2021. gada 5. aprīlis

plkst. 20:39

Tas garais Runča “murrr!”

 

“Šīs ačgārnās, nesaprotamās norises, kas katru dienu mūs mulsina, parādību loks, par kuru mēs sakām: ap mums – vai tiešām tās risinās kaut kur pašas par sevi, ārpus mums, atstājot mūs tika vērotāju, cietēju vai soģu lomās?”

Pēteris Pētersons

 

I daļa

Atmiņu kamolītis mezglojas

 

Domāju, ka atšķirībā no daudziem citiem, kuri sevi uzskata par lieliem literatūras mīļotājiem, man patīk lasīt arī lugas. Un atšķirībā no daža laba visai prominenta literatūras vērtētāja, es uzskatu, ka dramaturģija pieder pie daiļliteratūras kā vārda mākslas un ir tās tradicionāls veids. Kaut arī, definējot to, netiek aizmirsts, ka šie teksti ir pirmām kārtām rakstīti teātrim ar nolūku, lai uzrakstītais agri vai vēlu iemiesotos skatuves tēlos. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka, piemēram, Eiripīda traģēdijas, Ibsena “Pērs Gints” vai Bairona “Manfrēds” nav literatūras visaugstākajiem kritērijiem atbilstoši darbi? Tā ka – izsakot pūristiskus pieļāvumus, ka lugas jau nu gan nav nekāda TĀDA literatūra, jābūt piesardzīgam. Tad es ļoti sadusmošos. 😊

Režisora un dramaturga Pētera Pētersona (1923–1998) skatuvei veltītie darbi, manuprāt, ir visaugstākās raudzes literatūra, turklāt absolūti savrupa parādība latviešu rakstniecībā. Jo viņa lugas nelīdzinās nekam, kas ir bijis sarakstīts laikā, kad dramaturgs dzīvoja, nedz arī pirms viņa un mūsdienās. Tāpat kā P. Pētersons bija absolūti unikāla personība vispār – lai ko viņš būtu darījis. Un viņa veikumos ir ne viens vien Latvijas kultūras vēstures fenomens.

 

Mana pirmā pastarpinātā saskare ar P. Pētersonu bija, skatoties 1968. gadā uzņemto režisora Voldemāra Pūces spēlfilmu “Mērnieku laiki” pēc brāļu Kaudzīšu romāna motīviem. (Piebildīsim vēl, ka pašu romānu es izlasīju tikai 1976. gadā, jo tas tolaik bija 8. klasē obligāti izdarāms, bet, par spīti tam, mani romāns patiešām aizrāva un pārsteidza). P. Pētersons šajā filmā izcili atveidoja visnotaļ iezīmīgo otrā plāna lomu – Pietuka Krustiņu. Tēls balansēja uz groteskas robežas, varbūt pat pārāk, taču, manuprāt, neaizmirstams visiem, kuri filmu redzējuši, ir kaut vai “apsveicināšanas dzejols”, kuru Pietuka Krustiņš blamierē (Bisara izteiciens) goda maltītē pēc veiksmīgās mērīšanas kampaņas beigām, turklāt pats savā Pētersona balsī un neatkārtojamās intonācijās, kuras, atzīšos, šad tad esmu piesavinājies un atdarinājis. Šobrīd atļaušos piebilst, ka P. Pētersonam, šķiet, filmējoties ļoti spēlēt nenācās, jo viņa Pietuka Krustiņā ir saskatāms šis un tas no paštēla, kuru režisors bija veiksmīgi nopeilējis un izmantojis. P. Pētersonu nebūt nedrīkst saukt par ākstīgu, jebšu viņa allaž kaismīgajās izpausmēs – runā un žestos – nepazinējs varēja saskatīt ko gluži neikdienišķu. Taču īstenībā – arī tajā atklājās P. Pētersona personības neparastais un provocējošais šarms.

Vēlāk jau skatījos teātra izrādes, kurām P. Pētersons bija režisors. Bet tajā laikā es vairāk jūsmoju par to, ko redzu uz skatuves, mazāk pievērsu uzmanību, kas to visu uz skatuves uzlicis, tomēr atskārsme, ka šo izrāžu režisors ir pavisam citāds nekā pārējie, radās uzreiz.

Noteikti kā pirmo jānosauc leģendāro “Spēlē, Spēlmani!” – dzejas izrādi, kura tika veidota pēc Aleksandra Čaka darbiem (1972). Jā, es piederu pie tiem laimīgajiem, kuriem vēl bija BRĪNIŠĶĪGĀ iespēja redzēt šo neaprakstāmi saviļņojošo triju vārda un mūzikas liriķu – P. Pētersona, Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa – veidoto izrādi Jaunatnes teātrī, neiztrūkstoši pieminot Ilmāra Blumberga kā scenogrāfa veikumu. Man, tādam no zemēm (tolaik Ragana bija īsti lauki, nevis kā tagad – attāla Pierīga) lielpilsētā ienākušam pusaudzim, homo novus, pirmajā reizē izrāde likās ne pārāk saprotama – raiba un tik blīva, ka… bija jāiet vērot atkal. Un vēl un vēl. Izrāde netika spēlēta bieži – varbūt pat retāk nekā reizi divos mēnešos, un tad likās, ka to vienkārši nedrīkst izlaist no sava repertuāra. Tas bija kaut kas līdzīgs svētceļojumam – goda vārds, es tā jutos, sēžot zālē un burtiski ar trīsām klausoties kaut vai tikai Viktora Zvaigznes skandēto “Sprediķi Piņķu baznīcā”... (Kā, velns, Pētersonam un Ziedonim bija izdevies no padomju cenzūras aizliegtās Čaka poēmas “Mūžības skartie” šo un vēl citus fragmentus iemānīt vērienīgajā dzejas lugā, man paliek mīkla.) Lai arī izrāde vienmēr bija izpārdota, man vienmēr izdevās tajā tik iekšā – nujā, tas iespējams tikai jaunībā...

Un tad sekoja “Bastards” – arī Jaunatnes teātrī ar neaizmirstamo Dinu Kupli kā Agni, Uldi Pūcīti kā Mefodiju (ceru, ka atceros pareizi šo Mefistofeļa reinkarnāciju P. Pētersona lugā) un Lūciju Baumani kā Audžumāti. Un tad – “Meteors” toreizējā Drāmas teātrī ar tikpat neaizmirstamajiem Intu Burānu kā Dakteri un Ģirtu Jakovļevu kā Jagaili. Un “Tikai muzikants” tajā pašā teātrī ar veco nosaukumu. Vispār jau – P. Pētersons pie lugu iestudēšanas tika maz, tāpēc vien katrs iestudējums izvērtās par teātra notikumu. Man jau nu noteikti – tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ: viņa izrādes izcēlās uz citu fona ar nebijušu, konceptuāli atšķirīgu estētiku un patosu, kurā nebija vietas sadzīviskam piezemējumam. Tāds bija arī franču klasicista traģēdijas “Andromahe” iestudējums Jaunatnes teātrī ar izcilo Āriju Stūrnieci titullomā. (Vai tik nebija tā, ka režisors pats arī tulkojis šo ārkārtīgi grūto dzejas tekstu?)

