Bet – nej vecenīti izlābis, nej sevi.

Nomainījies pa gadalaikiem un dabas stihijām, un dzīvi, absolūti netikdams skaidrībā par savu dziesmu un savu vientulību. Totāla bezjēdzība sanāk. Iedomājieties: viņam (t. i., man) esot savējā. Visās kaut kas svešs, un te nu es esmu – dziesmās kā dubļos un purvā iestidzis.

Ek! Būtu kāds labs striķis pa rokai – dziedātu „Internacionāli” un pakāros, goda vārds!

Nometu kreklu. Lai jau iet pa straumei! Reizē ar Mielava melno – viņš arī vienreiz savu kreklu iemeta upē.

Taču to, ko vecenīte, citā rudenī satiktā, toreiz teica, es nebiju izpildījis. Vai tad sārņus sadedzināju dziedādams? Kaut plītī, to kafiju vārīdams. Nē, tikai blandīdamies vazājos pa pasauli dažu simtu hektāru platībā.

Bet – re! – kur ozols pļavas vai druvas vidū stāv! Tam salnā jaunās lapiņas sadegušas, un vai tāpēc tas vaid? Viens! Un pirms Jāņiem tā zarus lauzīs un lapas plosīs, bet viņš dziedās – uz iekšu. Un, ja zibens spers un viesulis ārdīsies – stāvēs, kaut pusi tam ozolam noplēsdams. Ar savu dziesmu. Jo viņš, tāpat kā pats Imants Ziedonis, zina: pat vārna uz iekšu ķērc.

Es beidzot esmu nokļuvis vidū. (Ne jau Ārijas Elksnes sadzejotās dzīves vidū.) Gandrīz, bet ģeometriskā precizitāte nav svarīga. Vecenītes teiktos vārdus es tulkoju kā metaforas, un uzreiz jūtu – no kājām zemē dzenas saknes. Lēni, bet sāku justies dzīvs. Pa īstam. Un patiesi beidzot.

Nē, ne mežā man augt, ne parkā, ne Siguldā. Te – plāniņa vidū, bet ne kā ieviņai. Tas ir laikam Dieva plāniņš, kurā man augt. Kā ozolam, kura pirmās lapiņas gan var nosalt, toties dziesma ir viena un mūžīga.

Ozoliņš vidū lauka

Zarus plēta saulītei;

Apkārt zied zelta druva,

Es aiz prieka nevarēju.

Es ozola dēliņš biju,

Ozolam vien klausīju:

Visi mani kupli zari

Vasariņu saturēja.

Vienam būt ozolam,

Vienam man pasaulē;

Ozols ņēma liepas meitu,

Es paliku panākstos.

No kāju īkšķiem un citiem pirkstiem lejā aiz kurmja metro saudzīgi dzinās saknes, bet rokas sāka zarot. Un no padusēm līda ārā zari. „Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļaunā!” Tā Viņš darījis arī pie manis! Ozols varbūt ir Viņa mājoklis?

Es tagad neesmu tomēr k(o)rists. Dziedu vējā viens, un manos žuburos kaut kādi putni gribot pat ligzdu vīt. Pūces, dzērves vai baloži. Labāk lai tā ir ūbelīte. Par zīlēm uz rudeni grūti apsolīt pēc tāda sala šajā pavasarī.

Svarīgi ir – būt vienam! Ar savu dziesmu. Tas nekas, ja citu ozolu žuburos dzirdamas arī tavējā. Dziesmas jau nav hipotēkas.

Bet vislabākā ir dziesma par to, ka vienam būt – ir vis... Ozolīgāk! Un es varēšu pamāt vecenītei un savai dziedāšanas skolotājai ar stipru zaru. Un – ja Dievs dos – iemest ar kādu zīli kā noti. Ja vien viņas būs spējīgas to saskatīt. Vecenīte drīzāk. Saklausīt...

Toties – ir, kuram nav problēmu, jo Viņam „pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi mūžos”. Piedzied visu Viens, un visiem pietiek.

Nu tad jau laikam – āmen...