in memoriam

Ne pārāk dziļās skumjās un nepavisam ne nožēlā esam pilnvaroti paziņot, ka šī bloga radītājs un vienīgais autors, saukts Skaidris Valters, no mums ir aizgājis. Virziens, uz kurieni, nav zināms nevienam, pat viņam pašam ne. Taču šis saulesbrālis nebija tik drosmīgs, lai pats, kā saka, ar savu roku publiski atteiktos no pārāk ambiciozajiem plāniņiem, kādus viņš postulēja pirmajā rakstā, tāpēc visnotaļ dīvainais akts tika uzticēts mums.

Nu ko, tas nav grūti. Nekrologus var uzrakstīt arī dzīviem, jebšu virtuāliem īpatņiem. Skaidris patiesi ir viens no viņiem, bet viņa jau vairs neesot! Tā Skaidris apgalvoja, un mēs viņam esam noticējuši. Par to liecina šis visai gļēvais žests no viņa puses, jo mēs jebkādu savu vainu atzīt nevaram. Arī par to kritiku, ko vēršam pret viņa kaprīzi izbeigties virtuālajā vidē. Vismaz.

Skaidris faktiski bija cilvēks, kura faktiski nemaz nebija. Precīzāk – viņš nepaguva notikt. Tāds kā ziepju burbulis. Skaidris gribēja būt, bet nepaguva. Mēs sakām: varbūt tas ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Tas ir – ka nekas jau patiesībā nenotika. Jo – lai notiktu, vajadzīga mērķtiecība, neatlaidība, spēja pārvarēt grūtības un pat pazemojumus. Kaut kam tādam Skaidris nebija gatavs. Viņam likās, ka uzreiz būs zvaigzne, kolīdz iededzinās nenodegušo Ziemassvētku svecīti savā logā. Bet logs bija papriekš jānomazgā, citādi liesmiņu neviens nesaredzēs. Mēs Skaidrim to gribējām aizrādīt, taču – viņš jau vairs nespēja mūs sadzirdēt, teikdams, ka tikai trakais logus mazgā ziemas vidū. Ja ir netīrs skats uz dzīvi, tad neviens gadalaiks nav par sliktu pārmaiņām, taču Skaidra neskaidrā pārliecība bija tik dzelžaina, ka viņš pats to nebija spējīgs izturēt līdz galam. Dezertēt gan. Tas nu arī ir noticis.

Nevajag domāt, ka mēs, kuri patlaban mēģinām formulēt pēc iespējas maigāku nedārgā aizgājēja rakstura un nepabeigto darbu jēgu (ar viņa atļauju), esam negatīvi noskaņoti. Drīzāk ironiski, jo nekādi daudzināt viņu nevaram. Taču – ja jau Skaidris mums ir uzticējies pilnīgi un galīgi, tad nekautrēsimies izteikt arī kopīgu viedokli par šo pārpratumu no zilzeķes.

Jā, Skaidris Valters ir kļūda. Viņš ir neveiksmes metaforiska izpausme. Viņš ir diezgan pārliecinoši pierādījis kāda dramatiska aforisma apšaubāmo dzīvotspēju: ar labiem nodomiem ir ceļš uz elli bruģēts! Mums tāda nostāja nav pieņemama, taču Skaidris ar naktstauriņa neatlaidību šo Larošfoko cienīgo maksimu ir realizējis pilnībā. Varbūt par to vien mums viņu vajadzētu cienīt? Kā jau redzat – tas ir retrorisks jautājums.

Par nelaikā aizgājējiem mēdzot teikt vai nu labu, vai arī neko. Ja viņam būtu brālis, varbūt par viņu mēs varētu pasacīt daudz skarbākus vārdus. Tā kā mums ir dota Skaidra atļauja izteikties brīvi un godīgi, tad – nekā īpaši laba rakstīt tik tiešām nav ko. Nekas jau nav paveikts, nekas nav izdarīts. Bet – lai viņam tiek tas, ko pat pelnījis nav.

Skaidris Valters ir aizgājis. Viens kā viens īsts duraks. Tipisks neveiksminieks! Patiesībā piešmaucis tos, kurus savos pirmajos un pēdējos rakstos ir pieminējis.

Mēs esam viņam piedevuši. Kaut vai tāpēc vien, ka nekādu lielu un ietekmējošu ļaunumu mums nepaguva nodarīt. Par citiem, ar ko Skaidrim ir bijusi jelkāda saskarsme, nav informācijas. Viņš pēdējā tikšanās reizē bija ļoti noslēpumains, bet – tiesības uz klusēšanu jau laikam ir predestinētas.

Lai kā gribētos vēl ko tuvu labām atziņām pateikt Skaidra emuāru vietnē par viņu pašu kā autoriņu, mums neko, pat pēc ilgām pārrunām, neizdevās sadomāt. Mēs zinām: Skaidris to neņems ļaunā, lai kur viņš arī šobrīd un turpmāk atrastos. Viņš teica ar vienu asaru pie labās acs apakšējā plakstiņa: „Kaut mani neviens nekad nekur neatrastu vairs...”

Lai viņa pēdējā vēlēšanās piepildās, jo – kā ir sacīts: ja nav kazai piena, lai nav, – paceļam ļipu un atlejam atpakaļ!

Biedru grupa

P. S. Ar Skaidra Valtera akceptu bloga vietnei jāpaliek līdz 19. martam, pēc tam tā ir jālikvidē. Dievsvienzin kāpēc izvēlēts šis datums... Taču nelaiķa pēdējā vēlme mums ir svēts likums!

Epifānija, I

ANTE SCRIPTUM

Milzīgs laiks, manuprāt, ir pagājis, bet nav bijusi iespēja neko jaunu ierakstīt blogā. Lai gan esmu parādā gan „Satisfakcijai”, gan vēl divām redzētajām izrādēm. Taču maizes darbs un arī sadzīves problēmas ir likušas aizmirst par radošajiem rakstu darbiem, jebšu tik ļoti gribas tiem pievērsties teju katru dienu (precīzāk – vakaru). Un tad es domāju: kā varētu aizpildīt tos tukšumus, kurus rada laiks?

Tad atcerējos, ka manā portfelī ir iekrājušies šādi tādi teksti, kuri gan nebūt nelīdzinās teātra izrāžu atsauksmēm, bet vairāk būtu uzskatāmi par mēģinājumiem ielauzties teritorijā, ko sauc par literatūru. Tāpēc (ne nu gluži spiestā kārtā, bet tomēr) gribu paplašināt savu izpausmju areālu un piedāvāt kaut ko lasāmu, kam ar teātri gandrīz nav nekāda sakara. „Zārks jau nevar palikt tukšā,” – izteicās Melnā māte Raiņa saulgriežu pasakā „Zelta zirgs”. Tas gan īsti neatbilst šīgada zvēram – zilajam koka zirgam –, bet vismaz materiāls, citātā noģiedamais, un mājdzīvnieks, nosaukumā minētais, vedina cerēt, ka pagaidām esmu zirgā, nevis zārkā.

Savulaik, kad man bija pārāk daudz lieka laika, to aizpildīdams, es niekodamies pievērsos žanram, kuru latviešu literatūrā pārliecinoši ģeniāli un līdz šim nepārspēti ieviesa Imants Ziedonis. EPIFĀNIJA! Es arī naivi sacerējos kaut ko līdzīgu uzradīt. Jo nodomāju: kāpēc gan ne, ja jau žanrs nav privatizēts? Kārlis Vērdiņš to laikam sauc par dzejprozu, un acīmredzot tas ir precīzāks apzīmējums tekstiņiem, kurus esmu jau pabeidzis un kuri palikuši vēl pusratā. Tagad vismaz būtu stimuls atgriezties pie šī visnotaļ brīvā un neierobežojošā stilā rakstāmajiem sarecējumiem.

Bet, kamēr tam atkal nobriedīšu, garākās pauzēs ieemuārēšu kādu savu „epifāniju” bez jebkādām pretenzijām. Sargi Debess – konkurēt ar Ziedoni; gribētu būt tikai viņam godīgs, tomēr pieklājīgs epigonis.

Šī ir pati, pati pirmā, un to pārlasot pirms publicēšanas tīmeklī, biju patiesi pārsteigts – cik joprojām tematika man ir aktuāla un neapdzisusi. Jā... kaut kas šajā manā eksistencē ir aplam pastāvīgs un ar tendenci pārkoksnēties...

Vienam būt

Mani gribēja piespiest dziedāt korī. Tā tik esot dziesma, ko dzied koris. Trīs balsis, četras balsis, pat astoņas balsis! Vai tāpat – unisonā. Visdrošāk: meldiņš būšot tīrs.

Es atteicos un pretojos. Es liedzos un raudāju dziedāšanas skolotājai tieši acīs, nebaidīdamies no direktores un vecāku izsaukšanu uz skolu. Jo jutu – mana dziesma dziedama man vienam. Jutu...!

Es vēl nezināju, kas ir melnās, astainās blusas, kas lēkā pa piecām līnijām kā strazdi pa telefona drātīm. Saucoties notis. Es vēl nepratu savu balsi noturēt, bet dziesma smadzenēs un balsenē pati mēģināja rasties, pati visnotaļ dziedādama: „Nedod mani korim sabojāt!”

Kā es drīkstēju viņu pievilt? Nedrīkstēju. Tā nedrīkst saburzīt koku pumpuru pirmās plaukstošās gaišzaļās lapiņas. Vai tā bļaustīgā drigante maz dzird, ko dzied lapas, kad ievelk savās sīksīkajās plaušās ogļskābās gāzes veldzējošos malkus un tūdaļ izdzied vārdus no vismaigākā hlorofila un skābekļa? Bet man likās – es varu rečitēt līdzi. Jebšu vairs nebiju pumpurs – vairs ne. Un skābekli riju es... Diemžēl.

Tikai – pumpuri plaucēja savas neatkarīgās lapu meitenes, un tad vasarā dziedāja kā zaļo lapu koris. Un man nebija ko dziedāt vasarā, jo zaļajām lapām tomēr ir savs, man – savs repertuārs. Solo.

Toties rudenī – katra lapa pēkšņi vēlējās kļūt par solisti. Viena, es viena, es viena varu savu pēdējo dziesmu nodziedāt vējā. Un vējam. Vai pēc zilās salnas čukstus čabēdama nokrist uz sava koka saknēm. Bet es to katru dzirdēju. Pat Raimonda Paula „Dziesmu par pēdējo lapu” es dzirdēju – dzirdēju un sapratu pa savam.

Rudenī ikviens kādubrīd vismaz mēdz būt viens. Rudens ir lielisks koncertmeistars.

Ko līdz rudenīga saprašana mūzikā, ja tev par to ieliek liecībā divinieku (bet pēc reformas – trīs balles). Jutos nenovērtēts. Un pa lapu nokaisīto ceļu gāju prom. No skolas. No mājām. Prom – viens. Kļavlapas man dziedāja atvadu sērdainu, un ozollapas – arī, kaut gan tās viena daļa nez kāpēc nespēja norauties no zara. Laikam pārāk ciešas laulības saites. Harēms ir un paliek harēns. Tas jau ir nopietni – nodomāju, bet tad es to vēl nezināju, ka nodomāju.

Taču – mans ceļš bija lapām klāts. Lapu klātais ceļš dziedāja dziesmu par promiešanu, un tas atkal bija koris. Un manai personīgajai ceļa dziesmai nebija kur skanēt. Kāpēc visas lapu pabiras, es domāju, kāpēc žūžo šo kolektīvo himnu, bet manam ceļam jānoslāpst bez savējās?

Tad es satiku vienu vecenīti. Un viņa mani nomierināja. (Pati vainīga!)

– Es, dēlīn, esmu viena, un viena dziedu, kad vecos sārņus ugunij dodu, labu vēlēdama, – teica viņa, nezinādama, ka esmu no koriem pabēgušais. – Vai tev ir ko kaudzē mest, lai dūmi iet debesīs? – jautāja večiņa. – Dūmi ies vieni debesīs, un vējam tur nav nekādas daļas, – teica večiņa, bet es jau biju nobijies.