Tikai vienu reizi savā dzīvē esmu ticies ar P. Pētersonu personiski. Savulaik notika tāds pasākumu seriāls, veltīts jaunākajai oriģināldramaturģijai – Mākslas darbinieku namā (Zirgu un Vaļņu ielas stūrī) tika lasītas latviešu autoru lugas, un es šos izrīkojumus labprāt apmeklēju. Tā kā paralēli studijām strādāju Latvijas Radio par ārštata korespondentu un veidoju sižetus par teātri, biju norunājis tikšanos ar P. Pētersonu (ka tik ne tai pašā MDN), jo, cik atceros, tā bija tieši viņa inspirēta un realizēta ideja – iepazīstināt interesentus, kas jauns tapis latviešu dramaturģijā. Tie bija tādi kā lasījumi, kā izrādes jēlmēģinājumi – man jau nu dikti patika, jo padumjajos laikos ar teātri diemžēl saistījās ne pārāk daudz spilgtu notikumu sezonas laikā salīdzinājumā ar mūsdienām, un tāpēc bija jābūt klāt ikkatrā pēc iespējas. No intervijas maz ko atceros – biju drusku nobijies, jo pretī manam saliekamajam mikrofonam, kuru es turēju rokā, tomēr sēdēja PATS Pētersons, taču viņš pret žurnālistu zaļknābi izturējās ar sapratni un uz maniem kuslajiem jautājumiem atbildēja ar cieņu, protams, sev raksturīgajā manierē (kas nemaz nebija maniere – tāds viņš vienkārši bija, kad aprāvās pusvārdā vai pusteikumā, jo nākamais jau bija uz mēles).

Un visbeidzot – zināma saikne ar P. Pētersonu man ir joprojām, jo viņa vecākais mazdēls Dāvis Auškāps ir mans labākais draugs, tā ka laiku pa laikam mūsu sarunās Runcis (tā P. Pētersonu sauc gan tuvi radinieki, gan draugi un kolēģi, bet es atļaušos tikai pāris reižu...) tiek pieminēts. Arī pavisam nesen, Dāvim ierunājoties, ka pēc diviem gadiem apritēs viņa vectēva simtā gadskārta…

 

II daļa

Poētiskās drāmas pavedieni

 

Kad Dāvim (Dāvukam, kā veltījumā rakstīja Runcis) apritēja 23. gads, vectēvs viņam dzimšanas dienā uzdāvināja savdabīgu poligrāfijas izdevumu – plānu, gaiši pelēkbrūna kartona kastīti, kurā ievietotas trīs visvienkāršākā iesējuma burtnīciņas – katrā pa vienai lugai: “Mirdzošais un tumši zilais” (1986), “Neviena paša vārda” (1996) un “Fēlikss un Felicita” (1997). Un šobrīd kastīte atrodas uz mana rakstāmgalda – Dāvis man to uzticēja, un es pirms kāda laika esmu pabeidzis lasīt šos P. Pētersona dramaturģijas paraugus (ar to gan nebūt nedomādams, ka visiem būtu jāraksta lugas, kā to darīja viņš, jo vienalga – nekas prātīgs tādā garā nesanāktu).

“Mirdzošais un tumši zilais” vispirms ir atmiņā kā 1987. gada iestudējums Dailes teātrī, un man tas ārkārtīgi patika. Nebija nekāds pārsteigums, ka galveno – Daniēla – lomu atveidoja P. Pētersonam mīļš aktieris (viņa kņazs Miškins izcilajā F. Dostojevska romāna “Idiots” dramatizējumā, kura pirmizrāde notika 1969. gadā) – Harijs Liepiņš. Kad lasīju lugā Daniēla replikas un monologus, it kā dzirdēju pat viņa balsi no izrādes. Un ne tikai viņa balsi vien. Atcerējos arī Ausmu Kantāni, kurai bija uzticēta ļoti, ļoti sarežģīta, mazvārdīga, bet ārkārtīgi svarīga loma – alegorija: skatuves Grīdas mazgātāja, Dana. Tajā laikā mani dziļi aizskāra tas, kā par teātri un upurēšanos šai mākslai runā gan dramaturgs, gan režisors vienā personā. Un pirms dažām dienām faktiski pirmoreiz tekstā izlasītais darbs man to spēcīgi atgādināja.

Luga “Neviena paša vārda” tika iestudēta jau sarakstīšanas gadā pavisam jaunajā Jaunajā Rīgas teātrī (vēl kūpēja iepriekšējā teātra reorganizācijas “krāsmatas”). Mani uz to uzaicināja Ģederta lomas atveidotājs Egons Dombrovskis, taču es spēju nosēdēt tikai 1. daļu. Nē, ne izrādes satura vai režijas, vai aktieru spēles dēļ. Tā bija dienas izrāde, uz kuru bija sadzīti teju visi kādas Rīgas priekšpilsētas vidusskolas skolēni (nedarīsim tai to kaunu, tāpēc neminēšu, kuras), kas izrādes laikā uzvedās TIK DRAUSMĪGI, ka normāli uztvert redzamo un brīžiem pat trokšņa dēļ nedzirdamo nebija iespējams. Starpbrīdī es –  apbrīnodams, kā aktieri tādā atmosfērā spēj vispār kaut ko paveikt – atvainojos Egonam un sacīju – citureiz un no sākuma. Taču diemžēl tāda reize nepienāca. Vai tāpēc, ka izrāde JTR repertuārā nebija ilgu laiku – grūti pateikt. Tagad es vismaz lugu esmu izlasījis līdz visai skumjajām, bet idejiski reālistiskajām beigām no vonnegūtiskā cikla “Tā gadās”.

Savukārt “Felikss un Felicita”, kuras iestudējums tapa 1998. gadā Nacionālajā teātrī – pēdējais, kuru paguva veikt režisors P. Pētersons – man pagājis secen. Precīzāk, es tam kaut kāda iemesla dēļ nebiju pievērsis pienākošos uzmanību. Un nu – ir izlasīta luga, un tā man stipri gāja pie sirds. Jā, tieši pie sirds, būdama ne tik vien mīlestību, bet arī par laiku – laiku, kurā es pats tad dzīvoju uz pilnu klapi un kura sekas ir jūtamas vēl šobaltdien. Mūsos visos, un it īpaši – lai cik neticami tas būtu! – šīs nešķīsto garu iestudētās pandēmijas 2. sezonā...

