Refleksijas Teātra dienā

 

Godīgi runājot, es vairs neatceros, kā īsti bija pirms gada tieši šajā dienā – vai tikai pirmais ārkārtas stāvoklis joprojām neturpinājās? Manuprāt, pilnā sparā.

Un šogad Starptautiskā Teātra diena atkal uzaususi un paies, kā saka, 19. kroņvīrusa pandēmijas “zīmē”. Tas jau, protams, neliedz sveikt un apsveikt visus, kam vien ar šo mākslu ir saistība, sakars un mīlestība. Nu tad – PROSIT!

 Varbūt šogad šo vajadzētu dēvēt par Teātra Atceres dienu? Jo daudzināms tas, kurš atceras, ka reiz martā teātra nami bija vaļā, un tajās notika īstas, dzīvas izrādes. Un sveicams tas, kurš izrādēs piedalījās un kurš tās veidoja, un kurš tām palīdzēja veidoties, lai mākslas fenomeni varētu notikt.

Šodien Teātris ir gandrīz kā Ērkšķrozīte ar visu viņas galmu, ļaunā feja noburts.

Tā Kunga zobens cērt nešķirojot.

Ir tāda dīvaina būšana un jušana. Daudz kas orveliskā kārtā ir aizliegts sabiedrības kopējās veselības labad. Bet ņemsim par piemēru mani – nav pats veiksmīgākais, taču es arī piederu pie sabiedrības.

Redz, ja man gribas ēst, varu pagatavot maltīti pats – tāpēc nav jāiet uz ēstūzi vai restorānu. Ja gribas iemalkot kādu reibinošāku dzērienu, nav jāapmeklē bārs, jo, lai nu ko, bet alkohola trūkums mums nedraud. Ja gribas ceļot – nujā, tad jāaprobežojas vai nu ar pastaigām, vai dzimtās zemes apguvi, jebšu arī tagad ir ļauži, kas iemanās aizlaisties “uz siltajām salām”. Un nekas – visi dzīvi. Izņemot tos, kuri miruši (kā varbūt izteiktos kādas ņipras valsts prezidents).

Taču Teātris nevar bez skatītāju KLĀTBŪTNES – šī patiesība nav atceļama nekādos apstākļos. Tomēr skatītājiem ir liegts Teātri apmeklēt. To surogātu, kas tiek ražots t. s. tiešsaistē, par teātri saukt nedrīkst. Vienu vai divas TĀDAS izrādes var producēt, un apnikums klāt.

Elmāra Seņkova režisētā izrāde “Irānas konference” bija laba, noskatījos ar neviltotu interesi, jo tā bija riktīgi zūmīga, turklāt ar tik fenomenālu aktieru buķeti, ka tāpēc vien intriģējoša. Arī tematika aktuāla. Taču otra tāda izrāde nav iespējama. Nu labi, faktiski jau ir iespējama pat treša, bet tādā gadījumā tā būs kaut kas, kā saka, no baltās ķēves otrajā un trešajā augumā utt. Vārdu sakot, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.

Es personiski šajā periodā starp Teātra dienām tiešsaistē esmu noskatījies tikai vienu agrāk radītu izrādi, jo tā, manuprāt, bija pati pirmā tāda, un tā bija “Bļitka”. Uz šo pasākumu bija pat jānopērk biļete, lai tiktu “zālē”, taču par tik pieticīgu cenu, ka pat manā toreizējā finansiālajā situācijā tā šķita kā balva, nevis izdevums. Un kāds izrādei bija iešūpojiens! Ohoho, Egon Dombrovski! Viena Ziga jeb aktiera teātris faktiski par velti vairāk nekā pusstundas garumā! Turklāt pat mans sveiciens uz vispārējā aktivitātes fona tika pamanīts – un tas bija īpaši (aiz)kustinoši –, iekams sākās pati izcilā divspēle.

Bet! Es jau pirms šī unikālā internetatīvā notikuma “Bļitku” biju divas reizes redzējis dzīvajā veidā, tāpēc tiešsaistes variants manī tikai nostiprināja siltas atmiņas un pārliecību par dramaturģiskā materiāla un režijas absolūto elastību, tāpat kā par abu aktieru – Egona Dombrovska un Kaspara Goda – profesionālās un mākslinieciskās pilotāžas virsotnēm.

Šodien teātris “Joriks” rādīšot “Rudens sonāti” – pēc Ingmara Bermana filmas scenārija (jādomā) veidoto izrādi, kuras režisors ir Mārtiņš Eihe. Man patīk Mārtiņš Eihe kā personība. Esmu redzējis Bergmana kino oriģinālu, un būtu ļoti interesanti, kā, piemēram, augstprātīgo koncertpianisti, kuru filmā atveidoja leģendārā Ingrīda Bergmane, spēlē Esmeralda Ermale. Taču es laikam esmu pavisam slikts un mazuzticīgs teātra skatītājs, un man laikam ir žēl maksāt naudu par… to, kas man tiktu iemānīta kā teātra izrāde. Kā tas būs: es sēžu pie rakstāmgalda mājas “kostīmā” un čībās, strebju tēju, graužu nagus vai ķiploku grauzdiņus un – skatos teātri, kurš it kā būšot “šeit un tagad”? Nu nē tak!