Uzreiz man nebija ko sadedzināt. Es varbūt varēju gaidīt Jāņus, jo tad būs legāls ugunskurs. Es varētu pielikt vienu savu pagali. Bet – tad jau, tur jau atkal liels bars būs, un skanēs Jāņudziesmu skaļais, bezbēdīgais koris. Un viena vientuļa pagale nedegot. Pat ugunskurā ielikta. Tikai tās kolektīvās – no kolhoza.

Es nolēmu pilnīgi viens sagaidīt to pusnakti, kad būs pilnmēness, jo tā ir tāda ilgi viena starp divām citām līdz nākamajai. Ak vai! Vai tad redzēs manus dūmus? Pusnaktī gan esot labi būt vienam, labi skan, un neesot jābaidās no miroņiem, ja gadās būt blakus kapsētai. Aiz bailēm es arī tur biju. Jā, pusnaktī būtu labi degt un dziedāt, gan jau mēness sapratīs. Mēness tad diriģē savu sonāti skrajiem mākoņiem vai miglai. Mēnesim esot bijis projekts – diriģēt lielajām zvaigznēm; tas nebija koris, bet ansamblis, un tomēr – tas nav tas, kas man vajadzīgs.

Atskanēja baiss un skumjš sauciens (ne jau labuvakar!), un mana guturālā pusnakts dziesma iestrēga mēnesnīcas zīdā. Un kā migla pacēlās pār pļavu. Bet saucēja – tā bija pūce. Re, kā, nodomāju, viņa sēž kaut kur zarā un vienā sava fagota pūtienā atzīstas mīlestībā noķeramajai pelei vai pat pašam mēnesim, bet es te bīstos, tāpēc ka atkal neesmu viens. Vai otrādi. Pūce mani apsteigusi dziedāt un pārsteigusi nobīties.

Drošības labad un netveramu baiļu pēc paslēpos aiz kokiem, kas tiecās pretī tumšām zilpelēki samtainajām debesīm un izlikās, ka nevēlas noķeksēt mēnesi lejā savai pūcei par ligzdas apsildītāju. Es dzirdēju, kā koki iekšķīgi dūc korāli. Citi teiktu – ir baig(ai)s klusums! Taču nu es zinu: klusuma nemaz nekad nav.

Koki mūžīgajās ērģelēs bahiski dūc mūžīgu lūgšanu tam, kas allaž debesīs. Jo bez Viņa viņi nespēj dzīvot. Lapot. Bez tā kora un šīs varenās klusumā komponētās oratorijas. Tā man, šķiet, nederēja. Tad jau labāk atsaukties pūcei. Kā operā.

Tā pagāja tā nakts, un es nesapratu (vai arī nepratu) notvert nakts un mēness savstarpējās vientulības noslēpumaino dziedāšanas mākslu. Mana kļūda bija domāt, ka vientulību un mākslu var notvert. Tāpat kā pūce notver muļķa peli, kas nepavisam nav izlīdusi, mēnesnīcas romantikas dzīta.

Rīts kā klases audzinātājs piespieda mani atgriezties cilvēkos, kuriem nebija nekādas daļas gar vienatnes, vienības un vientulības atribūtiem. Ausa gaisma, ko ahaji reiz sauca par ēosu, atkailinot debesu miesu ar vienu krūti. Bet es gāju gulēt. Nevis sapņot.

Es negribēju pamosties. Ne jau tā, kad sarijas miegazāļu tabletes un nevar vairs pamosties. Citādi. Velti, velti – cilvēkam jau kādubrīd no miega, bailēm un vientulības vienalga ir jāpamostas. Jāsaklāj gulta, ja nav gulējis mežā sūnās. Vai pie dzelzceļa, kā bezpajumtnieks.

Es tad nu arī pamodos. Un pēkšņi sapratu, ka esmu viens. Esmu! Aiz loga ņudzēja parastā burzma. Bet es viens saklāju gultu, viens iekurināju plīti un viens uzliku vārīties kafiju. Un gatavoju rītišķi. Vienam nogriezu maizes šķēli. (Vēl jau var dabūt tādu maizi, kas nav sagriezta, tai jau cepoties.) Vienu pašu. Ar to man pietiks šai visai vienai dienai, lai nedziedātu un nedzirdētu kora dziesmas.

Kā tur bija teikts? Apmēram tā: ēdiet maizi, jo tā ir mana miesa, un dzeriet vīnu, jo tās ir manas asinis? Maize jau bija nopirkta priekš nedēļas, bet gana svaiga vēl. Vīns plauktā arī. Jau atkorķēts. Un es paņēmu savu vienīgo rītaēdienu bez īpašas svētības kā jau neliels alkoholiķis – vīnu lēju nemazgātā glāzē un tajā drupināju maizi. Un skaitīju lūgšanu kā koks, lai vai kā: „Mūsu Tēvs... IN EXCELSIS! Ļauj man palikt vienam, un, lūdzu, apklusini jau iepriekš eņģeļu korus un liekulīgos dziedāšanas mācītājus. Vismaz mani lai tie liek mierā! Lai slavēts top tavs vārds...” Tāpēc ka Tu tā darīsi. Kaut vai.

Galvā skanēja vairāku vakarnakšu mēnesnīcas sonātes, pūces dziesmas un koku klusēšanas ērģeļu stabules, bet ausīs – aiz loga cilvēciskās ikdienas tirgus perkusijas. Nu visur mūzika! Laukā, manī, debesīs. Man... man nav bijis tēva – galvā skanēja pāri visam un visiem lūgšanas sakrālie pieskārieni: „Lai nāk Tava valstība...” Mana labā galva, ir taču kaut kāda izglītība tavos arumos iesējusies, nodomāju. Vasara bija tikai vienu dienu...

Rudens jau atkal klāt un atkal darīja savu. Atkal lapas, kuras bija lielākas personības, vientuļi lidoja lejup pretī savai nāvei, kamēr nebija vēja. Stulbās gaisa plūsmas, kas neko nejēdz no dārzu dūmu ceļa debesīs. Pūces naktis manī atkal nomainīja dzērvju un purva miglas atvadu minimālismu. Dzērve sauca savu, bet es – it kā atradis īsteno vientulību, savējo, kas nemaz nebija dziesma. Ja bija, tad neizdziedama.

Nikni metu pagātnes nobirušās lapas ugunī. „Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes.” Un to – no zemes, no miglas, purva un citām vientuļām vietām, skaļi kliedzot, debesīs kā pelēka dūmu strūkla uznes dzērvju atvadskumjais kāsis, izdurdams mākoņos asaru ceļus. Purvā nav grūti būt vienam, bet – nedziedas, lai dzērves mani parauj!

Es neraudāju. Ja jau es varu ievilkt elpu, lai viens izkliegtu dzērvīgu kliedzienu un pūcīgu saucienu – šķiet: esmu savu panācis. Sasniedzis. Kājas ārā no dūksts!

Iesāpējās plecs. It kā būtu roka uz tā uzlikta. Paša, ne kāda cita. It kā karsta panna. It kā draugs būtu atnācis. Pat ne baloža ķēzījiens.

„Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...” Un rītdien. Un parīt. Es nevaru lūgt – mūžīgi mūžos... Plecs ir. Roka ir. Esmu viens. Dziesma tomēr skan! Drauga – nav. Nez vai nav jāsaka: paldies Diev... Dievam?

Un nāks nelaime pēc nelaimes. Esmu viens. Dziedu kā šanteklērs kūtī bez vistām, bet citur – šauj, šauj, šauj un šauj...

Dziedi nu!... Tu gribēji viens. Kamēr nešauj tevi. Citi dzied, citi ņurd, citi šauj, citi – tāpēc mirst.

Cik vienkārši ir šie dziesmas gaidīšanas svētki! Kādas mokas gan varētu ievainot mani ārpus manis? Murgos nav patiesības, mokās nav izredžu. Laipnībai – un mažoram.

„Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs...” Piedodam saviem parādniekiem? Nu – nē! Es nezinu, kāds prieks nebūt parādā. Visi esam parādnieki, visi mums parādā, bet es nevaru izzagt savu vientulību nekam. Kāds gan būtu liels prieks, ja es būtu izlūdzies – viens un mana vienīgā dziesma, man vienam dungojam vai svilpojama, tāpat bez vārdiem...

Vīns pēkšņi iestrēga kaklā... Aizrijos! Vai nu ar drupaču, vai?

Tā visa man bija kļuvis par daudz. Nesaprastā krasti pēkšņi sabruka, un informācijas melīgie plūdi skaloja prom uz jūru visu, kam nebija sava enkura. Tātad – visu. Kādai galu galā bija jābūt manai dziesmai – taču ne jau pēc palīdzības plūdos saucošai?

Es redzēju aizpeldam vecenīti ar pagānisko lapu ugunskuru, un viņa dziedāja ekstātiski. Tā tomēr nedzied plūdojot. Viņas peldošā plūdu sala bija tik tuvu un – es gribēju viņai vēl pajautāt īsto motīvu. Ja viņa noslīks, es dziedāšu to kā mantinieks. Ja viņa izķepurosies, tad katrs mēs savā pasaules galā dziedāsim. (Nu gan es esmu samelojies.)

Pārbridu braslu, taču sala nemaz nebija sala, upe – nebija upe. Dziesmas, dziesmas, dziesmas, un es nobridos skanīgs kā pēc Dziesmu svētkiem Mežaparkā. Bet – nej vecenīti izlābis, nej sevi.

Nomainījies pa gadalaikiem un dabas stihijām, un dzīvi, absolūti netikdams skaidrībā par savu dziesmu un savu vientulību. Totāla bezjēdzība sanāk. Iedomājieties: viņam (t. i., man) esot savējā. Visās kaut kas svešs, un te nu es esmu – dziesmās kā dubļos un purvā iestidzis.

Ek! Būtu kāds labs striķis pa rokai – dziedātu „Internacionāli” un pakāros, goda vārds!

Nometu kreklu. Lai jau iet pa straumei! Reizē ar Mielava melno – viņš arī vienreiz savu kreklu iemeta upē.

Taču to, ko vecenīte, citā rudenī satiktā, toreiz teica, es nebiju izpildījis. Vai tad sārņus sadedzināju dziedādams? Kaut plītī, to kafiju vārīdams. Nē, tikai blandīdamies vazājos pa pasauli dažu simtu hektāru platībā.

Bet – re! – kur ozols pļavas vai druvas vidū stāv! Tam salnā jaunās lapiņas sadegušas, un vai tāpēc tas vaid? Viens! Un pirms Jāņiem tā zarus lauzīs un lapas plosīs, bet viņš dziedās – uz iekšu. Un, ja zibens spers un viesulis ārdīsies – stāvēs, kaut pusi tam ozolam noplēsdams. Ar savu dziesmu. Jo viņš, tāpat kā pats Imants Ziedonis, zina: pat vārna uz iekšu ķērc.

Es beidzot esmu nokļuvis vidū. (Ne jau Ārijas Elksnes sadzejotās dzīves vidū.) Gandrīz, bet ģeometriskā precizitāte nav svarīga. Vecenītes teiktos vārdus es tulkoju kā metaforas, un uzreiz jūtu – no kājām zemē dzenas saknes. Lēni, bet sāku justies dzīvs. Pa īstam. Un patiesi beidzot.

Nē, ne mežā man augt, ne parkā, ne Siguldā. Te – plāniņa vidū, bet ne kā ieviņai. Tas ir laikam Dieva plāniņš, kurā man augt. Kā ozolam, kura pirmās lapiņas gan var nosalt, toties dziesma ir viena un mūžīga.

Ozoliņš vidū lauka

Zarus plēta saulītei;

Apkārt zied zelta druva,

Es aiz prieka nevarēju.

Es ozola dēliņš biju,

Ozolam vien klausīju:

Visi mani kupli zari

Vasariņu saturēja.

Vienam būt ozolam,

Vienam man pasaulē;

Ozols ņēma liepas meitu,

Es paliku panākstos.

No kāju īkšķiem un citiem pirkstiem lejā aiz kurmja metro saudzīgi dzinās saknes, bet rokas sāka zarot. Un no padusēm līda ārā zari. „Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļaunā!” Tā Viņš darījis arī pie manis! Ozols varbūt ir Viņa mājoklis?