 

* * *

 

Turpmāk, izsakot savas pārdomas un vispārinājumus par svaigi lasīto P. Pētersonu un atsaucoties uz konkrētajiem darbiem, lietošu abreviatūras, kuras būs nepārprotamas pēc pirmajiem lielajiem burtiem, vienīgi – tās izskatīsies visai muļķīgas, piemēram, FUF (“Felikss un Felicita”), bet būs vien jāpierod. Tas – īsuma labad. Un izvērstās, bet nenogludinātās tēzes es numurēšu – tā būs pārskatāmāk.

Tātad!

1) Man ir skaidrs, ka savā dramaturga daiļradē P. Pētersons pirmām kārtām ir DZEJNIEKS. Par to nav šaubu. Jo viņa lugas ir poētiskas, tās ir piesātinātas ar metaforām un dzejisku izteiksmi, kaut arī dialogi lielākoties sarakstīti prozā. Lai tie nemaldina – tā nav nekāda proza, lai arī vietumis tiek piesaukta kāda lugas sarakstīšanas laikā konkrēta sociāla detaļa, kura norāda uz aktualitāti. Vienalga – dominē poētiskā izteiksme un pasaules izjūta. No autora pozīcijas, protams, nevis no personāžu credo. Un, manuprāt, tas ir visskaistākais! Tāpēc es vairs nemaz nebrīnos, ka tieši P. Pētersons varēja radīt dzejas teātri. Jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka pirms izrādes “Spēlē, Spēlmani!” bija “Motocikls” Dailes teātrī ar Imanta Ziedoņa dzeju un “Mistērija par Cilvēku” Jaunatnes teātrī ar Vladimira Majakovska dzeju. (Starp citu, Dāvja diplomdarba izrāde režijā bija V. Majakovska “Blakts”, un to ir tulkojis P. Pētersons. Nu, vai nav interesanta sakritība, ko?).

P. Pētersona domāšana ir tāda – antisociālistiski nereālistiska un simboliska, valodā un domas vērienā svabada, jebšu lielāko savu laiku viņš nodzīvoja politiskā un arī daļēji mākslinieciskā nebrīvē LPSR. Manuprāt, P. Pētersons komunistiem bija diezgan netīkama figūra. Bet tieši dzeja, kā zināms, okupācijas žņaugos sasniedza savu apogeju, un tā tomēr vismazāk pielāgojās un aizklājās ar “Ēzopa valodu”. Lai gan – nevaru zināt, cik lielā mērā P. Pētersona daiļradi var vai nevar iekļaut tālaika dzejas uzvaras gājienā. Viņš tomēr rakstīja lugas. Tomēr tās ir paša veidotā dzejas teātra inspirētas – netradicionālas, gana literāras, sakņodamās skaistā un cildenā estētiskajās kategorijās.

2) Un no tā izriet nākamais – drīzāk pieņēmums, nevis apgalvojums. Tāpēc ka P. Pētersons rakstīja dzejiski piesātinātas lugas, viņš arī bija vienīgais, kurš tās varēja iestudēt. Viņš vienīgais tās saprata līdz niansēm, jo zināja, ko vēlējies ar tām pateikt. Un varbūt arī ne līdz galam – jo teksta radīšanas process taču atšķiras no šī paša teksta interpretēšanas procesa, it īpaši teātra valodā. Es pat pieļauju, ka izrāžu tapšana varēja būt pietiekami ciņaina celmaina ne tikai aktieriem, bet arī reizumis pašam režisoram, kurš, manuprāt, vienmēr atradās nepārtrauktā radīšanas stāvoklī, līdz ar to varbūt izrādes veidošanas laikā varēja rasties tāda izjūta, ka luga nemaz nav gatava. Nu, es tikai tā iztēlojos, mazliet zinot, kāds “vējdzirnava” bija P. Pētersons.

Tuvojas viņa jubileja? Es nespēju iedomāties, kurš uzdrošināsies kādu no viņa lugām iestudēt. Gan jau atradīsies drosminieks – kur liksies! Tādas personības simtgadi ignorēt vienkārši nav iespējams. Līdz šim vienīgi Ināra Slucka, iestudējot pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma hitu “Man 30 gadu”, to ir atļāvusies. Jebšu vēl dzīvas ir atmiņas par fascinējošo Veltu Līni, kas atveidoja Rozes lomu (kuru autors ir veltījis tieši šai apburošajai aktrisei) 1962. gada izrādē. (Ja nemaldos, tomēr tās režisors arī nebija autors pats – vai to paveica Alfrēds Jaunušans?) Nu redzēsim, redzēsim. P. Pētersona dramaturģiskais mantojums nemaz tik liels nav. Toties tajā ir cieti rieksti – būs jātiek pie kodola, nepārkožot čaulu.

3) Kas gan P. Pētersona lugas padara par iestudēšanai komplicētām? Pēc manām domām, ne tikai poētiskums un citāti, dialogu “nedabiskums”, bet arī lugu dramaturģiskās struktūras balstīšana antīkajā pieredzē. Tā gan nav noliedzama. Jo īstenībā visās man zināmās P. Pētersona lugās darbojas koris. MTZ ir pat divi (tā bija Senajā Grieķijā) – Zeltmirdzošais un Tumši zilais, tādējādi it kā izvirzot tieši tos par titulvaroņiem lugā. NPV tas ir Sastingušo seju koris. Jebšu faktiski arī “Klubiņš A.E.I.O.U.” jeb pieci laikmetīgie personāži veido otru kori – pēc būtības. Savukārt FUF ir divi trio – vedēji un panāksnieki, kas tie paši kori vien ir, tikai ansambļa sastāvā.

Taču P. Pētersons antīkās drāmas struktūru nekopē, bet brīvi interpretē, vienlaikus saglabādams universālo Rietumu teātra sākotnējo modeli un katrā savā lugā to radīdams no jauna atbilstoši iecerei. Turklāt dramaturga kori nav masa – tie vienmēr sastāv no personāžiem ar katram raksturīgu iezīmi, un tāpēc aktieriem, lai kļūtu par koristiem, tāpat būtu jāveido arī individuāls tēls. Tas P. Pētersona lugās ir nodrošināts. Un, manuprāt, tādi rēbusi nākamajiem režisoriem varētu būt tiklab apgrūtinoši, cik trakoti interesanti. Un tad vēl – ir tādi tēli, kuri nevis paliek sava kora ietvaros, bet personalizējas, iznākot no tā un pēc tam atgriežoties atpakaļ savas krāsas vai pārliecības grupā, tādējādi sarežģot lugas tēlu sistēmas zīmējumu. Bet tas arī ir sasodīti interesanti. P. Pētersona lugas ir kā mīklas – tās jāiepazīst perfekti un līdz katras replikas atomam, lai atminētu saturu pilnībā (vai kaut kas tāds jel ir kādreiz iespējams?). Un tas jau ir baigais darbs, iekams ķerties pie iestudēšanas.