Protams, man ir iztēle, un es noteikti varētu mēģināt iejusties skatītāja “lomā”, taču priekšā man būs vienīgi un tikai klēpjdatora ekrāns, kurā būs iespiesta tālu Rēzeknē spēlēta izrāde, kas vienlaikus notiek un nenotiek. Man tiks rādīts tas, kas katrā sekundē būs kamerā – man tiks uzspiests vizuālais viedoklis par katru izrādes mirkli. Bez smaržas. Bez vibrācijām. Bez DZĪVĀ brīnuma, kāds teātra izrādei ir absolūti obligāts. Tā teikt, proscēnijā ir zilonis, bet es gribu redzēt trusīti bīnes kreisajā pusē. Ja atrastos klātbūtnē, es pats izvēlētos, uz ko un kā skatīties. Tagad man rādīs, uz ko un kas jāskatās?

Kas tas būtu, ko es nopirktu par savu nožēlojamo naudu? Nezinu, kā to nosaukt, bet – ne jau nu izrādi. Un lai man piedod (vai nepiedod) visi, kurus es ar saviem spriedelējumiem aizvainoju, taču man kā skatītājam ir zināma taisnība. Saprotu: Vēja māte arī Sprīdītim teica, ka labā griba nav peļama un ir atalgojama.

Bet varbūt man vajadzētu nopirkt biļeti internetā, tādējādi finansiāli šajā krīzē atbalstot konkrēto izrādi? Tas būtu ziedojums, vai? Iespējams. Par to var vēl padomāt. Bet arī tad – tas var būt vienreizējs gadījums, nevis atkārtojama prakse. Tāda ziedošanās taču nav nekāda mākslas darba baudīšana, nedz adekvāta radīšana.

Man šķiet: vairs nevienam nav noslēpums – izrādes tiešsaistē ātri vien ir izsmēlušas sevi, jo tās vienkārši nav/nevar būt izrādes. Un kino arī tās nav. Te nu vietā ir krievu sakāmvārds: “Не рыба, не мясо.”

Manuprāt, šīs skatītāju (un arī klausītāju) rindas tukšajās zālēs smagi pārdzīvo arī mūziķi. 1. janvārī biju sataisījies “noskatīties” un noklausīties Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu, kuru šie mākslinieki spītīgi arī šogad piedāvāja. Taču operatoru kameras pastāvīgi fokusējās ne tikai uz orķestri, bet arī uz grezno zāli, no kuras dvesa šaušalīgs melns tukšums. Es neizturēju ilgāk par desmit minūtēm – tas patiešām bija briesmīgi! Tad jau mūsējie Lielās Mūzikas balvas ceremoniju prata atspoguļot krietni vien pieņemamāk, it kā Operas nama lielā zāle būtu notikumam tikai dabiska dekorācija.

 

Āre, ir gan viena iespēja, kura īstenojas tā, ka izrādes var diezgan normāli noskatīties datora ekrānā, – tās ir Latvijas Televīzijā atronamās, kas glabājas raidījuma “teātris.zip” archīvā. O, tur ir patiešām prātam neaptverami dārgumi! Un par velti, piebildīsim (nav mazsvarīgi). Taču pret šo iespēju ir kultivējama pavisam citāda attieksme, jo – tās izrādes ir lielākoties vēsturiskas, tās bijušās godības liecības, un tāpēc labi, ka vismaz tādā formātā saglabātas. Lieliska izredzes vai nu atgriezties kādā iemīļotā pārdzīvojumā, vai arī kaut priekšstata līmenī iepazīt mākslas darbu, kurš nekad vairs nebūs redzams un skatāms trīs dimensijās. Es reiz pārbaudīšanas labad ieskatījos šajā virtuālajā glabātavā un aiz sajūsmas teju drebēju – izrādās, ir noskatāma izrāde, kura man kādreiz jaunībā trakoti patika – Dž. B. Šova “Velna māceklis” Drāmas teātrī. Vai nav brīnišķīgi? Lūk, tā tik ir iespēja! Un tur ir vēl un vēl!