Es tagad neesmu tomēr k(o)rists. Dziedu vējā viens, un manos žuburos kaut kādi putni gribot pat ligzdu vīt. Pūces, dzērves vai baloži. Labāk lai tā ir ūbelīte. Par zīlēm uz rudeni grūti apsolīt pēc tāda sala šajā pavasarī.

Svarīgi ir – būt vienam! Ar savu dziesmu. Tas nekas, ja citu ozolu žuburos dzirdamas arī tavējā. Dziesmas jau nav hipotēkas.

Bet vislabākā ir dziesma par to, ka vienam būt – ir vis... Ozolīgāk! Un es varēšu pamāt vecenītei un savai dziedāšanas skolotājai ar stipru zaru. Un – ja Dievs dos – iemest ar kādu zīli kā noti. Ja vien viņas būs spējīgas to saskatīt. Vecenīte drīzāk. Saklausīt...

Toties – ir, kuram nav problēmu, jo Viņam „pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi mūžos”. Piedzied visu Viens, un visiem pietiek.

Nu tad jau laikam – āmen...

Satisfakcija - 3

Pirra uzvara

Uz izrādes programmas lapiņas „1. vāka” lasāmi vairāki vārdi – nešaubīgi ar režisora Dāvja Auškāpa roku rakstīti. Tās ir galvenā personāža – Aleksandra Grigorjeviča Verhozina (Ivars Puga) – piedāvātās sarunas tēmas savam pretiniekam Dimam (Ivars Kļavinskis). Jo – kā nekā – ragneša izvirzītajos noteikumos pilnīgai satisfakcijai jānotiek, dzerot stipros alkoholiskos dzērienus tik ilgi un varbūt pat visu nakti, ja vajag – līdz pat rīta šausmai (tieši tā notiek filmā), kamēr viens no diviem duelantiem „krīt”, pareizāk sakot, prasti nolūst. Bet – tāpat vien nedzersi, ir jābūt daudzmaz sakarīgai verbālai komunikācijai, kas situācijas pikantuma dēļ varētu nebūt diez cik nepiespiesta. Tāpēc Verhozins ir sagatavojis nelielu sarakstiņu ar acīmredzot viņam aktuālām tēmām. Rokrakstā! Un par to Dima izrāda savu izbrīnu ar neslēptas ironijas piedevu. A kas šim vairs ko slēpties, ja ir pieķerts un galdā ir likti neapgāžami pierādījumi.

Vienu no tēmām – draudzību – es vakar, manuprāt, tik pamatīgi iztirzāju šīs izrādes kontekstā, ka varbūt ar to varētu vismaz nesākt šodienas sēriju. Sāksim ar to, ar ko traģikomisko dzerstiņu ievada arī Ivara Pugas atveidotais Verhozins (lai būtu īsāk – Saša).

Saldējums! Patiesi – lieliska tēma, tā ļoti daudz ko varot pateikt par cilvēku. Man, tāpat kā Dimam, tas ir jaunums. Tiešām, man arī garšo saldējums, tāpat kā Sašam, – tas arī ir plombīrs bez rozīnēm, kuru vērtēju visaugstāk. Nez ko tas par mani varētu liecināt? Ka esmu līdzīgs Sašam? Zināmā mērā – varbūt. Reizēm arī esmu organizējis pilnīgu satisfakciju pēc saviem priekšrakstiem, kas allaž ir beigusies ar Pirra uzvaru, kļūstot gudrākam varbūt par kādām pāris kapeikām.

Skaidrs, ka pret savu gribu alkoholiskajā sarunduelī ievilktais Ivara Kļavinska Dima nevar apjēgt, kāda ir saldējuma nozīme turpmākajā vakara gaitā un attiecībās ar savu darba devēju vispār. Jo katra vīrieša statuss pēkšņi ir būtiski mainījies – viens otram pretī sēž piekrāptais vīrs un sievas mīļākais. Patiešām – nu kā gan saldējums varētu atvēsināt maigi nokaitēto atmosfēru, kāda tā jau sabiezē paveicamā „darbiņa” dienas vidū. Šo gaisotni meistarīgi sakurina Saša – Puga ar pāris savas varas un ietekmes demonstrācijām – jaunbūvē un īsā vizītē pie mazā mākslas un ieroču mīlētāja Gio (Mārtiņš Egliens) viņa dēla vai mazdēla lielās četru gadu jubilejas priekšvakarā.

Šo sēriju gribu veltīt lielākoties izrādes Pirram jeb – Ivara Pugas tēlam un veikumam vielaikus. Un šis veikums ir IZCILS! Pēc tam kad noskatījos izrādi pirmoreiz, biju gatavs derēt, ka Ivars Puga obligāti tiks nominēts gada aktiera balvai šīs sezonas „Spēlmaņu naktī”.

Pēc manām domām, Nacionālā teātra aktieris I. Puga ir viens no savas paaudzes lieliskākajiem savas cunftes pārstāvjiem. Viņu ir nācies redzēt nudien visdažādākajās lomās, un allaž sniegums ir bijis lomas ietvaros optimāls un pārliecinošs. Par īpašu veiksmi uzskatu I. Pugas tēloto psiholoģisko sadistu Džordžu amerikāņa Edvarda Olbija visslavenākajā lugā „Kam no Vulfa kundzes bail?”, bet – šai ziņā ar oriģinalitāti uzskatos izcelties nevaru. Un pat Latvijas TV ziepju operā „Neprāta cena” atveidotais lunte arhitekts (laikam) bija perfekti veidots tipāžs. Tā ka – varu sacīt sev: ejot „uz Pugu”, zaudētājos netiksi.

Šī konkrētā izrāde sākas ar to, ka redzam Sašu – Pugu sēžam „pie sasistas siles”. Reāli – tā ir sievai domātās dārgās kaklarotas neganti košā, sarkanā kārbiņa, ko vienīgā pareizā lēmuma dzemdībās satriektais vīrietis virpina pirkstos. Un – faktiski – ar to arī izrāde beidzas, tikai nu kastītē vēl viņam gribas ievietot videokaseti ar smalki ieplānotās satisfakcijas atmaskojošo ierakstu. It kā liecību nepietiktu. Taču – nē. Fotofiniša nepieciešamība, ar kuru Saša izskaidro Dimam filmēšanu, ir tikai tāds manierīgs kāzuss, kuru pieminot skatītājos vienmēr izraisās smiekli – un, ja tie izskan tikai pirmo reizi, tad jau, kā saka, precīzai izrādes žanra uztverei ir spunde ārā.

Nez kāpēc Saša – Puga, dabūjis savu satisfakciju, neizskatās gandarīts (bet pēc viņa noteikumiem tā sanāk!). Acis nemirdz, bet ir truli blāvas (nujā, dzerts ir daudz), seju nerotā pārākuma smaids, lai gan ir taču noticis tā, kā bija ieplānojis brašais karavadonis triju mīlas frontē.

Loks diemžēl ir vienīgi noslēdzies – Ivara Pugas Saša ir un paliek īstais zaudētājs savā spēlē un lūzeris daudz nopietnākā pasākumā, ko par personisko dzīvi sauc. Tikai, ja pirmajā epizodē mēs redzam vīrieti – strandējošu kuģi, tad pēdējā – saprotam, kāpēc pragmatiskās dzīves uzvarētājs patiesībā ir uz sēkļa uzskrējis lepni krāsots vraks, kuru kuģa stadijā vadījis nemākulīgs, pašapzinīgs un pietiekami muļķīgs kapteinis. Ivars Puga skaidri savā tēlā atklāj, ka Vehozins dzīvojis pēc tiem pašiem principiem, kādi ir viņa biznesa pamatā. Ja biznesā tie eventuāli nostrādā (un Sašam laikam ir veicies diezgan), tad visintīmākajā un trauslākajā sfērā tie viņam nesuši vienvienīgus fiasko. To varam saskatīt aktiera sejā un saklausīt viņa balsī – telefona sarunā ar skatītajiem nedzirdamo sievu izrādes finālā.

Ivara Pugas atveidotais Saša, manuprāt, tomēr nepieder tipiskiem bandītiskā biznesa pārstāvjiem – īstiem izsitējiem. Pārāk labi redzama aizsargājošā maska. Pārāk smaga ir bijusi atskārsme, ka tu esi šmaukts ne tikai gultā, bet arī – darbā. Jo – kā gan citādi izskaidrojama acumirklīgā satisfakcija ar būvniecības direktoru Boldirevu (Kaspars Aniņš) – bez brīdinājuma maucot viņam pa zobiem, tieši pretēji gaidāmajam improvizācijas teātrim divatā ar Dimu vislepnākajā pilsētas restorānā. (Tas gan izrādē ir jāuzmin atšķirībā no kinoscenārija, bet skaidrs, ka Verhozins visu nakti bistro nesēdēs.) Boldireva gadījumā – „saruna” ir aša, pat nesākusies. Bet fakti paliek fakti – Saša ir pamatīgi piekrāpts, un pa abām galvenajām dzīves līnijām. Un gluži vai smieklīgi no Sašas – Pugas mutes skan argumentācija, kādos gadījumos viņam drīkst melot. Dimas variants izrādās pareizais – ir jābūt muļķim, ne jau tikai gudriniekam un viltniekam, kāds pats sev šķiet aptraipītā goda bruņinieks.

Aktiera Ivara Pugas spēli vērot ir ārkārtīgi interesanti, valdzinoši, tā liek sapringti dzīvot līdzi lielā emocionālā spriedzē, jo šī izrāde jau ir arī psiholoģisks trilleris.  Tāpēc ka I. Pugas spēlē ir tūkstoš un piecpadsmit nianšu – ļoti, ļoti smalku psiholoģisku virāžu tēla iekšējās darbības un loģikas trasē. Bez šaubām, man laikam ir divtik saistoši, pēc tam kad scenārijs ir lasīts šurpu turpu, piedevām filma arī noskatīta. Protams, teātra burvība ir acu priekšā notiekošajā patiesībā, un Ivara Pugas tēlojumā tā ir absolūti simtprocentīga. Jo aktieris sprīdi pa sprīdim atklāj, kā viņa Pirrs, bruņojies ar visiem iespējamajiem, viņam brīvi pieejamajiem ieročiem, pats sevi ved pretī sagrāvei.

Sašas tēlā jaušams nevis vīrišķīgs savas rīcības nemaldīguma spēks, bet drīzāk bērnišķīgs vājums un neaizsargātība. Jo – nav jau draugu šim ārīgi mierīgajam, nosvērtajam, mērķtiecīgajam un pat savā ziņā tomēr gudrajam cilvēkam. Nav ģimenes. Ir bērni. Bet Saša – Puga neizjūt to, pēc kā taču ilgojas un bieži pat dzenas ikviens – neizjūt mīlestību un pats arī neprot mīlēt. (Tā ir vesela cilvēku pasuga, kuri neprot mīlēt, es tādus pazīstu, un viņi ir predestinēti skumjas būtnes.) Un to mēs labi redzam jaunās izpratnes naudas aristokrātā, ko pietiekoši un pamatoti ar stūrī iespiestas žurkas dūšu norāda Ivaram Pugam līdzvērtīgais partneris un kolēģis Ivars Kļavinskis Dimas tēlā.

Ivars Puga savu personāžu rāda ar katru jaunu sarunas tematu arvien nožēlojamāku. Un ir vērts vēlreiz atgriezties pie saldējuma. Juzdams, ka striktais satisfakcijas plāniņš tomēr nav atstājis vēlamo iespaidu un iedvesis neizmērojamas bailes Dimā, Saša it kā apjūk, teju pat atvainojas sarunbiedram, ka pirmās tēmas izvēle neraisa „draudzīgu” konversāciju. Es domāju gan: kad būtu jārunā pa tiešo par to, kas un kā, bankas turētājs – varenais Verhozins uzvedas kā tāds nelga. Dima – Kļavinskis varbūt nenojauš, un – pa kuru laiku, jo tāds viņam faktiski netiek dots –, ka Sašam šī arī ir beidzot vienreizēja iespēja tā pa īstam ar kādu izrunāties, un kurš gan konkrētā situācijā varētu būt vēl tuvāks par sievas mīļāko.