Droši vien arī antīkā dramaturģija jāpapēta, lai saprastu, kā lugas autors pārradījis tās konceptus modernā drāmā. Vienīgi – traģēdijas P. Pētersona teātrī klasiskajā izpratnē nav. Traģēdija viņa darbos ir imanenta, it īpaši MTZ un savā veidā – arī NVP. Bet, ja tā padomā, varbūt pat FUF, jo – lai gan šajā lugā ir happy end, par to pats autors lugas izdevuma priekšvārdā izsakās pagalam dīvaini: “Kāds tad iznākums šai valpurģiskajai kāzu naktij? Diemžēl – pozitīvs.” Vai nav viens gaisa jaucējs tas Pētersons? Ellišķīgi noslēpumains kā tāds Bulgakova runcis.

4) Tikko minēju citātus. Jā gan, vismaz šajās manis gandrīz nule lasītajās lugās P. Pētersons labprāt un organiski iekļāvis tekstus no citiem autoriem, it kā tādējādi realizējot savulaik “Bastardā” proponēto principu – ņemt un rādīt ne savu kā savu. Šķiet, citēšana esot viena no postmodernisma pazīmēm. Neņemos P. Pētersonu nodēvēt par postmodernistu, taču būtu vilinoši dramaturgu ierindot starp šiem literatūras savādniekiem.

Un tā – MTZ nozīmīga ir Šekspīra “Otello” fragmentu klātbūtne. Nevis “Jautrās vindzorietes” vai “Ričards III”, par piemēru, bet gan Kipras mora mīlas un greizsirdības traģēdija. Lugā NPV citēšana nav tik acīm redzama – tajā ir atsauces, reminiscences. Bet bez Eiropas agrākās kultūras pieminēšanas, ja vien tā nav tieši citēšana, manuprāt, P. Pētersons nekādi nevarēja iztikt – pārāk gudri asociatīva bija viņa domāšana.

Toties FUF nepārprotami visa luga ir balstīta latviskajās kāzu tradīcijās, tāpēc tajā ļoti daudz izmantotas attiecīgā rakstura tautasdziesmas. Vai folkloras materiālus, kuriem nav literāras autorības, var saukt par citātiem? Bet, ja lugas sižetu veido latvju godu spēles scenārijs, kā gan bez tautasdziesmām, un to patiešām netrūkst visas lugas izvērsumā. Taču tas nav nedz pārspīlējums, nedz aušība – autors iestrādājis savā tekstā tautasdziesmas tā, ka brīžiem jādomā, vai tik pats nav tās sacerējis. Ej nu zini, varbūt ka vienu otru arī ir. Man šķiet, ka pēc Raiņa mūsu dramaturģijā P. Pētersons ir otrais, kurš pratis dziesmu un tradīciju folkloru gan izmantot, gan ieradīt lugā kā nepieciešamu un oriģinālu māksliniecisku formas un satura fenomenu. Turklāt – kā zināms pretstats FUF ir izmantots Vecās Derības 1. Mozus grāmatas mīts par Ādama un Ievas vainu Dieva priekšā un izdzīšanu no Ēdenes dārza, citējot attiecīgos Bībeles pantus. Un tā – pagāniskās  un kristīgās kultūras pierakstījumi vienuviet – lugas vispārcilvēciskās idejas labad. Es teiktu – kolosāls sakausējums, bet tāpēc vis nav nekādu pretrunu idejas atklāsmē.

P. Pētersons bija augstas kultūras cilvēks (kādu nav daudz mūsdienās) – ar kosmiskām zināšanām un talantu – savas domas tiklab nogremdēt līdz vēstures dzīlēm, kā celt pāri ikdienības puspelēkajai mākoņainībai. Patiesībā mani nepārsteidz tas, ka viņš nespēja ar savām bagātībām nedalīties savos darbos, taču tā nekad nav bijusi nez kāda izrādīšanās. Manuprāt, P. Pētersonam pasaule bija apaļāka par to, uz kuras mēs palaikam kulstamies, tā ka nudien jābrīnās, kā “no tās zemē nenoveļamies”. Viņam bija gan lielāks gravitācijas spēks, gan vieglāki bezsvara stāvokļi.

5) Visas P. Pētersona lugas vieno viņa centrālie varoņi – tie visi ir, kā sacīt jāsaka, no vienas “partijas”, citiem vārdiem sakot, viņi ir radošas personības. Pat trīsdesmitgadniece Roze, šķietami lugas sākumā rādīta kā padomju dzīves plauksmes un darbaļaužu pozitīvisma pretmets, patiesībā ir autora mīlēta un atklājas kā vienlaikus spēcīga un trausla, taču neapšaubāmi neordināra sieviete. Faktiski – P. Pētersons visu savu mūžu ir reflektējis par to, kas ir mākslinieks un kāda ir viņa misija: lugā MTZ diženais aktieris Daniēls pastāvīgi ir nemierā ar savu Otello – tā ir problēma, kas saistīta ar personību mākslā, taču ikvienam blakus, paralēli vai nopakaļ vijas cits pavediens, un tā ir intīmā dzīve, no kuras nedz aizbēgt, nedz izvairīties. Lugā NPV būtiskas ir treša tēvadēla Ģederta personības pretrunas un iekšējais spēks, kura izrādās par maz, lai stātos pretim pērkamībai, kuru viņš gan noliedz, gan apbrīno. Savukārt lugā FUF, kā to liecina nosaukums, līdzvērtīgi ir abi titulvaroņi, jo viņi savās kāzās izspēlē plašu vīrišķā un sievišķā pirmsākuma un turpinājuma spektru, atraujoties viens no otra un tuvinoties, līdz palikdami kopā. Fēlikss šajā lugā, piebildīsim, ir filologs, tātad saistīts ar radošajām aprindām.

Agrāk sarakstītajās lugās bija tāpat – “Bastardā” un “Meteorā”, un “Tikai muzikants”. Tajās visās centrā ir mākslinieks – vai tāds, kas grib lauzt stereotipus, vai tāds, kurš grib paslēpties un būt neredzams, vai tāds, kurš ierauts vēstures centrifūgā. Tāpēc es domāju, ka P. Pētersons, būdams pats absolūti savas kaislības savaņģots, visu mūžu sevī ir šķeterējis problēmas, kuras permanenti saistītas ar dzīvi mākslā.