Bet šodien teātris ar visiem šīs mākslas kalpiem un priesteriem ir aizliegts, un es esmu aizliegts kā skatītājs – pērc biļeti vai tiec teātrī “pa blatu” (savulaik man tāds bija teju visos teātros – ak, skaistā jaunība!...)? Nekā…

Es zinu: teātri ir sagatavojuši vairākas (nē, kopumā pa visiem – daudzas) izrādes, kurām ir notikušas t. s. “iekšējās pirmizrādes”, un darbs turpinoties. Un neviens nezina, kad šīs izrādes patiešām tiks rādītas zālēs, kurās atradīsies cilvēki, kas ir izbadējušies un izslāpuši pēc teātra. Pilnīgi noteikti ir. Bet slāpes, vismaz fizioloģiski, varot izraisīt neatgriezeniskas sekas. Tāpat kā bads.

Tomēr vislielākā sāpe man ir par aktieriem. Vai nebija tā, ka pat Otrā pasaules kara laikā Latvijā teātri reāli strādāja? Par Dailes teātri esmu pilnīgi drošs, ka Smiļģis savējos dīdīja un neļāvās lielgabaliem apklusināt mūzas.

 Es te kulstu īstenībā vispārzināmus salmus. Ģeniālus atziņu graudus no tiem diez vai izspriguļošu.

Skaidrs: ja cilvēce visu starptautisko (britu, Ugandas, Dienvidāfrikas, Vitempiskas u. c. eksotisku zemju vārdā nosaukto) vīrusu triumfa karagājienu pārdzīvos, to pārdzīvos arī Teātris. Ja būs jāpielāgojas, pielāgosies arī Teātris. Tāpēc ka Teātris ir tikpat nemirstīgs, cik nemirstīgi ir cilvēki. Tā nu ir vienīgā cerība. Jo “bez spēlītes mēs nevaram, nu nevaram nemaz” – kā reiz Valmieras teātrī dziedāja izrādē “Sirano de Beržeraks”.

* * *

Lūdzu, mīļie, izturiet!

Daudzi domā: reiz tas, kas tagad mūs vajā un ierobežo, beigsies. Nezina, bet saka. Tātad tic.

 

P. S. Vai es negribēju rakstīt pavisam kaut ko citu? Par to, kā es mīlu teātri, ka mirstu vai nost, katru dienu nenodzīvodams ar šo vārdu uz lūpām un sirds dziļumos? Ka es joprojām apbrīnoju aktierus, kas manās acīs līdzinās pusdieviem. Bet – vai es to jau neesmu atkārtojis neskaitāmas reizes? Tā ir nemainīga taisnība – kā apdzisis vulkāns.

Nujā, godīgi runājot, personiski man nav vajadzīga tāda speciāli kalendārā ierakstīta Teātra diena. Personiski man katra diena ir Teātra diena, jo es nemaz nevaru nodzīvot līdz tās beigām, lai kādubrīd neiedomātos par kādu aktieri, lai kaut kas man neatgādinātu kādu neaizmirstamu izrādi, lai es neatcerētos efektīgu citātu no kādas izrādes, lai es neizlasītu kāda aktiera vai režisora, vai cita ar teātri saistīta mākslinieka vārdu un viņa teikto, lai es nedzirdētu kāda aktiera vai cita teātra mākslinieka balsi… Viņi visi ir mani vitamīni un mana vakcīna pret visām kaitēm, viņi ir mana alfa un omega, viņi ir mans prieks un arī lāsts, elle un paradīze. Elpa un asinis. Skābeklis. Jo viņi visi ir Teātris. Jo JŪS VISI ESAT TEĀTRIS!

Jo JŪS vienmēr esat bijuši mana patiesā un vienīgā dzīve. Āmen!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2021. gada 12. februāris

plkst. 18:51

Abipus sašķelts mūžs

 

Anonīmi avoti vēsta: 1961. gada 12. februārī, svētdienā, apmēram pulksten 18.50 kāda sieviete, kuru līdz viņas nāves dienai sauca Hilda Alīda Vēvere un kura visu savu mūžu nodzīvoja Krimuldas novada Raganā, laida pasaulē nākamo pionieri, kam tika dots visai neizteiksmīgais vārds Aldis. Tā gada ziemai, tāpat kā dažai labai citai šajā gadsimtā, neesot bijis sniega. Austrumzemju Žurkas gadu vēl nebija nomainījis Vērša gads, padarot šim konkrētajā datumā dzimušajam turpmāko dzīvi visai sarežģītu, jo kaut kas ļoti būtisks padomju īstenībā nebija beidzies un kaut kas tikpat būtisks nebija sācies…

 

Ar sirds drebēšanu gaidīju to mirkli, kuru gara acīm varu skaidri saskatīt, – kad gluži kā senāk centrālās dzelzceļa stacijas perona pulkstenī pirmo gadu skaita ciparu 5 nomainīs nākamais pēc kārtas – 6, kas trīskāršā atkārtojumā, starp citu, veido tā saukto Sātana skaitli.

Klikš, klikš!