Atbilstīgi I. Pugas izstrādātajam raksturam ir arī tas, ka Ivara Pugas tēlā nav nekādas histēriskas naida eskalācijas, uz ko gan teorētiski Sašam būtu tiesības. Jā, satisfakcijas nosacījumi ir drakoniski, bet – ne jau vienīgi Dimam. Tādi tie ir arī viņam pašam, un tas, ka Saša – Puga nemaz nekāro pēc gaidāmās uzvaras līdz traģismam spēcīgi redzams epizodē, kad izrādes finiša taisnē viņš iznāk no tualetes, kur pie izlietnes morāla un fiziska saguruma dzīts, ir pabijis tikai dažus mirkļus, taču, viņam atgriežoties, ir redzams: Dima tiešām nolūzis pirmais. Saša – Puga tik izmisīgi cenšas pamodināt pilnīgā toņķī guļošo draugu (? – mūžīga mīkla...), ka šis skats izraisa spēju neviltotu līdzjūtību. Jo ir nepārprotami – Sašam uzvara maksā pārāk dārgi, un tāda tā viņam īstenībā nav nemaz vairs vajadzīga. Sapratne par nodzīvoto dzīvi ir krietni sālītāka par to miljonu somā, kas paliek viņam pašam. Un tad Saša, arī piedzēries, arī pārguris – un ne jau vienīgi no izdzertā alkohola –, viens palicis, izplūst pavisam nevīrišķīgās asarās. Mutē vaļā, dreb jūtu sastrēgumā, siekalas tek – nepievilcīgi intīma aina, kādu parasti nekad nevar dabūt redzēt neviens – izņemot skatītājus šajā teātrī. Tā galējā izmisumā raud vīrietis, un tas notiek absolūtā vientulībā. Aktierim šī epizode izdodas atkailināta un satriecoša, un tai ir milzīga pēcgarša, kad izrāde jau galā.

Bet – vīrietim laikam ir jātur dotais vārds, citādi – par ko gan viņu uzskatīs? Tāpēc seko apļa aizciršanās – ar dārglietu kārbiņu, kuru Saša – Puga tiklab varētu iesviest atkritumu konteinerā, nevis... Jā, viņš izlemj piedāvāt lietisku satisfakciju arī sievai (izrādē mēs viņu tā arī neieraugām, un tas ir paredzēts J. Griškoveca scenārijā), kurai paģēr būt mājās, kad varonis ieradīsies pēc jauna gandarījuma.

Ivars Puga pārliecinoši nospēlē iekšējo drāmu, kādu pārdzīvo vīrietis, kam ir jau pāri piecdesmit un izredzes būt laimīgam samazinājušās līdz minimumam. Un Saša vēlas noskaidrot – kāda tad varētu būt viņa nākotne, jā, izmantojot neglaimojošo situāciju it kā savā labā. Dima tāpēc viņam ir nevis ienaidnieks, bet ļoti vajadzīgs cilvēks (nešaubos, ka darbā viņš ir īsts figaro). Ļoti vajadzīgs, bet satisfakcijas dzelžaino prasību dēļ I. Pugas Saša zaudē arī viņu, jebšu ir paradoksālā kārtā radies patiess pamats draudzībai. Pamats ir – izredžu nav. Nuja, tik tālu aizdomāties laikam spējis vienīgi trīskāršais izrādes fans Skaidris, bet – ej nu zini, varbūt arī režisors. Taču izrādei, tāpat kā oriģinālam un filmai – beigas ir atvērtas; mēs, visu redzējuši, varam vienīgi iztēloties, kā pagriezīsies abu duelantu nākotne. Laba gan neparedzu; drīzāk Dima izkulsies, ja vien viņu nenovāks. Bet diez vai – tam vairs nav nekādas jēgas – tā, manuprāt, varētu spriest iztukšotais Saša – Puga.

Alkohols, protams, parauj vaļā atklātības slūžas, un tad gāžas laukā правда – матка в глаза un ты мне друг? Viss jau notiek, un – nekas nenotiek. Jo, raugi, Dima, nav tik prognozējams, kāds ir pats satisfakcijas inscenētājs, un to viņš dabū dzirdēt, un tā ir taisnība. Ivars Puga rāda savu „varoni” arī gana triviālu, vienlaikus cilvēciski ievainojamu, ievainotu un – baigi, nu taisni baisi vientuļu, tā ka no tā var gūt baudu. Tādi mēs faktiski esam daudz. Vientulība padara cilvēku izpausmēs triviālu, jo nav nedz laika, nedz dvēseliskas iespējamības domāt par neskaitāmām variācijām, kā izrādīties...

P. S. Par Ivaru Pugu izrādē „Satisfakcija” noteikti ieemuārēšos vēl ne vienu reizi vien. Šorīt tas būtu „īsumā”.

Satisfakcija - 2

ANTE SCRIPTUM

Nu vai nav viena muļķīga izgāšanās! Kolīdz bija jāpiesaka izrādes inspirators, kad pienāca Kindzulis (īstajā vārdā Mērfijs), un izrādes literārā materiāla autora vārds pazaudēja nepieciešamo patskaņa burtu. I nemanīju, pa kuru laiku.

Bet, tā kā seriāls ir tikai sācies, nebūs par skādi atkārtot to, ar ko ievadgabals beidzās.

Un tātad...

PIRRA UZVARA

Šis būs pirmais turpinājums tām vakardienas pārdomām par izrādi, kuru esmu noskatījies trīs reizes, un tā ar mani pēdējos gados notiek ļoti retu reizi.

Jevgeņijs Griškovecs

Satisfakcija

Tādās attiecībās ar teātra izrādi neesmu bijis vēl nekad savā nodzīvotajā mūžā, tāpēc formāli, cenšoties to izvērtēt, nonāku interešu konfliktos. Taču godīguma labad man ir jāatzīstas, kādi ir tie ekstraordinārie apstākļi, kam vajadzētu iespaidot manas grēksūdzes saturu (ne formu).

Sāksim ar režisoru Dāvi Auškāpu. Dievs ir devis tā, ka esmu pazīstams ar šo jauno cilvēku vairāk nekā divdesmit gadus, turklāt tik labi pazīstams, ka bez jebkādas vilcināšanās saucu viņu par savu labāko DRAUGU, un tik tiešām – visiem burtiem vārda „draugs” ortogrāfijā, ja tos jāraksta man, ir jābūt ar lielajiem sākuma burtiem. Un tad jau nebūs grūti secināt, ka turpināšu vērtēt viņa pašu pirmo izlēcienu uz profesionālā teātra skatuves, kā saka, no personisko jūtu pozīcijām? Vai tā?

Re, kā – nekā!

Man piemīt kāda īpašība, kura nekad neļauj ievirzīt mani komplimentārās vai liekulīgās sliedēs, ja ir jāvērtē kāda sev tuva vai tikai labi pazīstama cilvēka veikums – šajā gadījumā tas ir mākslas darbs, kura radītājs – režisors ir mans draugs. Es vienkārši neesmu spējīgs glaimot tāpat vien, slavināt, kaut ko bezmaz no pirksta izzīžot, lai tikai neievainotu cilvēka pašapziņu. Vārdu sakot, atļaušos apgalvot, ka esmu un varu būt pilnīgi objektīvs, līdzko runa ir par vērtībām, kādas saskatu vai arī neredzu konkrēta cilvēka darbā.

Esmu pieredzējis visai neomulīgus brīžus, kad pēc izrādes jātiekas ar kādu aktieri, kura dēļ varbūt esmu noskatījies izrādi, bet nekā īsteni laba nav ko teikt, vienīgi: paldies! Tāpēc ka nevaru (un arī patiesībā nedrīkstu) melot un izdomāt to, ko man nebija izdevies izjust. Jā, ir reizes, kad tev bez kautrēšanās pajautā (bet tā tiešām notiek reti): ko tu domā? Nu... tad ir kaut kā korekti un smalkjūtīgi jāmēģina pateikt dažus maksimāli precīzi noformulētus teikumus, ieteicams, pēc kāda laiciņa, kad iespaidi ir nogūlušies. Ja ir pavisam grūti, tad nekaitē kāda lāse stiprāka dzēriena, kas parasti mēdz atraisīt mēli un drosmi.

Atļaušos arīdzan izstāstīt kādu gadījumu iz manas dzīves, kad klusēšana izrādījās zelts, bet tas nesabojāja attiecības. Protams, arī tam otrajam ir jābūt pietiekami inteliģentam, jūtot, ka pirmajam pār lūpām neplūst sajūsmas pilni izsaucieni.

Reiz biju atbraucis paciemoties (vienlaikus arī darba darīšanās) uz Valmieru pie savulaik ļoti populārā teātra granda Roberta Zēberga, ar kuru mums iepriekš bija izveidojušās patiesi sirsnīgas attiecības, pēc tam kad biju izveidojis radioraidījumu – aktiera portretu viņa 50. jubilejai par godu. Tovakar Roberts spēlēja titullomu izrādē „Skopulis” pēc Moljēra. Kas var būt labāks nākamajai intervijai intīmos mājas apstākļos pēc izrādes, kurā tavs respondents spēlē galveno lomu! Taču cerības neattaisnojās. (No visas šīs izrādes atminos vienīgi spožo Ņinas Leimanes tēlu, jo viņas raksturotājas talants nekad nebija izsmeļams.) Roberta atveidotais tēls bija dozēti spilgts, aktieris šņāca un sēca, un plosījās, un, kā jau lugā paredzēts, izrādīja Arpagonam tipiskās īpašības tipiskās pārspīlētās izpausmēs, taču lieliskā aktiera sniegums nesniedza nekādu gandarīgumu; nē, varbūt pareizāk būtu sacīt – jaunatklāsmi. Jāsaka gan – aptuvena un neinteresanta bija visa komēdija kopumā, kuru varēja noskatīties taisnu muguru, bet tas arī viss. Paldies!

Izrādei beidzoties, jutu, ka esmu sprukās. Drudžaini pūlējos izpīpēt jelkādu teikumu, kurā būtu iespējams paust kaut nelielu pozitīvu atziņu par nule redzēto izrādi un – galvenais – aktieri, ar kuru tūlīt būs jātiekas un jāpavada kopā viss atlikušais vakars, kurš mani mājās cienās un beigās – izguldīs. Nu viesmīlība taču prasa kaut kādu atalgojumu.

Jebko, tikai ne liekulīgus melus un fantāzijas! Sapratu, ka neesmu uz to spējīgs, un tieši tāpēc, ka ļoti cienu aktieri, kurš man arī ir izrādījis cieņu un uzticēšanos. (Par gadu starpību nebija ne runas, taču tā nebija maza.)

Kā beidzās mūsu tikšanās? Vispār – pavisam labi. Sagaidīju aktieri, un mēs kopā tērzēdami devāmies gar kanālmalu uz Roberta un viņa dzīvesbiedres Ritas Meirānes (starp citu, arī tolaik Valmieras teātra aktrise – ļoti savdabīga šarma, balss un talanta īpašniece) mājokli, bet par tikko redzēto izrādi – es viņam ne čiku, un viņš man – ne grabu. Absolūtā saskaņā mēs izrādi nepieminējām, bet tas nekādi neizmainīja mūsu turpmāko saskarsmi. Varbūt Roberts nojauta, ko nevēlos teikt, bet – varbūt kā gana pieredzējis aktieris apzinājās, ka konkrētās režijas tradicionālajos ietvaros viņa iespējas radīt tēlu, kas būtu saucams par vismaz novatorisku, bijušas ļoti minimālas.

Un tātad – kāpēc šis ekskurss manā teātra vēsturē?

Vēlos vienīgi apliecināt, ka es – piedodiet par tik šerpu metaforu – protu atšķirt un nejaukt dzimumlocekli ar zīmuli.