5) Un tādējādi – ir vēl viena atslēga, ar kuru varbūt var atslēgt P. Pētersona lugas, ja vien šis priekšmets būtu paņemams no zema plaukta. Visas viņas lugas ir par P. Pētersonu! Un visi viņa personāži patiesībā ir autors pats. Vai es izsakos izaicinoši? Droši vien. P. Pētersona lugās nav negatīvu personāžu “kā tādu” – bet tā tas ir, piemēram, Šekspīram. Pat tie tēli, kuriem vajadzētu lasītājā/skatītājā izraisīt nepatīkamas emocijas un nosodošu attieksmi, ir gana vērīgi un nepavisam nav tikai apsmaidāmi (ja nu vienīgi Meitas māte FUF), prot izteikt vērtīgus secinājumus un atziņas, kaut arī pārstāv tādu idejisku pozīciju (vai pozu), kura pēc autora ieceres ir noraidāma un kāpēc vispār daiļdarbs ir sacerēts. P. Pētersons rāda personību visā tās pastāvīgajā pretrunīgumā. Nekas atkal nav viennozīmīgi. Tāpēc NPV Ģederts kļūst par sevis nodevēju, bet viņam tomēr ir attaisnojums, lai kā mūs tas sarūgtinātu. FUF abi mīlētāji izdzīvo kopīgu mūžu kāzu nakts garumā, ieskaitot vardarbību. MTZ Daniēls mētājas starp savu “svēto trīsvienību” – mākslu, sievieti – mūzu un sievieti – pavarda kūrēju, piedzīvodams savas dvēseles metadrāmu. Vārdu sakot, būt nav viegli, īpaši, ja vēlies saskaņot sirdsapziņu, vēlmes, kaislības, tiecības un talantu. Ko gan mēs varam līdz galam izzināt par P. Pētersona drāmu sevī? Es domāju, ka lugās dramaturgs to attēloja kā mākslas tēlus, varbūt risināja kā kaitinošas problēmas, dzēsa kā ugunsgrēku un attīstīja kā projektu, turklāt tas, ka lugas ir tik poētiskas, manu pārliecību par to tikai pastiprina. Man, kā saka, taustāmu pierādījumu nav, bet – motīvi ir.

6) Vēl P. Pētersona nepieradināmo ģēniju dramaturģiskās tēlu sistēmas izveidē apliecina infernālie personāži (tā man gribētos viņus dēvēt), kas atronami teju visās viņa lugās. Tiem ir milzīga nozīme katra literāra darba (un arī izrādes, protams) idejas atklāsmē un tās neviennozīmīgumā. Laikam visspilgtākais, arīdzan Ulda Pūcīša tēlojuma dēļ, savulaik bija tēls izrādē “Bastards” – tas nu tiešām bija viens elles konservatorijā studējis diriģents. Profesionāls antagonists iepretī humānajai Agnei. Taču arī nupat nesen izlasītajās lugās katrā ir pa tādam tēlam. Viens, liekas, izkāpis no aizmirstības gremdētavas, un tas MTZ ir Vecis – sengrieķu teātra radītājs Dionīss, tagad sagrabējis un kļuvis neganti ļaunprātīgs un rupjš kā no Aristofāna komēdijas. Vai arī tas ir pāri apziņas pretstraumju Stiksai pārairējies Laivinieks – kā lugā NPV. Vai vienkārši pārģērbies un uzlicis masku kāzās nelūgtais Kūjenieks – Šķidrinskis, kas, pretēji sava gogoliskajam uzvārdam, nav nemaz tik “šķidrs”, jo ir vismaz vārdos pietiekami veikls līgavas zaglis. Šie personāži visās trijās lugās kaut gan ir perifēri, bet allaž klātesoši. Un neapšaubāmi ļoti svarīgi autoram.

Acīm redzami šie P. Pētersona radītie tēli “ne no šīs pasaules” (Kūjenieks-Šķidrinskis – ne no Fēliksa pasaules) viņam bijuši nepieciešami, lai dramaturģiskā iecere tuvotos simboliskam vispārinājumam – gan ar pretstāvi galvenajiem varoņiem, gan ar ironiju saistīti. 

7) Ticība, cerība un mīlestība – vārdi, kas tādā secībā hrestomātiski nosaukti Jaunajā Derībā, apustuļa Pāvila 1. vēstulē korintiešiem, – tiek izspēlēti arī kāzu nakts mistērijā FUF, taču, izlasot P. Pētersona lugas, top gaiši redzams, kā tās visas ir par to lielāko – par mīlestību. Ikviens no galvenajiem varoņiem dažādos vārdos un veidos sev uzdod retorisko jautājumu: kas ir mīlestība? Jo ikvienam to iemieso DIVAS sievietes – tā, kura mūžam ceļ augšup, un tā, kura ir pazemība. Šī mīlestības dihotomija un komplementaritāte, manuprāt, ir bijusi P. Pētersona mūžīgā un neatrisināmā tēma visos viņa darbos. Un tāpēc mīlestība nekad nevar sniegt piepildījumu līdz dvēseles trauka malām – vai nu līst pāri, vai arī kādas karotes ir par maz. Un dzīves ceļa grambas šo vaļējo trauku – galvenajam varonim traucoties uz mērķi, pret mērķi, mērķim garām – kustina un šūpo, izšļakstinādamas dārgos malkus, kuri tik ļoti veldzētu. Un kā to piepildīt no jauna? Arī P. Pētersona lugu sievietēm piepildījums nav lemts, jo iemīlēt ar sevi un apkārtējo pastāvīgi nemierā esošu vīrieti ir liktenis, nevis laime.

Sāku domāt, ka varbūt tieši mīlestības meklējumos un maldos izpaužas modernās traģēdijas metamorfoze? Jebšu MTZ tāda patiešām tiek tēlota – aktrise Maja iet bojā teātra ugunsgrēkā. Starp citu, šajā lugā, manuprāt, visskaidrāk iezīmēti līdzvērtīgi sievišķās mīlestības divi veidoli. NPV jau ir mīklaināka situācija, kuru tādu veido visiem trim brāļiem liktenīgā sieviete Sabīne un lūdzoši pieticīgā Cēlija. Visbeidzot FUF galvenajam varonim Fēliksam jūtu sfērās ieapļo ne vien līgava (autors to gan sauc sarunvalodiskāk – brūte), bet arī panāksniece, “mēness meitiņa” Maira un gluži negaidīti – rituāla sastāvdaļa Ietaļa, līgavas māsa Broņislava. Varbūt tieši tāpēc, ka Fēliksa kāzās šis sieviešu trejdeksnis ir noskanējis, viņam izdodas atgriezties pie īstās – pie Felicitas. Krustcelēs starp trijiem virzieniem laikam pareizo izvēlēties ir visvieglāk...

Ko lai saka? Kas gan tā būtu par drāmu, ja tajā netiktu rādīta mīlestība? Nedomāju vis, ka vienīgi šīs triviālās patiesības dēļ P. Pētersons mīlestības tēmu ieaudis savu lugu gobelēnos. Mīlestība taču ir ikvienas personības radošās darbības avots – ja tas izsīkst apmierā, diez vai var kaut kas tapt, tāpēc ūdens palaikam uzšaujas kā strūklaka un iešļāc aukstu veldzi sejā, lai acis top redzīgākās, bet reizēm pārvēršas par geizeru, kam nav iespējams pietuvoties. P. Pētersons, šķiet, savā dzīvē un daiļradē ir sajutis mīlestības avota visnegaidītākās izpausmes un tās aprakstījis, drīz brīdinot mūs, drīz mierinot, drīz nožēlojot un žēlojot.

