2021. gada 12. februāris

plkst. 18:51

Abipus sašķelts mūžs

 

Anonīmi avoti vēsta: 1961. gada 12. februārī, svētdienā, apmēram pulksten 18.50 kāda sieviete, kuru līdz viņas nāves dienai sauca Hilda Alīda Vēvere un kura visu savu mūžu nodzīvoja Krimuldas novada Raganā, laida pasaulē nākamo pionieri, kam tika dots visai neizteiksmīgais vārds Aldis. Tā gada ziemai, tāpat kā dažai labai citai šajā gadsimtā, neesot bijis sniega. Austrumzemju Žurkas gadu vēl nebija nomainījis Vērša gads, padarot šim konkrētajā datumā dzimušajam turpmāko dzīvi visai sarežģītu, jo kaut kas ļoti būtisks padomju īstenībā nebija beidzies un kaut kas tikpat būtisks nebija sācies…

 

Ar sirds drebēšanu gaidīju to mirkli, kuru gara acīm varu skaidri saskatīt, – kad gluži kā senāk centrālās dzelzceļa stacijas perona pulkstenī pirmo gadu skaita ciparu 5 nomainīs nākamais pēc kārtas – 6, kas trīskāršā atkārtojumā, starp citu, veido tā saukto Sātana skaitli.

Klikš, klikš!

Un reizē ar šo velnišķo dubultzibsni divciparu skaitļa vērtība palielinās par veselu vienu, jebšu arī labajā pusē vienlaikus ir notikušas neizbēgamās metamorfozes – 9 nu atkal kļuvis par bezcerīgo 0. Kāds brīnumains PIN kods, lai ietiktu savā eksistenciālajā kontā arī turpmāk – 5690!

* * *

Apsveicu dzimšanas dienā! Izsaku līdzjūtību dzimšanas dienā!

Abi vēlējumi ir līdzvērtīgi. Negribu uzklausīt nedz pirmo, nedz otro.

Arī visa mana iepriekšējā dzīve nupat ir sašķēlusies divās faktiski vienlīdzīgās daļās vēsturisko notikumu lineārajā kontekstā – 30 gadi, kuri aizvadīti LPSR, un 30 gadi, kuri nostaigāti LR!! (Šis pēc izteikuma mērķa nav izsaukuma teikums, bet latviešu interpunkcijā nav tādas teikuma beigu pieturzīmes, kura būtu iemērotāka šī fakta konstatācijai. Vienīgi voluntārs dubultojums.)

Ak, nevis “gribot negribot”, bet gan negribot esmu pārkāpis to robežu, kuru kaut kādā austrumnieku uzskatu tradīcijā saucot par pusmūžu. Pieliekot aritmētisko lineālu, izskatās ļoti cerīgi. Taču nemānīšu sevi – nav gan dzirdēts, ka ir divkājainis, kurš būtu nodzīvojis 120 gadu. Tādus seniorus sastapt tuvākajā un tālākajā apkaimē nevarēsim. Ja es būtu Galapagu salu bruņurupucis…

Aprēķini, kādi nekad nav veikti, liecina, ka man palikuši vismaz 10 mēneši, kurus daudzmaz godīgi nolauzt. Tas nav diezin kas attiecībā pret tiem, kuri jau ierakstīti Manas Zvaigznes annālēs. Tīšām izvairos no vārda, kuru Vecās Derības laikos nedrīkstēja pat pieminēt. Mazs, balts savējais punktiņš melnā nebūtībā, kaut arī nekad nesasniedzams, kaut arī sens, tomēr ir reālāks, un izvēle – milzīga. Taču TAS (ID), kas it kā apgalvojot, ka viņa vārds ir ES ESMU (EGO), ir tikpat sajūtams, cik ne.

Agnosticisms – lūk, mana pašreizējā pozīcija dzīves frontes pirmajā kaujas līnijā. Lai gan – nē, es nebūt netaisos iet cīņā ne par saviem politiskajiem, ne ētiskajiem, ne estētiskajiem, ne seksuālajiem, ne citādiem uzskatiem. Tieši pretēji. Ja jau kādai nekādai programmai turpmākajam laikam ir jābūt, manējās konceptuālais virziens ir retrogrādisks. Protams, atpakaļ mātes miesās, kā sacīt jāsaka, vairs neielīdīsi, bet – ja nu Māte mums visiem ir viena? Izdevīgi tam ticēt. Tomēr. Varbūt.

Absurds, nav šaubu. Tāpat kā viss cits šajā cilvēku piepildītajā pasaulē. Es tiešām tā domāju.

 

Atgriežoties pie šīsdienas aktualitātes – manas dzimšanas dienas –, gribu sacīt, ka neizjūtu lielu prieku par to, kas ar mani bijis. Ka esmu tāds, kāds esmu. Kļūdu uzskaitījums būtu tik garš, ka nemaz nemēģinu sākt. Turklāt vairāku lielums daudzviet aizsedz nākotnes horizontu. Par laimi, ne tik ļoti, lai saules lēktu nevarētu saskatīt, un rietu – vērot izdziestam. Tik ļauni jau nu gan nav – tas man jāatzīst.

Ar to ir par maz, lai izsauktos: “Ak, es – laimes bērns!” Bet tas spiež mani izdvest, ka nelaimīgs arīdzan neesmu. Un, lūk, atkal šī šizofrēniski duālā sašķeltība! Man taču ir jāielaužas rītdienā, bet sajūta tāda, kuru varētu frazeoloģiski raksturot ar krieviski šerpo izteicienu: “Не в жопу, не в красную армию.”

Armijā, nujā, neesmu bijis – nevienā, un savā ziņā tas man dara godu…

Aizrunājos sāņš. Un patiesībā – jābeidz par šo savtīgo tematu, jo vienaldzīgi likteņdzirnas maļ un maļ, un es varu griezt kā bārenīte savu akmeni stundām un rindkopām, kamēr aptrūkstas graudu – nožēlas un lepnības, uzvaru un veiksmju, muļķības un egoisma, patiesības un godīguma labības. Pietaupīšu, lai milti vēlāk nesapelē vai arī tajās neieviešas kodes. Ja nu kādreiz no tiem tomēr būtu maize jācep?...