Nekāda draudzība mani nepiespiestu rakstīt blogā ne rindu par drauga veidotu izrādi, par kuru es to pats nevēlētos darīt. Te būs runa nevis par „čau, mīļais draugs!” attiecībām, bet gan – „labdien, režisor!” līmeni. Un, kad pirmoreiz ierados Nacionalajā teātrī, lai noskatītos Dāvja režisēto J. Griškoveca darbu, draugs, ar kuru bufetē vēl pirms minūtēm trim pļāpājām, bija man aizmirsies režisora Dāvja Auškāpa labad, tiklīdz iegāju Aktieru zālē un apsēdos vislabākajā skatītāja vietā (šajā ziņā gan tas ir totāls drauga nopelns, bet – ko lai dara – tāds maziņš blatiņš man tomēr ir, un es to izmantoju savtīgos nolūkos).

Ja redzu lāpstu – tad es to arī nosaukšu par lāpstu, nevis lidmašīnas spārnu.

Un, jau pirmoreiz noskatījies izrādi „Satisfakcija”, es biju ABSOLŪTI pārliecināts, ka man ārkārtīgi patīk šis topošā režisora Dāvja Auškāpa pirmā kursa darbs. Tas bija patīkams šoks, kuru ilgi bija grūti – jā, pat pieņemt, jo – grozies, kā gribi – tā ir izrāde, kuras režisors... ir mans DRAUGS! Tas bija no cikla: „Nespēju noticēt savām acīm!” Brīnišķīga doto apstākļu sakritība! Tā laikam notiek ļoti reti – taču es nevaru iet pret savu sirdsapziņu un ignorēt estētisko baudu, kādu sniedza visa izrāde – no sākuma līdz galam.

Tāpēc te tā gari jo gari izrakstos, taču manā gadījumā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Svarīgi zināt, ka man nav ne mazākās vajadzības režisoru Auškāpu (ir jau vēl arī Kārlis) daudzināt tikai tāpēc, ka viņš man ir Dāvis. Tāpēc viss, kas turpmāk tiks teikts un rakstīts, ir pilnīgi godīga atklāsme, kura – es uzskatu – ir pelnījusi tapt publicēta. Ne manis, bet gan jaunā režisora veiksmes labad. Un, tā kā neesmu pats ne režisors, ne teātra pedagogs vai kritiķis, tad man nedraud pārslavēšana. Rakstīšu ne tikai par lidmašīnas spārnu, bet par visu lidmašīnu, ar kuru pacēlos spārnos, skatoties Dāvja Auškāpa režisēto „Satisfakciju”.

Laikam jau, vienalga, sanāca patētiski. Nu, sorry! Esmu jūsmīgs cilvēks; ja neredzu tomēr lāpstu, kaut arī zinu, ka tā ir... rokamais instruments.

Un tagad – otrais aplam savādais ekstraordinārais apstāklis, kāpēc rakstīšanu par šo izrādi varētu dēvēt par visai nekaunīgu interešu konfliktu. Bija tā, ka topošais režisors D. Auškāps piedāvāja Skaidrim Valteram TULKOT J. Griškoveca filmas scenāriju. Un tas bija gadījums no cikla: „Ārkārtīgi neērti atteikt!” Patiesībā – kolosāls radošs izaicinājums, jo es vēl nekad nebiju darījis kaut ko tik NOPIETNU, kas varētu kļūt par pamatu TEĀTRA IZRĀDEI!! Un šo izrādi taisīs mans draugs!! Un tā būs Nacionālajā teātrī!!

Jūs spētu atteikties? Diez...

Nedrīkstēju teikt – nē! Par laimi, krievu valoda man ir tikpat kā otrā dzimtā (tēvs man bija krievs gadījies), un tādu izdevību pastrādāt jaunā filoloģiskā ampluā laist garām nespēju. (Dāvis būtu nākamajā dienā atradis citu tulkotāju un, kazi, daudz labāku par mani, nē, – noteikti labāku.)

 

Un tā nu es ķēros klāt nebūt ne vieglajam, palaikam ar mūsdienu krievu žargonu piebārstītajam tekstam, kuru patiesi iztulkoju no pirmā līdz pēdējam vārdam, apzinoties, ka tas ir vienīgi filmas scenārijs, no kura Dāvis šķērēs savu lugu, lai taptu izrāde, kurai pats Griškovecs vēl ieceres stadijā neticēja, ka tas ir iespējams. Jāatzīstas, ka es gan, jau pirmo reizi tikai izlasījis vien tekstu oriģinālvalodā, pilnīgi noteikti zināju, ka no šī materiāla var izdoties satriecošs divu aktieru duelis (tieši tā arī notika, bet – ne jau pateicoties man).

Savu klāttapšanu neklātienē es i nepieminētu, bet ir jāzina: mans skatījums uz šo izrādi ir absolūti īpašs. Jo, pirmkārt, es J. Griškoveca literāro scenāriju – vienubrīd pa pusei zināju gluži vai no galvas, jo pie tulkojuma nācās pamatīgi piestrādāt (režisors D. Auškāps, man par lielu izbrīnu, ir briesmīgs knauzeris – teju pie katra piektā vārda piesējās, un – lai Dievs viņu par šādu attieksmi svētī!); otrkārt, pastiprinātās intereses dēļ noskatījos arī kinofilmu ar pašu J. Griškovecu Aleksandra Verhozina lomā (Griškovecs arī pats savas filmas režisors, bet viņš to tiešām drīkst atļauties, vai nu mēs to nezinām: talants trīs un četrkāršs...); un – man filma itin labi patika, vismaz bija interesanti redzēt, kā paša scenārista lietarārais materiāls pilnībā nav izpaudies paša režisora filmā; treškārt, kā jau labs draugs, Dāvis man kā viņa karsējam un līdzjūtējam ik pa laikam aizgūtnēm stāstīja, kā viņam klājas mēģinājumos. Vārdu sakot, es daudz, pat pārāk daudz zināju, gan par ko būs izrāde, gan kas tajā spēlēs utt. Bet –nebūt nezināju visu, tāpēc intriga saglabājās līdz pašam pēdējam mirklim, jo – kā iedabūt filmas (!) scenāriju mazā, zemā telpā ar minimālu spēles laukumu – , to nu es nekādi nespēju nedz iedomāties, nedz izsapņoties.

Par savu tulkojumu esmu dabūjis visaugstāko atzinību, kādu vien tāds diletants kā es var iegūt. Pēc ceturtās izrādes, kad to noskatījās arī pats autors, speciāli no Kaļiņgradas atlidojis, un, tiekoties ar radošo kolektīvu, J. Griškovecs otro tostu uzsauca – ne vairāk un ne mazāk – tulkotājam par godu, nosaucot mani... par līdzautoru. Jo, lūk, tas esot tik būtiski – labi pārcelt tekstu citā valodā. Vai Griškovecs teica, ka viņš, klausoties aktierus runājam pilnīgi svešā valodā, varējis momentā pateikt, par ko viņi runā? Vismaz savai sievai viņš izrādes laikā šadus tādus komentārus sniedza. Es gan domāju, ka autors uzrakstīto tekstu, kuru arī uzfilmējis un kurā pats atveidojis centrālo personāžu, savu tekstu izjūt ar kaulu smadzenēm, un, ja tas nav totāli sačakarēts, atpazīs tajā ik dzirdamo frāzi, kaut arī hotentotu valodā spēlētu aktieri.

Tāds, lūk, mans šovakar sanāca pastāstiņš par šīs izrādes nepārvērtējamo nozīmi manā dzīvē, par pašu izrādi vēl arvien nepasakot gandrīz neko. Tam vēl laiks, un – kā vēl.

Gandarījums

ANTE SCRIPTUM

Lai rakstītu par ŠO izrādi, par kuru vēlos atklāt savas vērojumus, izjūtas un secinājumus, ir vajadzīgs bezalgas atvaļinājums, kādu strādājošs cilvēks savos pašreizējos apstākļos nevar atļauties. Varbūt arī pārspīlēju, tomēr jāatzīstas – ir vēlēšanās izvērsties, tāpēc ka izrādē ir tik daudz pārsteidzoša un apbrīnojama, ka, šķiet, būtu nepiedodami, ja kaut ko būtisku izlaidīšu vai – sargi debess! – aizmirsīšu. Protams, ja vien nedragāšu pa tastatūru ar domu – ka tik ātrāk, un tad zirneklim nagos!

Tāpēc izvēlos tādu kā „miniseriāla” formātu. Tas nozīmē, ka katrreiz aplūkošu kādu vienu šīs izrādes māksliniecisko aspektu, jo – kā jau būsiet pamanījuši – man patīk iedziļināties un atklāt visādus smalkumus (nesmalkumus arī, kā nu bez tiem). Ja vien tādi, bez šaubām, saskatāmi. Turpmāk iztirzājamajā izrādē tādu gan ir ļoti, ļoti daudz. Man ir pierādījumi, kurus tad arī esmu apņēmies vairākos vakaros uzrādīt gluži kā pie bikts vai tiesas zālē – ar prokurora nesaudzīgumu un advokāta daiļrunību vienlaikus. Jebšu – šai izrādei nav nepieciešams ne viens, ne otrs, jo tā ir kļuvusi par, manuprāt, absolūtu pašvērtību – dzīvu māksliniecisku organismu, kurā rit nokaitētas asinis, pukst satracinātas sirdis (nuja, teātra izrāde jau ar šī orgāna daudzumu atšķiras no parasta bioloģiska radījuma), tajā dziļi tiek ievilkta elpa un tikpat spēcīgi izpūsta, tā ka alkohola dvinga ir sajūtama teju fiziski... Vārdu sakot – izrāde dzīvo suverēnu, artistiski skaistu, bet emocionāli sūru, gandrīz divu stundu garu dzīvi, kurā skatītājam gribot negribot raisās smiekli, pat gana skaļi, turpretī pēc pāris trim sekundēm kaklā var iesprūst aizkustinājuma vai žēluma kamols.

Labi, laikam pietiks vārdzināt tautu!

PIRRA UZVARA

Ja ir kāds, kuram nejauši no prāta izkritis šis no antīko laiku kariem nostiprinājies metaforiskais vārdsavienojums, tad atgādināšu, ka uzvarēt kā Pirram (kā tas viņam gadījās III gs. priekš Kristus) patiesībā nozīmē ciest nesamērīgus zaudējumus, drausmīgi daudz upurēt savas šķietamā pārākuma dēļ, tā ka uzvara faktiski pielīdzināma sakāvei.

Nu, lūk! Esmu jau pateicis priekšā, ar ko šī izrāde beidzas.

Kad izaicinām uz kauju kādu citu cilvēku, iepriekš izstrādājuši pedantiski detalizētu, mērķtiecīgu un viltīgām psiholoģiskām lamatām pilnu stratēģiju, tad diezgan negaidīti un bieži pretinieka soļi izrādās platāki, nekā tie bija teorētiski izmērīti, un viņš tiem itin veikli pārkāpj pāri. Jā, pat reizumis vispār nepamanīdams sev izliktos slazdus.

Bet, ja prasība ir pēc pilnīgas satisfakcijas, kādēļ arī ieročus pēc dueļa noteikumiem drīkstot izvēlēties apvainojumā drebošais, iespējams, ka raidītās argumentu un neapgāžāmo pierādījumu lodes rikošetā ķer pašu izaicinātāju.

Savukārt, ja ļoti rafinētā un vienlaikus gauži vienkāršā spēlītē – kurš kuru – vienpusēji izplānotie noteikumi kļūst ne vien smieklīgi, bet pat nožēlojami, galu galā – lai cik paradoksāli tas izrādītos – pavēršas pret cilvēku, kuram ir nauda, vara un sieva zelta ietvarā, taču pietrūkst pašu galveno vērtību, kuru dēļ ikviens varētu sevi saukt par laimīgu. (Pagaidām neuzskaitīšu savējās; izrādes progrmamiņā minēta draudzība, uzticība, laime un mīlestība, taču katram tās varētu būt citādā secībā sakārtojamas.)

Izrāde savdabīgā veidā ieskicē faktiski visbanālāko attiecību trīsstūri, kura virsotne gan ir nošķelta, un paliek tāda kā trapece, kuras (spēles) laukumu piepilda divu vīriešu – darba devēja un darba ņēmēja – sadursme. Tā gan apliecina, ka banalitāti var pārvērst īstenā veču cīniņā, kurā dūres un lamuvārdi netiek lietoti; vārdu sakot, tādā inteleģentā disputā, kurā viens ir solists, bet otrs – pret savu gribu spiests organizatora uzstāšanos vērst par duetu (duelis, duets – tas pats jau vien sanāk, ja vēl fonā ieskanās Verdi opermūzika).