 

Un visbeidzot) Vajadzēja apstāties pie 7. punkta? Kā dziedāja izrādē “Bastards” –varavīksnē ir septiņas krāsas, gammā septiņi toņi, nedēļā septiņas dienas – astotā ir baltā, astotais ir klusums, astotā atkal ir pirmdiena... Neapstājos vis, tāpēc pēdējais punkts netiek numurēts.

Es vēlos pateikt, ka īpaši šo trīs lugu burtnīciņās ir P. Pētersona priekšvārdi – trīs saujas pasakainu pērļu! Dramaturgs pats vienkārši izcili ir skaidrojis katras lugas tapšanas jēgu. Tās ir vienreizīgas esejas – lūk, šī gan īsta proza! Ja būtu režisors, kurš godkārē iecerējis vienu no lugām tomēr uzvest, es gandrīz vai taptu nelaimīgs, ka esmu tās izlasījis. Režisoriem ir kategoriski aizliegts šīs esejas lasīt... līdz pagājušas vismaz dažas pirmizrādes. Tās ir paredzētas lasītājiem, tādiem kā man, – ceļveži ar lāpu, lai neapmaldītos autora poētiski intensīvās domas labirintos, kuros man pretī steidzas nedaudz savādi, citādi, maķenīt noslēpumaini tēli – mīsies un mainīsies –, taču būs iejūtīgi un saprotoši. Ja vien es kā lasītājs pats tāds būšu.

Man liekas, ka esmu atgriezies no katra labirinta emocionāli uzlādētāks. Varbūt pat mazliet gudrāks. Uzmanīgāks?

 

Paldies Tev, meistar Runci! 😊

 

P. S. Attēlā (ar Dāvja atļauju): P. Pētersona ex libris; mākslinieks – Ilmārs Blumbergs.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Refleksijas Teātra dienā

 

Godīgi runājot, es vairs neatceros, kā īsti bija pirms gada tieši šajā dienā – vai tikai pirmais ārkārtas stāvoklis joprojām neturpinājās? Manuprāt, pilnā sparā.

Un šogad Starptautiskā Teātra diena atkal uzaususi un paies, kā saka, 19. kroņvīrusa pandēmijas “zīmē”. Tas jau, protams, neliedz sveikt un apsveikt visus, kam vien ar šo mākslu ir saistība, sakars un mīlestība. Nu tad – PROSIT!

 Varbūt šogad šo vajadzētu dēvēt par Teātra Atceres dienu? Jo daudzināms tas, kurš atceras, ka reiz martā teātra nami bija vaļā, un tajās notika īstas, dzīvas izrādes. Un sveicams tas, kurš izrādēs piedalījās un kurš tās veidoja, un kurš tām palīdzēja veidoties, lai mākslas fenomeni varētu notikt.

Šodien Teātris ir gandrīz kā Ērkšķrozīte ar visu viņas galmu, ļaunā feja noburts.

Tā Kunga zobens cērt nešķirojot.

Ir tāda dīvaina būšana un jušana. Daudz kas orveliskā kārtā ir aizliegts sabiedrības kopējās veselības labad. Bet ņemsim par piemēru mani – nav pats veiksmīgākais, taču es arī piederu pie sabiedrības.

Redz, ja man gribas ēst, varu pagatavot maltīti pats – tāpēc nav jāiet uz ēstūzi vai restorānu. Ja gribas iemalkot kādu reibinošāku dzērienu, nav jāapmeklē bārs, jo, lai nu ko, bet alkohola trūkums mums nedraud. Ja gribas ceļot – nujā, tad jāaprobežojas vai nu ar pastaigām, vai dzimtās zemes apguvi, jebšu arī tagad ir ļauži, kas iemanās aizlaisties “uz siltajām salām”. Un nekas – visi dzīvi. Izņemot tos, kuri miruši (kā varbūt izteiktos kādas ņipras valsts prezidents).

Taču Teātris nevar bez skatītāju KLĀTBŪTNES – šī patiesība nav atceļama nekādos apstākļos. Tomēr skatītājiem ir liegts Teātri apmeklēt. To surogātu, kas tiek ražots t. s. tiešsaistē, par teātri saukt nedrīkst. Vienu vai divas TĀDAS izrādes var producēt, un apnikums klāt.

Elmāra Seņkova režisētā izrāde “Irānas konference” bija laba, noskatījos ar neviltotu interesi, jo tā bija riktīgi zūmīga, turklāt ar tik fenomenālu aktieru buķeti, ka tāpēc vien intriģējoša. Arī tematika aktuāla. Taču otra tāda izrāde nav iespējama. Nu labi, faktiski jau ir iespējama pat treša, bet tādā gadījumā tā būs kaut kas, kā saka, no baltās ķēves otrajā un trešajā augumā utt. Vārdu sakot, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.

Es personiski šajā periodā starp Teātra dienām tiešsaistē esmu noskatījies tikai vienu agrāk radītu izrādi, jo tā, manuprāt, bija pati pirmā tāda, un tā bija “Bļitka”. Uz šo pasākumu bija pat jānopērk biļete, lai tiktu “zālē”, taču par tik pieticīgu cenu, ka pat manā toreizējā finansiālajā situācijā tā šķita kā balva, nevis izdevums. Un kāds izrādei bija iešūpojiens! Ohoho, Egon Dombrovski! Viena Ziga jeb aktiera teātris faktiski par velti vairāk nekā pusstundas garumā! Turklāt pat mans sveiciens uz vispārējā aktivitātes fona tika pamanīts – un tas bija īpaši (aiz)kustinoši –, iekams sākās pati izcilā divspēle.

Bet! Es jau pirms šī unikālā internetatīvā notikuma “Bļitku” biju divas reizes redzējis dzīvajā veidā, tāpēc tiešsaistes variants manī tikai nostiprināja siltas atmiņas un pārliecību par dramaturģiskā materiāla un režijas absolūto elastību, tāpat kā par abu aktieru – Egona Dombrovska un Kaspara Goda – profesionālās un mākslinieciskās pilotāžas virsotnēm.

Šodien teātris “Joriks” rādīšot “Rudens sonāti” – pēc Ingmara Bermana filmas scenārija (jādomā) veidoto izrādi, kuras režisors ir Mārtiņš Eihe. Man patīk Mārtiņš Eihe kā personība. Esmu redzējis Bergmana kino oriģinālu, un būtu ļoti interesanti, kā, piemēram, augstprātīgo koncertpianisti, kuru filmā atveidoja leģendārā Ingrīda Bergmane, spēlē Esmeralda Ermale. Taču es laikam esmu pavisam slikts un mazuzticīgs teātra skatītājs, un man laikam ir žēl maksāt naudu par… to, kas man tiktu iemānīta kā teātra izrāde. Kā tas būs: es sēžu pie rakstāmgalda mājas “kostīmā” un čībās, strebju tēju, graužu nagus vai ķiploku grauzdiņus un – skatos teātri, kurš it kā būšot “šeit un tagad”? Nu nē tak!