Un reizē ar šo velnišķo dubultzibsni divciparu skaitļa vērtība palielinās par veselu vienu, jebšu arī labajā pusē vienlaikus ir notikušas neizbēgamās metamorfozes – 9 nu atkal kļuvis par bezcerīgo 0. Kāds brīnumains PIN kods, lai ietiktu savā eksistenciālajā kontā arī turpmāk – 5690!

* * *

Apsveicu dzimšanas dienā! Izsaku līdzjūtību dzimšanas dienā!

Abi vēlējumi ir līdzvērtīgi. Negribu uzklausīt nedz pirmo, nedz otro.

Arī visa mana iepriekšējā dzīve nupat ir sašķēlusies divās faktiski vienlīdzīgās daļās vēsturisko notikumu lineārajā kontekstā – 30 gadi, kuri aizvadīti LPSR, un 30 gadi, kuri nostaigāti LR!! (Šis pēc izteikuma mērķa nav izsaukuma teikums, bet latviešu interpunkcijā nav tādas teikuma beigu pieturzīmes, kura būtu iemērotāka šī fakta konstatācijai. Vienīgi voluntārs dubultojums.)

Ak, nevis “gribot negribot”, bet gan negribot esmu pārkāpis to robežu, kuru kaut kādā austrumnieku uzskatu tradīcijā saucot par pusmūžu. Pieliekot aritmētisko lineālu, izskatās ļoti cerīgi. Taču nemānīšu sevi – nav gan dzirdēts, ka ir divkājainis, kurš būtu nodzīvojis 120 gadu. Tādus seniorus sastapt tuvākajā un tālākajā apkaimē nevarēsim. Ja es būtu Galapagu salu bruņurupucis…

Aprēķini, kādi nekad nav veikti, liecina, ka man palikuši vismaz 10 mēneši, kurus daudzmaz godīgi nolauzt. Tas nav diezin kas attiecībā pret tiem, kuri jau ierakstīti Manas Zvaigznes annālēs. Tīšām izvairos no vārda, kuru Vecās Derības laikos nedrīkstēja pat pieminēt. Mazs, balts savējais punktiņš melnā nebūtībā, kaut arī nekad nesasniedzams, kaut arī sens, tomēr ir reālāks, un izvēle – milzīga. Taču TAS (ID), kas it kā apgalvojot, ka viņa vārds ir ES ESMU (EGO), ir tikpat sajūtams, cik ne.

Agnosticisms – lūk, mana pašreizējā pozīcija dzīves frontes pirmajā kaujas līnijā. Lai gan – nē, es nebūt netaisos iet cīņā ne par saviem politiskajiem, ne ētiskajiem, ne estētiskajiem, ne seksuālajiem, ne citādiem uzskatiem. Tieši pretēji. Ja jau kādai nekādai programmai turpmākajam laikam ir jābūt, manējās konceptuālais virziens ir retrogrādisks. Protams, atpakaļ mātes miesās, kā sacīt jāsaka, vairs neielīdīsi, bet – ja nu Māte mums visiem ir viena? Izdevīgi tam ticēt. Tomēr. Varbūt.

Absurds, nav šaubu. Tāpat kā viss cits šajā cilvēku piepildītajā pasaulē. Es tiešām tā domāju.

 

Atgriežoties pie šīsdienas aktualitātes – manas dzimšanas dienas –, gribu sacīt, ka neizjūtu lielu prieku par to, kas ar mani bijis. Ka esmu tāds, kāds esmu. Kļūdu uzskaitījums būtu tik garš, ka nemaz nemēģinu sākt. Turklāt vairāku lielums daudzviet aizsedz nākotnes horizontu. Par laimi, ne tik ļoti, lai saules lēktu nevarētu saskatīt, un rietu – vērot izdziestam. Tik ļauni jau nu gan nav – tas man jāatzīst.

Ar to ir par maz, lai izsauktos: “Ak, es – laimes bērns!” Bet tas spiež mani izdvest, ka nelaimīgs arīdzan neesmu. Un, lūk, atkal šī šizofrēniski duālā sašķeltība! Man taču ir jāielaužas rītdienā, bet sajūta tāda, kuru varētu frazeoloģiski raksturot ar krieviski šerpo izteicienu: “Не в жопу, не в красную армию.”

Armijā, nujā, neesmu bijis – nevienā, un savā ziņā tas man dara godu…

Aizrunājos sāņš. Un patiesībā – jābeidz par šo savtīgo tematu, jo vienaldzīgi likteņdzirnas maļ un maļ, un es varu griezt kā bārenīte savu akmeni stundām un rindkopām, kamēr aptrūkstas graudu – nožēlas un lepnības, uzvaru un veiksmju, muļķības un egoisma, patiesības un godīguma labības. Pietaupīšu, lai milti vēlāk nesapelē vai arī tajās neieviešas kodes. Ja nu kādreiz no tiem tomēr būtu maize jācep?...