Jā, kā vārdā viens no viņiem tomēr izaicina otru? Tiešām sievietes dēļ? Apvainotais nebūt neatgādina Puškinu, kaut arī viņa vārds ir Aleksandrs (tāds jau bija arī diženajam Maķedonietim) un „pavedējs” laikam nebūt nelīdzinās Dantesam. Nē, viens ir boss, pilsētas nekronētais valdnieks, bet otrs – vicebosiņš, direktoriņš-rīkotājiņš, kurš pamanījies krāpt (kāds neiedomājams risks!) savu šefu ar viņa sievu (laikam ceturto pēc kārtas; nē, nē, tas tam viņam atgadījās pirmoreiz... varbūt...), manuprāt, gandrīz acu priekšā. Neiedomājama drosme, nekaunība un... mīlestība? Un, ja kaut ko nevar dabūt saskatīt ar neapbruņotu aci, tad tiek piesaistītas citas un apbruņotas – ar fotokamerām un citiem jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem.

Voi, voi, esmu jau aizrāvies un ieslīdzis izrādes saturiskajās finesēs, tāpēc – laiks atvērt priekškaru (šai izrādei gan tāda nav)!

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·        2014. gada 16. janvāris, vakars (pilnmēness)

·        Nacionālais teātris, Aktieru zāle

·        Vieta pēdējā rindā tieši pretī ieejai zālītē (jeb izlietnes pusē)

·        Trešā reize

Jevgņijs Griškovecs

Satisfakcija

Divu kungu kalps

Gribētu būt kristīne, nevis govs

Ņemot vērā spēles noteikumus, es domāju, ka mēs katrs noteikti kalpojam vismaz diviem kungiem visu savu atlikušo dzīvi.

Un tas pirmais ir – VĒDERS. Jau par īstu dzejnieku netapušais vispāratzītais klasiķis Eduards Veidenbaums reiz kādā dusmu brīdī (iespējams) rakstīja: „Jo vēders – dievs visaugstākais, / Un katris pats sev tuvākais... / Tiklīdz kā izsalcis.” Un vai tad ne? Cilvēkam ir jābūt paēdušam, lai viņš varētu labi strādāt un domāt. Es nesaku – labi paēdušam, jo manās situācijās palaikam aktuāli ir būt vienīgi paēdušam. Kad tevi moka izsalkums, tu vis neprātosi par sabalansētu pārtiku – nē, tev būs galvā tikai viena doma: kur dabūt kaut ko, ar ko remdēt sajūtas, kuras izraisa tukšais kuņģis. Tie varētu būt pat čipsi, kurus kāds cits nav paguvis izēst no pakas. (Šis vēl nav bijis konkrēti mans gadījums.)

Viss pasaulē grozās ar To Kungu Vēderu – lai tikai tam pakalpotu, tā ka tas varētu uzvarošās atraugās pateikties: nu man ir gana, bet – līdz zināmam laikam, to ņem vērā! Un mazais cilvēks (tas ir būtiski!) iet, un skrien, un raujas melnās miesās, lai vispirmām kārtām savā ķermenī ne tik ļoti dziļi ieslēptajam kungam izdarītu pa prātam un kuņģa sulai vismaz minināli. Tā nu tas ir, un – grozies, kā gribi: aste kā pakaļā, tā pakaļā, un kuņģis ar visu pārējo vairākmetrīgo cauruļvadu sistēmu – kā vēderā, tā vēderā.

Otrais kungs – tas ir aristokrāts. Daudzkārt izvirtis, dažkārt smalks, bet vienmēr – juteklisks. Kas nu mums katram tas (vai tā) ir. Vārdos tos nesaukšu, tikai norādīšu, ka ikvienam šis kungs vai kundzene atrodas zem jostas vietas. Liriski izsakoties – mēs visi gribam mīlēt un būt mīlēti, bet, rupji runājot, mēs visi gribam TO. Nu labi, nodarboties ar seksu, ja tā skan daudzmaz pieklājīgi.

Un atkal – tāda ir cilvēka daba. Tāpat kā dzīvniekam viņam jārūpējas, lai savu eksistenci nodrošinātu, tikai cilvēkam tā ir nauda, ko tas iekāro divu kungu – vēdera un... TĀ – labad. Cilvēks vairs nevar dzīvot kā putns gaisā vai puķītes pļavā. Kopš izdzīts no Ēdenes dārza, tam sava maize jāpelna sviedriem vaigā. Tādus nu mūs ir radījis Demiurgs – allaž izsalkušus pēc barības un seksa. Pirmās alkas izraisa galvenokārt karus, otrās – bērnus.

Taču, ja kalpošana diviem kungiem tiek apskatīti no darba tirgus skatpunkta, tad lieta ir skaidrāka par skaidru: tāds cilvēks strādā pie diviem darba devējiem, un tas tak nav nekas aizliegts, ja vien viņš spēj savienot 24 stundu laikā pienākumus, kas obligāti veicami teicami, pašaizliedzīgi un – galvenais – par viszemāko iespējamo atalgojumu. Ja vien viens darba devējs nenomana, ka tas otrais tikpat nesavtīgi ekspluatē viņa kalpu, viss ir kārtībā. Nu tā taču ir? Varbūt tu, nabadziņš, gandrīz pušu plēsies, lai iztaptu abiem kungiem, tas viņus katru atsevišķi nevar interesēt. Normāli. Vēders ir jāapkalpo, un, lai arī seksam kaut kas atliktu – kaut kas skaists un erotiski piepildīts –, ir vērts, ka tu raujies uz divām pusēm, lai tikai kaza būtu dzīva, bet vilki – paēduši. Vispirms vilki.

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·        2014. gada 11. janvāris, diena

·        Nacionālais teātris, Lielā zāle

·        1. balkons, 3. rinda, 20. vieta, bet es atradu kaut ko mazliet labāku turpat

·        (Luga nav lasīta, un kur gan tas būtu iespējams)

Izrāde 2 daļās

Ričards Bīns

Divu kungu kalps. Anno 1963

Grozies, kā gribi, bet šī IZRĀDE ir komēdija. Jau nav jau tāda žanra „IZRĀDE”. Varbūt vienīgi izrādīšanās. Tas gan šajā izrādē, kas patiesībā ir komēdija, arī notiek. Katrs izrādās kā prot vai arī – kā neprot (es ar to domāju – aktieru atveidotos tēlus, ne pašus aktierus, viņi ir līmenī). Vai režisors Valters Sīlis bija mazliet nobijies, kad saprata, ka nekur nesprukt no dramaturga piedāvātajiem spēles noteikumiem, bet izrādi apzīmēja tikai par izrādi? Sak, ja kādam tā nešķitīs komēdija, tad mazgāšu rokas aptuvenības nevainīgumā.

Bet režisors ir pats atzinies, ka nonācis riskantā situācijā. Tik tiešām – komēdijas acīm redzami ir kļuvis ļoti grūti iestudēt, tāpēc tas režisors, kurš ir uzņēmies risku, par labo gribu vien ir pelnījis Vēja mātes sprunguliņu. Jo tendence arvien vēl ir tāda – ja dzīve ir sūdīga, tad teātris šo aromu padarīs vēl spēcīgāku, lai būtu nepārprotami – tā patiešām tāda ir. Diemžēl. Nāk atmiņā Imanta Ziedoņa dzejas rindas, kuras varētu attiecināt uz teātri – atmaskotāju: „Es jums parādīšu jūs pašus, / pašus sevis arestantus, / Un viens būs dulls, un otrs / būs vēl dullāks.”

Taču, ja šīs pašas dzejas rindas iemieso komēdijā, tad rezultāts nebūt nav sliktāks. Un apmēram tā arī ir noticis Valtera Sīļa iestudētajā izrādē pēc britu (nevis angļu?) dramaturga Ričarda Bīna lugas. Jāsaka gan: komēdijas autora uzvārds nevilšus rada asociācijas ar ķēmīgi ākstīgo seriālu varoni Misteru Bīnu, kuru atveido Rovans Atkinsons, un nezin kāpēc šķiet, ka šis Bīns savā lugā – parafrāzē par Karlo Goldoni slaveno oriģinālu (cik nu iespējams spriest pēc dzirdētiem tekstiem) tālu no komiķa Atkinsona nav kritis.

Un tā Valters Sīlis, domājams, ir izvēlējies kalpot diviem kungiem – iestudēt retro komēdiju (laika nobīde pēc Griničas meridiāna arī zināmā mērā noņem atbildību), vienlaikus saglabājot nopietna režisora statusu. Tas nu nešaubīgi lasāms izrādes programmiņā, kurā V. Sīlis bezmaz atvainojas, ja nebūs izdevies izraisīt zālē smieklus. Pilnīgi droši, ka pilnajā Nacionālā teātra namā atradīsies vismaz kāds simts, kas smiesies, vienu no saviem kungiem saturējuši. Atzīšos, man arī nāca smiekli. Un kāpēc gan ne, ja palaikam tiešām ir smieklīgi.

Tomēr – ja režisoram ir izdevies radīt zemestrīci tādā teritorijā kā „Osedžas zeme”, tas vēl nenozīmē, ka Braitonā (tā laikam sauca to pilsētu, kurā notiek izrādes darbība) būs jūtami pēcgrūdieni. Un – man viena „tante” teica, ka ir diezgan būtiski, kāpēc visa lugas/izrādes darbība notiek tieši tajā pilsētā, bet es baumas neizplatīšu tālāk.

Jā, iestudēt komēdiju, turklāt tik specifiski anglisku, ir bijis liels risks, jo visai daudzas no šīs konservatīvās sabiedrības politiskajām un sociālajām aktualitātēm tolaik – 1963. gadā un vēlāk – latviešu skatītājam ir visai pasvešas vai arī nav zināmas nemaz. Gluži kā inteliģences testā es pēc izrādes salīdzināju „Režisora zemsvītras piezīmes” ar to, ko man izdevās uztvert izrādes laikā. Pēc standarta mērauklas laikam esmu ierindas idiots, jo šo to tiešām pat zināju (piemēram, ka foto pirmajā ainā pie sienas ir redzama Lielbritānijas karaliene).

Turklāt – spēles (lugas un tāpēc arī izrādes) noteikumi ir specifiski, proti, ir runa par delartisko komēdiju. Varu derēt, ka lielākā daļa skatītāju neko par to nezina vai nezināja, iekāms bufetē aiz gara laika nebija izlasījusi, kas par to rakstīts pabiezajā programmiņā. Un, ja naudiņas tai bija žēl ziedot, tad nezināšanā viņi palika visu izrādes laiku, nesērojot par izglītības robiem, kurus šī izrāde diez vai varēja aizšpaktelēt. Domāju, ka jebkurai izrādei ir jābūt saprotamai un uztveramai arī bez jebkādas papildu informācijas. Skatītājs drīkst būt balta lapa – izrādei tā ir jāpieraksta pilna. Nevar būt obligāta prasība, lai skatītājs būtu skaidrībā, kāds savulaik bijis delartiskais teātris, Goldoni un kāds 1963. gadā bijis angļu kungu un lēdiju sociālais garastāvoklis. Taču – ja tādas zināšanas ir, tad arī skatītāja pretenzijas būs augstākas. Nu netestēsim mēs pirms izrādes visus skatītājus, nosakot viņu IQ, tādējādi prognozējot publikas kopējo reakciju uz visai neviennozīmīgiem jokiem un jociņiem, kādus izspēlē aktieri, viņiem atdevīgi darbojoties uz skatuves.

Tāpēc uzskatu, ka pret V. Sīļa iestudēto komēdiju ir jāizturas ar cieņu un – toleranti. Izrādē neapšaubāmi ir lieliskas vērtības, un tās es arī gribu celt pāri tam, kas varbūt arī nav izdevies.