Protams, man ir iztēle, un es noteikti varētu mēģināt iejusties skatītāja “lomā”, taču priekšā man būs vienīgi un tikai klēpjdatora ekrāns, kurā būs iespiesta tālu Rēzeknē spēlēta izrāde, kas vienlaikus notiek un nenotiek. Man tiks rādīts tas, kas katrā sekundē būs kamerā – man tiks uzspiests vizuālais viedoklis par katru izrādes mirkli. Bez smaržas. Bez vibrācijām. Bez DZĪVĀ brīnuma, kāds teātra izrādei ir absolūti obligāts. Tā teikt, proscēnijā ir zilonis, bet es gribu redzēt trusīti bīnes kreisajā pusē. Ja atrastos klātbūtnē, es pats izvēlētos, uz ko un kā skatīties. Tagad man rādīs, uz ko un kas jāskatās?

Kas tas būtu, ko es nopirktu par savu nožēlojamo naudu? Nezinu, kā to nosaukt, bet – ne jau nu izrādi. Un lai man piedod (vai nepiedod) visi, kurus es ar saviem spriedelējumiem aizvainoju, taču man kā skatītājam ir zināma taisnība. Saprotu: Vēja māte arī Sprīdītim teica, ka labā griba nav peļama un ir atalgojama.

Bet varbūt man vajadzētu nopirkt biļeti internetā, tādējādi finansiāli šajā krīzē atbalstot konkrēto izrādi? Tas būtu ziedojums, vai? Iespējams. Par to var vēl padomāt. Bet arī tad – tas var būt vienreizējs gadījums, nevis atkārtojama prakse. Tāda ziedošanās taču nav nekāda mākslas darba baudīšana, nedz adekvāta radīšana.

Man šķiet: vairs nevienam nav noslēpums – izrādes tiešsaistē ātri vien ir izsmēlušas sevi, jo tās vienkārši nav/nevar būt izrādes. Un kino arī tās nav. Te nu vietā ir krievu sakāmvārds: “Не рыба, не мясо.”

Manuprāt, šīs skatītāju (un arī klausītāju) rindas tukšajās zālēs smagi pārdzīvo arī mūziķi. 1. janvārī biju sataisījies “noskatīties” un noklausīties Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu, kuru šie mākslinieki spītīgi arī šogad piedāvāja. Taču operatoru kameras pastāvīgi fokusējās ne tikai uz orķestri, bet arī uz grezno zāli, no kuras dvesa šaušalīgs melns tukšums. Es neizturēju ilgāk par desmit minūtēm – tas patiešām bija briesmīgi! Tad jau mūsējie Lielās Mūzikas balvas ceremoniju prata atspoguļot krietni vien pieņemamāk, it kā Operas nama lielā zāle būtu notikumam tikai dabiska dekorācija.

 

Āre, ir gan viena iespēja, kura īstenojas tā, ka izrādes var diezgan normāli noskatīties datora ekrānā, – tās ir Latvijas Televīzijā atronamās, kas glabājas raidījuma “teātris.zip” archīvā. O, tur ir patiešām prātam neaptverami dārgumi! Un par velti, piebildīsim (nav mazsvarīgi). Taču pret šo iespēju ir kultivējama pavisam citāda attieksme, jo – tās izrādes ir lielākoties vēsturiskas, tās bijušās godības liecības, un tāpēc labi, ka vismaz tādā formātā saglabātas. Lieliska izredzes vai nu atgriezties kādā iemīļotā pārdzīvojumā, vai arī kaut priekšstata līmenī iepazīt mākslas darbu, kurš nekad vairs nebūs redzams un skatāms trīs dimensijās. Es reiz pārbaudīšanas labad ieskatījos šajā virtuālajā glabātavā un aiz sajūsmas teju drebēju – izrādās, ir noskatāma izrāde, kura man kādreiz jaunībā trakoti patika – Dž. B. Šova “Velna māceklis” Drāmas teātrī. Vai nav brīnišķīgi? Lūk, tā tik ir iespēja! Un tur ir vēl un vēl!

Bet šodien teātris ar visiem šīs mākslas kalpiem un priesteriem ir aizliegts, un es esmu aizliegts kā skatītājs – pērc biļeti vai tiec teātrī “pa blatu” (savulaik man tāds bija teju visos teātros – ak, skaistā jaunība!...)? Nekā…

Es zinu: teātri ir sagatavojuši vairākas (nē, kopumā pa visiem – daudzas) izrādes, kurām ir notikušas t. s. “iekšējās pirmizrādes”, un darbs turpinoties. Un neviens nezina, kad šīs izrādes patiešām tiks rādītas zālēs, kurās atradīsies cilvēki, kas ir izbadējušies un izslāpuši pēc teātra. Pilnīgi noteikti ir. Bet slāpes, vismaz fizioloģiski, varot izraisīt neatgriezeniskas sekas. Tāpat kā bads.

Tomēr vislielākā sāpe man ir par aktieriem. Vai nebija tā, ka pat Otrā pasaules kara laikā Latvijā teātri reāli strādāja? Par Dailes teātri esmu pilnīgi drošs, ka Smiļģis savējos dīdīja un neļāvās lielgabaliem apklusināt mūzas.

 Es te kulstu īstenībā vispārzināmus salmus. Ģeniālus atziņu graudus no tiem diez vai izspriguļošu.

Skaidrs: ja cilvēce visu starptautisko (britu, Ugandas, Dienvidāfrikas, Vitempiskas u. c. eksotisku zemju vārdā nosaukto) vīrusu triumfa karagājienu pārdzīvos, to pārdzīvos arī Teātris. Ja būs jāpielāgojas, pielāgosies arī Teātris. Tāpēc ka Teātris ir tikpat nemirstīgs, cik nemirstīgi ir cilvēki. Tā nu ir vienīgā cerība. Jo “bez spēlītes mēs nevaram, nu nevaram nemaz” – kā reiz Valmieras teātrī dziedāja izrādē “Sirano de Beržeraks”.

* * *

Lūdzu, mīļie, izturiet!

Daudzi domā: reiz tas, kas tagad mūs vajā un ierobežo, beigsies. Nezina, bet saka. Tātad tic.

 

P. S. Vai es negribēju rakstīt pavisam kaut ko citu? Par to, kā es mīlu teātri, ka mirstu vai nost, katru dienu nenodzīvodams ar šo vārdu uz lūpām un sirds dziļumos? Ka es joprojām apbrīnoju aktierus, kas manās acīs līdzinās pusdieviem. Bet – vai es to jau neesmu atkārtojis neskaitāmas reizes? Tā ir nemainīga taisnība – kā apdzisis vulkāns.

