Ne
pārāk dziļās skumjās un nepavisam ne nožēlā esam pilnvaroti paziņot, ka šī
bloga radītājs un vienīgais autors, saukts Skaidris Valters, no mums ir
aizgājis. Virziens, uz kurieni, nav zināms nevienam, pat viņam pašam ne. Taču
šis saulesbrālis nebija tik drosmīgs, lai pats, kā saka, ar savu roku publiski atteiktos no pārāk ambiciozajiem plāniņiem,
kādus viņš postulēja pirmajā rakstā, tāpēc visnotaļ dīvainais akts tika
uzticēts mums.
Nu
ko, tas nav grūti. Nekrologus var uzrakstīt arī dzīviem, jebšu virtuāliem
īpatņiem. Skaidris patiesi ir viens no viņiem, bet viņa jau vairs neesot! Tā Skaidris
apgalvoja, un mēs viņam esam noticējuši. Par to liecina šis visai gļēvais žests
no viņa puses, jo mēs jebkādu savu vainu atzīt nevaram. Arī par to kritiku, ko
vēršam pret viņa kaprīzi izbeigties virtuālajā vidē. Vismaz.
Skaidris
faktiski bija cilvēks, kura faktiski nemaz nebija. Precīzāk – viņš nepaguva
notikt. Tāds kā ziepju burbulis. Skaidris gribēja būt, bet nepaguva. Mēs sakām:
varbūt tas ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Tas ir – ka nekas jau
patiesībā nenotika. Jo – lai notiktu, vajadzīga mērķtiecība, neatlaidība, spēja
pārvarēt grūtības un pat pazemojumus. Kaut kam tādam Skaidris nebija gatavs.
Viņam likās, ka uzreiz būs zvaigzne, kolīdz iededzinās nenodegušo Ziemassvētku
svecīti savā logā. Bet logs bija papriekš jānomazgā, citādi liesmiņu neviens
nesaredzēs. Mēs Skaidrim to gribējām aizrādīt, taču – viņš jau vairs nespēja
mūs sadzirdēt, teikdams, ka tikai trakais logus mazgā ziemas vidū. Ja ir netīrs
skats uz dzīvi, tad neviens gadalaiks nav par sliktu pārmaiņām, taču Skaidra
neskaidrā pārliecība bija tik dzelžaina, ka viņš pats to nebija spējīgs izturēt
līdz galam. Dezertēt gan. Tas nu arī ir noticis.
Nevajag
domāt, ka mēs, kuri patlaban mēģinām formulēt pēc iespējas maigāku nedārgā
aizgājēja rakstura un nepabeigto darbu jēgu (ar viņa atļauju), esam negatīvi
noskaņoti. Drīzāk ironiski, jo nekādi daudzināt viņu nevaram. Taču – ja jau
Skaidris mums ir uzticējies pilnīgi un galīgi, tad nekautrēsimies izteikt arī kopīgu
viedokli par šo pārpratumu no zilzeķes.
Jā,
Skaidris Valters ir kļūda. Viņš ir neveiksmes metaforiska izpausme. Viņš ir
diezgan pārliecinoši pierādījis kāda dramatiska aforisma apšaubāmo dzīvotspēju:
ar labiem nodomiem ir ceļš uz elli
bruģēts! Mums tāda nostāja nav pieņemama, taču Skaidris ar naktstauriņa
neatlaidību šo Larošfoko cienīgo maksimu ir realizējis pilnībā. Varbūt par to
vien mums viņu vajadzētu cienīt? Kā jau redzat – tas ir retrorisks jautājums.
Par
nelaikā aizgājējiem mēdzot teikt vai nu labu, vai arī neko. Ja viņam būtu
brālis, varbūt par viņu mēs varētu pasacīt daudz skarbākus vārdus. Tā kā mums
ir dota Skaidra atļauja izteikties brīvi un godīgi, tad – nekā īpaši laba
rakstīt tik tiešām nav ko. Nekas jau nav paveikts, nekas nav izdarīts. Bet –
lai viņam tiek tas, ko pat pelnījis nav.
Skaidris
Valters ir aizgājis. Viens kā viens īsts duraks. Tipisks neveiksminieks!
Patiesībā piešmaucis tos, kurus savos pirmajos un pēdējos rakstos ir
pieminējis.
Mēs
esam viņam piedevuši. Kaut vai tāpēc vien, ka nekādu lielu un ietekmējošu ļaunumu
mums nepaguva nodarīt. Par citiem, ar ko Skaidrim ir bijusi jelkāda saskarsme,
nav informācijas. Viņš pēdējā tikšanās reizē bija ļoti noslēpumains, bet –
tiesības uz klusēšanu jau laikam ir predestinētas.
Lai
kā gribētos vēl ko tuvu labām atziņām pateikt Skaidra emuāru vietnē par viņu
pašu kā autoriņu, mums neko, pat pēc ilgām pārrunām, neizdevās sadomāt. Mēs
zinām: Skaidris to neņems ļaunā, lai kur viņš arī šobrīd un turpmāk atrastos. Viņš
teica ar vienu asaru pie labās acs apakšējā plakstiņa: „Kaut mani neviens nekad
nekur neatrastu vairs...”
Lai
viņa pēdējā vēlēšanās piepildās, jo – kā ir sacīts: ja nav kazai piena, lai
nav, – paceļam ļipu un atlejam atpakaļ!
Biedru grupa
P.
S. Ar Skaidra Valtera akceptu bloga vietnei jāpaliek līdz 19. martam, pēc tam
tā ir jālikvidē. Dievsvienzin kāpēc izvēlēts šis datums... Taču nelaiķa pēdējā
vēlme mums ir svēts likums!