Tāpēc acīmredzot par vislielāko veiksmi ir jāuzskata skifla grupas uzstāšanās. To man ir teikuši absolūti visi, kurus aptaujāju par izrādes iespaidiem. Fenomenāli puiši kolosālos kostīmos franču sinepju krāsā! Bez šaubām, viņu mūzikas instrumenti vien ir ko vērti, taču arī dziesmu izpildījums – apbrīnojami dzīvelīgs. Tas rada atbilstīgu noskaņojumu vēl pirms izrādes, un tas ir gauži labi. Nespēju iedomāties, ka viņi kādam varētu nepatikt. Neuzbāzīgi kustībās, toties izcili muzikālajā sniegumā.

Īpaši un obligāti ir izceļams Kristians Kareļins kā galvenais vokālists. Manuprāt, ideāls šīs mūziķu grupas līderis! Ne tikai bauda klausīties, bauda arī skatīties, KĀ aktieris dzied. Lieliska stila izjūta, ārkārtīgi patīkams skatuves tēls – patiesi, esmu sajūsmā par šī aktiera izcilo gaumes izjūtu un arī balsi. Vienmēr ir iepriecinoši, ja tu sev atklāj kaut ko līdz šim neredzētu, nedzirdētu. K. Kareļinam ir milzīgs potenciāls, jo viņa sniegums bija vienkārši lielisks. Arī epizodēs, kurās aktieri redzam kā Garetu (šķiet, restorāna administratoru), kas pat visbezjēdzīgākajās situācijās, kādas rada M. Egliena izbadējušais Frensiss, saglabā angļu mieru un pašcieņu.

Taču – arī pārējie skifla grupas puiši (A. Drozdovs, N. Bārbals, N. Zālamans, K. Aniņš) neatpalika atraisītībā un, manuprāt, profesionalitātē, iepazīstinot ar šo mūzikas stilu, kas man personiski bija totāls atklājums. Lūk, šajā ziņā es teiktu: zēni mani ir ne tikai izklaidējuši, bet arī izglītojuši. (Visu dziesmu vārdi ir izlasāmi latviski titros, izņemot franču – šī valoda ir jābauda tāpat. Pareizi!) Un vispār – šīs grupas darbošanās kā tādam caurviju motīvam visas izrādes garumā ir liela jēga – jo tas bija ne tikai stilīgi. Skiflzēni uzturēja attiecīgā laikmeta atmosfēru izrādē, bet es nekad viņus nesauktu par fonu – drīzāk par tādu kā iesildošo grupu visai izrādei un spoguļattēlu visiem tiem, kuri tomēr, kā saka, iznesa lielāko smagumu. Jo skifla grupa piešķīra tam vieglumu un – patiesībā – arī stabilitāti un nopietnību.

Tā kā pirmos, apsēžoties savā pagaidu vietā, sastapu skifla puišus, tad uzreiz nevarēju neievērot kaut ko pietiekoši uzkrītošu, proti, mūziķu parūkas. Nedrīkstu noslēpt pirmās asociācijas ar bītliem, kas laikam nebūtu nekas nosodāms – turpat jau viņi arī esot bijuši (nekad par The Beatles neesmu fanojis). Gribu sacīt – kā man patika aktieru parūkas! Lūk, tas, uzskatu, pieder pie stilīgākajiem izrādes akcentiem. Tu pa visai lielu gabalu redzi, ka aktieriem ir parūkas, bet tev tas trakoti patīk, tāpēc ka arī šī katra aktiera vizuālā tēla detaļa nodrošina visas izrādes koptēlu. Dažs labs parūkas dēļ vien Jura Lisnera un Nornunda Laizāna atveidotajos kungos saskatījuši mums ļoti pazīstamus politiķus. Tik tālu es nepaguvu aizdomāties, bet parūkas – baigi foršās. Turklāt tās palīdz skatīties uz tipāžiem pietiekami atsvešināti, un, manuprāt, tā ir bijusi vizuālu iespaidīga uzruna skatītājiem.

Ja nu reiz esmu iesācis par aktieru atveidoto tēlu izskatu, tad jāizsaka mana sajūsma arī par aktrišu kostīmiem (māksliniece Ieva Kauliņa), kas it īpaši izcēlās, kad dziedāja visu trīs vienīgo un galveno sieviešu lomu tēlotājas. Viņu atlasa auduma kleitas (ceru, ka nekļūdos, jo no sieviešu garderobes maz ko saprotu, turklāt 1963. gadā man bija knapi divi gadiņi) ar pērļu kaklarotām izskatījās aplam seksīgi skaistas. Protams, tikai tāpēc, ka kostīmu daili izcēla pašas aktrises, kurām šie tērpi bija mugurā.

Taču izrādās – Ieva Kauliņa ir vēl kaut ko neparastu paveikumu, lai sagatavotu skatītītājus trakulīgai pārpratumu spēlei, proti, tas ir izrādes pieteikums animācijas formā. Katru reizi vīriņš (droši vien jau viņa absolūtā lokāmība norāda uz galveno personāžu) parādās un nozūd citādi, aiznesdams nozīmīgākos lomu tēlotāju vārdus. Tā bija gauži jauka filmiņa pati par sevi, kuru ir interesanti skatīties.

Aktieru vīriešu izskatā neko specifiski satriecošu ieraudzīt nevarēju, bet to par trūkumu gan atzīt negribu, izņemot Ģirta Liuzinika atveidotā Stenlija Stabera pārspīlēto ķermenisko apspalvojumu, kas vedināja domāt par viņa tēla radniecību ar primātiem, bet pieļauju, ka tāda varētu būt izrādes veidotāju iecere. (Nujā, bet tas laikam tomēr nav kostīms.) Šis jau nu noteikti nebija vienīgais pārspīlējums izrādē, bet, par laimi, tas netika izrādīts pārāk ilgi.

Domāju, ka arī scenogrāfa Uģa Bērziņa veikums ir gana korekts, lai uz tā fona varētu izcelties aktierspēle. Man šķita simpātiski darbības vietu aizmugures horizonti stilizēti askētiskās kontūrās, un uz skatuves atradās tieši tik daudz mēbeļu vai priekšmetu, cik nepieciešams. Nekā lieka. Galvenais, ka scenogrāfiski viss bija pakārtots izrādes darbībai. Vienīgi skatuves grīda gan likās pārāk parasta – tādā kā asfalta krāsā, kas īsti neiederējās Čārlija Pīles mājā, kur sižetiņš iesākās un arī pabeidzās. Bet citādi – ir OK.

Bet pēc skifla grupas jestrajiem priekšnesumiem un asprātīgās animācijas pati izrāde iesākas ar krietnu atkritienu pseidovaildiskā manierē, kuru pirmajās minūtēs jāuztur Jura Lisnera atveidotajam raudulīgajam Čārlijam Klenčam. Vēl vairāk visu padara dīvainu Artūra Krūzkopa Alena pagaidām tikai pompozais teatrālisms, viņam dāvājot savai iecerētajai „putniņu”. Vienkārši nav iespējams saprast ŽANRU, kādā notiek izrādes sākums, jo turpat blakus ir ar neparastu akcentu runājošais Jāņa Skaņa Loids Boatengs (mūžīga mīkla – vai viņš ir „francūzis vai spānis”, bet varbūt īrs) un gandrīz nemaz nerunājošais Normunda Laizāna nākamais vīratēvs – advokāts Harijs Dengls. Vārdu sakot, saderināšanās ballītes skats ir gandīz nekāds, kamēr nav uznācis Mārtiņš Egliena tēloti uzpūtīgais miesassarga, kuru tik ļoti gaidījām, jo mēs tak laikam jau zinām, ka viņš būs tas DIVU KUNGU KALPS.

Vai tādu amorfu sākumu vajadzēja? Diezin vai. Bet pieļauju, ka dramaturģiskais materiāls ir tikpat stagnants. Par laimi, mūs glābj sižeta pavērsieni, un tad jau ierodas pats augšāmcēlies neizprotamās noziedzības, bet zināmas seksuālās orientācijas sīkaļa – bieds Rosko, jebšu no pirmā mirkļa ir skaidrs, ka Madaras Botmanes tēlotais vīrietis ir travesti tēls. Bet tas jau ir labi – tā noteikti ir jābūt šāda žanra izrādēs, kad skatītāji saprot daudz, daudz vairāk, nekā to „spēj” personāži uz skatuves. Tad tikai sākas īsta tēlošana un teātris – aizrautīgs, pārpratumiem un arī negaidītības pilns.

Tādi ir spēles noteikumi, un – vai nu tos pieņem, vai arī nepieņem. Viss, kas no delartiskās komēdijas patapināts šajā izrādē, it kā ir vietā. Cita problēma, vai man tas patīk, uzjautrina un izklaidē. Un vai režisors ir mēģinājis, lai izrādē valdītu žanra tīrība, vai arī lai farsa un klaunādes elementi atklātos jukjukām – galvenais, lai tie izraisītu smieklus zālē. Nedomāju vis, ka komēdijas mērķis ir sasmīdināt par katru cenu. Bet, tā kā dramaturģiskā materiāla nacionālā konkrētība un neogoldonisms droši vien un vienalga skatītajiem būtu par cietu riekstu, bija jāspiež uz ārišķībām galvenokārt, kas gan piestāv noteiktas ievirzes teātrim, bet mēdz būt piedauzīgas, ja runājam par mākslu viscildenākajā nozīmē. Taču gluži labi apzinos, ka „zemjostas jociņi” un viena personāža pastāvīga „apdauzīšana”, kā arī daži citi ētiski un estētiski apšaubāmi spēles izgājieni pieder pie šī delartiskā teātra modernās versijas. Atliek man tikai iesaistīties spēlē, ko ik pa laikam piedāvāja Mārtiņa Egliena varonis, taču līdz manīm viņa vara nesniedza, tāpēc paliku vienīgi skatītājs. Tā, bez šaubām, nav aktiera vaina. Ne jau par to ir runa, cik daudz skatītāju tiek tieši iesaistīti izrādes norisēs. Ja tas ir apzināts pašmērķis, tad skumji. Ja tas pieder pie izrādes koncepcijas, tad ko tas dod izrādei kopumā? Bet – kamēr ir smieklīgi, mēs par tādām lietām nedomājam. Un, kad vairs smieklīgi nav? Nu nav par ko vairs smieties, īpaši izrādes II daļā, jo visas intrigas pēc definīcijas tiek atrisinātas, tāpēc ka to prasa vecā žanra specifika, un to jau nojauš pat tāds, kuram ir vairāk dzīves, nekā skolas izglītības.

Re kā man neiznāca solītais.

Biju gribējis stāstīt visvairāk par aktieriem, bet līdz šim maļos pa pašu izrādi. Un tā arī netieku skaidrībā – vai tā ir izdevusies vai ne. Laikam jau jāsaka: pateicoties aktieru spēlei – ir gan.

Un, iekāms pievēršos aktieriem, vēl viena atskārsme, kas skar viņus visus, tāpat kā katru atsevišķi. Man nav faktiski nav nekādas lielās sajēgas par delartisko teātri, jo neesmu dzīvojis laikmetā, kad tas uzplauka; vienīgi zinu par to teorētiski un, pateicoties teātra programmiņai, varbūt pat ieskaiti filoloģijas zinībās būtu varējis nokārtot. Taču, ja delartiskajā komēdijā maskas tiešām bija maskas, tad V. Sīļa izrādē ir vienīgi „galvassegas”, kam varētu piedēvēt kaut ko maskai tuvu, – nuja, tās ir manis jau iepriekš slavētās parūkas. Viss. Tātad – maska mūsu izrādē ir tas, par ko tu izliecies? Kāpēc gan ne? Kuram gan vairāk par M. Botmanes Reičelu būtu jāizliekas? Lai gan – M. Egliena Frensisam ir ne mazāk grūts uzdevums. Turklāt vēl paša izdomātais Pedijs jāatveido, kura galvenā atšķirība no paša ir koši zaļā hūtīte un izaicinoši nevērīgā un prastā uzvedība. Toties sievieti, kas pieradusi katru dienu ostīt liekulības hlorofilu, tāds „īstums” spēj gan savaldzināt – Līgas Zeļģes Dollijai var ticēt.