Nujā, godīgi runājot, personiski man nav vajadzīga tāda speciāli kalendārā ierakstīta Teātra diena. Personiski man katra diena ir Teātra diena, jo es nemaz nevaru nodzīvot līdz tās beigām, lai kādubrīd neiedomātos par kādu aktieri, lai kaut kas man neatgādinātu kādu neaizmirstamu izrādi, lai es neatcerētos efektīgu citātu no kādas izrādes, lai es neizlasītu kāda aktiera vai režisora, vai cita ar teātri saistīta mākslinieka vārdu un viņa teikto, lai es nedzirdētu kāda aktiera vai cita teātra mākslinieka balsi… Viņi visi ir mani vitamīni un mana vakcīna pret visām kaitēm, viņi ir mana alfa un omega, viņi ir mans prieks un arī lāsts, elle un paradīze. Elpa un asinis. Skābeklis. Jo viņi visi ir Teātris. Jo JŪS VISI ESAT TEĀTRIS!

Jo JŪS vienmēr esat bijuši mana patiesā un vienīgā dzīve. Āmen!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2021. gada 12. februāris

plkst. 18:51

Abipus sašķelts mūžs

 

Anonīmi avoti vēsta: 1961. gada 12. februārī, svētdienā, apmēram pulksten 18.50 kāda sieviete, kuru līdz viņas nāves dienai sauca Hilda Alīda Vēvere un kura visu savu mūžu nodzīvoja Krimuldas novada Raganā, laida pasaulē nākamo pionieri, kam tika dots visai neizteiksmīgais vārds Aldis. Tā gada ziemai, tāpat kā dažai labai citai šajā gadsimtā, neesot bijis sniega. Austrumzemju Žurkas gadu vēl nebija nomainījis Vērša gads, padarot šim konkrētajā datumā dzimušajam turpmāko dzīvi visai sarežģītu, jo kaut kas ļoti būtisks padomju īstenībā nebija beidzies un kaut kas tikpat būtisks nebija sācies…

 

Ar sirds drebēšanu gaidīju to mirkli, kuru gara acīm varu skaidri saskatīt, – kad gluži kā senāk centrālās dzelzceļa stacijas perona pulkstenī pirmo gadu skaita ciparu 5 nomainīs nākamais pēc kārtas – 6, kas trīskāršā atkārtojumā, starp citu, veido tā saukto Sātana skaitli.

Klikš, klikš!

Un reizē ar šo velnišķo dubultzibsni divciparu skaitļa vērtība palielinās par veselu vienu, jebšu arī labajā pusē vienlaikus ir notikušas neizbēgamās metamorfozes – 9 nu atkal kļuvis par bezcerīgo 0. Kāds brīnumains PIN kods, lai ietiktu savā eksistenciālajā kontā arī turpmāk – 5690!

* * *

Apsveicu dzimšanas dienā! Izsaku līdzjūtību dzimšanas dienā!

Abi vēlējumi ir līdzvērtīgi. Negribu uzklausīt nedz pirmo, nedz otro.

Arī visa mana iepriekšējā dzīve nupat ir sašķēlusies divās faktiski vienlīdzīgās daļās vēsturisko notikumu lineārajā kontekstā – 30 gadi, kuri aizvadīti LPSR, un 30 gadi, kuri nostaigāti LR!! (Šis pēc izteikuma mērķa nav izsaukuma teikums, bet latviešu interpunkcijā nav tādas teikuma beigu pieturzīmes, kura būtu iemērotāka šī fakta konstatācijai. Vienīgi voluntārs dubultojums.)

Ak, nevis “gribot negribot”, bet gan negribot esmu pārkāpis to robežu, kuru kaut kādā austrumnieku uzskatu tradīcijā saucot par pusmūžu. Pieliekot aritmētisko lineālu, izskatās ļoti cerīgi. Taču nemānīšu sevi – nav gan dzirdēts, ka ir divkājainis, kurš būtu nodzīvojis 120 gadu. Tādus seniorus sastapt tuvākajā un tālākajā apkaimē nevarēsim. Ja es būtu Galapagu salu bruņurupucis…

Aprēķini, kādi nekad nav veikti, liecina, ka man palikuši vismaz 10 mēneši, kurus daudzmaz godīgi nolauzt. Tas nav diezin kas attiecībā pret tiem, kuri jau ierakstīti Manas Zvaigznes annālēs. Tīšām izvairos no vārda, kuru Vecās Derības laikos nedrīkstēja pat pieminēt. Mazs, balts savējais punktiņš melnā nebūtībā, kaut arī nekad nesasniedzams, kaut arī sens, tomēr ir reālāks, un izvēle – milzīga. Taču TAS (ID), kas it kā apgalvojot, ka viņa vārds ir ES ESMU (EGO), ir tikpat sajūtams, cik ne.

Agnosticisms – lūk, mana pašreizējā pozīcija dzīves frontes pirmajā kaujas līnijā. Lai gan – nē, es nebūt netaisos iet cīņā ne par saviem politiskajiem, ne ētiskajiem, ne estētiskajiem, ne seksuālajiem, ne citādiem uzskatiem. Tieši pretēji. Ja jau kādai nekādai programmai turpmākajam laikam ir jābūt, manējās konceptuālais virziens ir retrogrādisks. Protams, atpakaļ mātes miesās, kā sacīt jāsaka, vairs neielīdīsi, bet – ja nu Māte mums visiem ir viena? Izdevīgi tam ticēt. Tomēr. Varbūt.

Absurds, nav šaubu. Tāpat kā viss cits šajā cilvēku piepildītajā pasaulē. Es tiešām tā domāju.

 

Atgriežoties pie šīsdienas aktualitātes – manas dzimšanas dienas –, gribu sacīt, ka neizjūtu lielu prieku par to, kas ar mani bijis. Ka esmu tāds, kāds esmu. Kļūdu uzskaitījums būtu tik garš, ka nemaz nemēģinu sākt. Turklāt vairāku lielums daudzviet aizsedz nākotnes horizontu. Par laimi, ne tik ļoti, lai saules lēktu nevarētu saskatīt, un rietu – vērot izdziestam. Tik ļauni jau nu gan nav – tas man jāatzīst.

Ar to ir par maz, lai izsauktos: “Ak, es – laimes bērns!” Bet tas spiež mani izdvest, ka nelaimīgs arīdzan neesmu. Un, lūk, atkal šī šizofrēniski duālā sašķeltība! Man taču ir jāielaužas rītdienā, bet sajūta tāda, kuru varētu frazeoloģiski raksturot ar krieviski šerpo izteicienu: “Не в жопу, не в красную армию.”

Armijā, nujā, neesmu bijis – nevienā, un savā ziņā tas man dara godu…

Aizrunājos sāņš. Un patiesībā – jābeidz par šo savtīgo tematu, jo vienaldzīgi likteņdzirnas maļ un maļ, un es varu griezt kā bārenīte savu akmeni stundām un rindkopām, kamēr aptrūkstas graudu – nožēlas un lepnības, uzvaru un veiksmju, muļķības un egoisma, patiesības un godīguma labības. Pietaupīšu, lai milti vēlāk nesapelē vai arī tajās neieviešas kodes. Ja nu kādreiz no tiem tomēr būtu maize jācep?...