Skatoties izrādi, mans pirmais secinājums bija: gandrīz katrs aktieris savu tēlu atveido – jā – vairāk vai mazāk pārspīlējot, jo – tādi ir spēles noteikumi, ja ir jākalpo noteiktajam žanram, kuru pārstāv režisora un dramaturga nešķiramais (?) tandēms, un skatītājam, kurš ir atnācis uz komēdiju. Tomēr katrs aktieris darbojas it kā savam tēlam raksturīgā, viennozīmīgi konkrētā manierē, jebšu labi saprotas „skatuves dzīvē”, cik nu , bez šaubām, to pieļauj sižets. Tāpēc izdomāju, kā var attaisnot aktieru spēli. Manuprāt, delartiskais teātris pieļāva, lai katram personāžam tiktu izcelta kāda viena cilvēciskā īpašība. Par kaut kādu psiholoģiski niansētu raksturu nevarēja būt ne runas. Arī šajā komēdijā par 1963. gadā dzīvojošajiem britu sabiedrības diezgan satīriskajiem tipāžiem (ne visai tomēr līdz galam ticamiem) ir izcelta galvenokārt viena īpašība, kuru tad nu režisors ir centies iedvest aktieriem. Man likās: tas ir kā šaržā vai portreta karikatūrā – tādā parasti tiek izcelta kāda īpaši raksturīga sejas daļa – deguns, ausis, lūpas –, lai padarītu konkrēto cilvēku nevis tikai smieklīgu, bet arī uztreiz atpazīstamu. Manuprāt, ja ikviens cilvēks saskarsmē izceltu vienu sev raksturīgu īpašību, tad dzīvē arī sanāktu tāds delartiskais teātris.

Dažiem aktieriem tas izdodas pārliecinoši, kā Artūram Krūskopam ar viņa apeņu priekšvārda īpašnieka izteikto teatrālismu visās izpausmēs vai arī viņa saderinātajai – Sanitai Pušpurei ar aprobežoto, bet laikam jau patiesi iemīlējušos Paulīni. Arī Līgai Zeļģei izdodas pamatot savas Dollijas feministisko būtību jau no pirmās ainas, kad viņa mazliet saceļas pret darba devēja rīkojumu, lai gan – aktrise nespēj noslēpt sava tēla sievišķības krāsainību izrādes II daļā, un to viņai pārmest gan nevaru. Šķelmīga blondīne.

Un šajā teātra spēlē man izliekas tā, ka katrs aktieris ir labs pats par sevi, bet kopā vienotu, 1963. gadam pielāgotu delartisko ansambli neveido, lai kā es mēģinātu pēc izrādes programmiņā dotajām pazīmēm katru ielikt atbilstošajā tēlu grupā un tikai pēc tam apjēgt, kāda tam ir bijusi nozīme visas izrādes kontekstā un koncepcijā (ja vien tāda jelkad ir bijusi).

Par izcilāko akrierdarbu šajā izrādē, ko man bija tā laime skatīt no saviem labās puses augstumiem, uzskatu Jāņa Skaņa atveidoto Loidu Boatengu. Faktiski viņš vienīgais īsti neiekļaujas izrādes dominējošajā stilā, jo atveido – dzīvu cilvēku ar savu pieredzi un raksturu. Viņa manierīgums ir gaumes robežās, viņam ir laba sirds, viņš izrādās visā tajā ākstu un liekuļu parlamentā visizturētākais, visgudrākais (to gan laikam piedāvā lugas materiāls) un godīgi vissirsnīgākais. Jā, arī aktierim piešķirtie kostīmi perfekti izceļ viņa tēla īpašības. J. Skanis rada vienīgi mazliet smieklīgu tēlu, bet viņš ir vienīgais, pret kuru rodas pozitīva attieksme. Bez šaubām, šī nebūt nav tā izrāde, ar kuras tēliem kādam gribētos identificēties, taču, par spīti tam, ka pašus labākos dzīves brīžus J. Skaņa Loids ir apguvis CIETUMĀ, viņa mierpilnā un līdzsvarotā izturēšanās izraisa manas simpātijas un arī līdzjūtību. Manuprāt, aktieris rada maksimāli niansētu tēlu dotajos apstākļos un pārsteidz ar lakoniskmu izpausmēs un neliekuļotu gaišumu attieksmē pret to, ko tēlam nākas piedzīvot, piemēram, pret nabaga Reičelu, kuru pat glābj no noslīcināšanās. Bet – varbūt aktierim ir vienkārši paveicies ar lomu. Tādā gadījumā viņš ir sen to pelnījis. Manuprāt, skaists aktiera darbs!

Ļoti vīrišķīgi precīzs un elegants man šķita arī Ģirta Liuzinika atveidotais Stenlijs Stabers. Grūti gan būtu viņa tēlu ierindot pie savulaik delartiskajiem mīlētājiem, bet aktieris nebūt nerada slepkavnieku (viņš it kā ir visas šīs jezgas vaininieks, jo esot nogalinājis nelietīgo Rosko; jāatzīst – laikam paldies Dievam). Aktieris, manuprāt, lieliski balansē starp tēla izsmejamajām un atbalstāmajām īpašībām un izpausmēm, un viņam nav raksturīgi ārkārtīgie pārspīlējumi. Jāsaka: luga laikam piedāvā aktierim pat drāmu, jo vairāk, kad Stenlijs uzzina par mīļotās „nāvi”, taču nez kāpēc aktieris pat lugas piespiedu kārtā prot savu tēla reitingu nepazemināt līdz muļķīgām izpausmēm. Lūk, arī Ģ. Liuzinikam, pēc manām domām, izdodas radīt kaut ko līdzīgu nevis karikatūrai, bet raksturam – mīlētājam, kuram ir pietiekoši daudz iemeslu, lai izliktos, bet nebūt ļaunam un stulbam arīdzan. Es gribētu kalpot tādam kungam – viņš vienmēr prastu atalgot uzticību, ko faktiski aktiera tēls arī dara pašās izrādes beigās.

Varu izteikt tikai atzinību visām trim aktrisēm par viņu sniegumu izrādē.

Neapšaubāmi, visgrūtākais uzdevums ir Madarai Botmanei, jo viņai faktiski ir jānospēlē divi personāži – Reičela un viņa noziedzīgais dvīņubrālis Rosko, par kuri, kā mēs beigu beigās dabūjam detalizētu skaidrojumu, nav identiskie dvīņi (kāpēc šajā lugā šim jautājumam pievērsta tik liela nozīme, nesapratu, bet kaut kāda seksuālā jēga tam noteikti ir). Rosko viņas izpildījumā ir pārliecinoši riebeklīgs, īpaši izrādes sākumā, jo jānotēlo taču, ka tādam iznirelim var būt tāda vara, un tas aktrisei, manuprāt, izdodas lieliski. Arī pārveidotā balstiņa skan gana nejauki, gana draudīgi un reizē – viegli smieklīgi, toties pārliecinoši. Taču, jo tuvāk laimīgajam finālam, jo Reičelas tēls kļūst viennozīmīgāks un blāvāks, tā ka kļūst pat žēl – Rosko viltus „otrās dzīves” noslēpums varēja palikt neatklāts. Neko darīt – lugas kanoniskie noteikumi Reičelu ved pretī laimīgajam iznākumam un reizē – bālākam, kaut arī trakoti pēc sava vīrieša nogribējušamies tēlam. Vienīgi biju vīlies, ka šad un tad tieši šīs aktrises teikto nespēju uztvert, jo, manuprāt, dikcija, kad prasība bija runāt tekstu ļoti ātri, ierobežoja teiktā saprotamību. Ja tā notiek vienreiz, es vainošu savas ausis, bet tā diemžēl nebija gan.

Savukārt Sanitas Pušpures atveidoto Paulīni izrādes sākumā nespēju pieņemt – kaut kas savāds aktrises tēlojumā likās. Taču izrādes II daļā, šķiet, sapratu: manuprāt, vaina tomēr ir partneros, kuri viņu iekļauj. Tieši aktrise veido savu tēlu precīzā siluetā, kas iegūst spēcīgu pastiprinājumu izrādes fināla ainā. Aktrisei izdodas nospēlēt abas galējības – aizkustinoši apvainotu un romantiski piedodošu sievieti - dūdiņu, kura vienlaikus ir un paliek... pastulba. Un tieši tādu var mīlēt A. Krūskopa Alens. Balss intonācijas un žesti precīzi atspoguļo šīs jaunās sievietes gara amplitūdu, bet – kāds podiņš, tāds vāciņš (A. Krūkops vāciņa lomā arī pārliecinošs.)

Līga Zeļģe Dollijas lomā ir apbrīnojama. Jo aktrisei vienmēr izdodas izjust sava tēla vietu izrādē. Viņa var būt neaizmirstama trešajā plānā, nekad nekārodama iziet otrajā, lai pamanītu, taču precizitāte ir aktrises īpašība. Arī šajā izrādē, kad Dollijas nozīme parādās tikai II daļā, L. Zeļģe top neaizmirstama, jo savā tēlā prot izcelt pašpārliecību, seksapīlu, ja vajag – arī kareivīgumu un īsti sievišķīgu lepnumu, – varbūt par neuzpērkamību tā dēļ. Protams, blondo matu bagātīgais šinjons tēlu tikai izceļ, taču tas, ka aktrises tēlotajā Dollijā varētu iemīlēties no pirmā acu uzmetienā (kādu arī veic M. Egliena Frensiss), nerada ne mazākās šaubas. Patiesībā – īsts vīrietis uzreiz pamanīs, kurai pienākas zelta ābols vai – ceļojums uz Maljorku.

Tālākais jau vairs nav tik patētisks.

Ja man ļauts – Arturu Krūzkopu varu tikai uzteikt par to, ko viņš sava tēla labā dara, jo – vairāk, kā iespējams, nav iespējams. Protams, situatīvi smieklīgās vietas izrādē tādas arī ir, bet tēls ir jāveido pāris trim triepieniem, no kuriem visspilgtākais noteikti saistīsies ar IKEA iegādāto nazi. Taču Alena tēla kontūras ir iezīmētas droši – vispār jau aktieris man līdz šim nekad nav ļāvis vilties. Vai bija vajadzīgi tik savādi pārspīlējumi, tik patiesībā uzskatāmi triviāli – to lai nu pārdomā režisors.

Normundam Laizānam advokāta Harija Dengla lomā šajā izrādē ir vienkārši jābūt. To prasa luga acīmredzot. Nav kur izvērsties – pat nav iemesla ākstīties vai ālēties. Profesija neļauj. Varbūt, bet aktieris nav pelnījis pārmetumus nekādā ziņā. Varbūt pat uzslavu par to, ka izskatās viscildenāk uzvalkā un sirmajā... tas ir, ar sirmajiem matiem. Nepamanīt nevar. Es N. Laizāna atveido kungu atcerēšos no tā, ka viņš iešmauca pie tiem diviem citiem, iesaukdamies, ka advokāts būs vajadzīgs. Domā, ko gribi...

Diemžēl Jurim Lisneram laikam īsteni labus vārdus veltīt nevarēšu, lai gan aktiera talantu (sevišķi pēc Vailda lomas izrādē „Jūdas skūpsts”, bet tas jau nav vienīgais) vērtēju ļoti augstu; šajā izrādē aktiera radītajam tēlam, manuprāt, ir mazasinība. Varbūt tādēļ, ka pēc delartiskās komēdijas tipāžu jeb masku kategorijām J. Lisnera tēlam nav vietas nekur? Satīriskais tēls šis Čārlijs Klenčs neapšaubāmi ir, arī viņa hameleoniskā daba ir momentāni saskatāma, bet – kāpēc man ir neinteresanti vērot aktiera sniegumu, neizprotu. Izrādē ir pietiekama vieta šim tēlam, bet man tas liekas sauss, vienkāršots, kaulains. Un atkal es gribu jautāt: vai varbūt režisors kaut ko tādu arī saredz? Ja labi grib, ap to Pīli – maitasgabalu –, kuram nauda ir „štrunts”, viss varētu tikai griezties.

Nē, šī nu ir tā izrāde, kur par kaut ko, kas nav noticis, es aktierus nevainoju.

Arī Kasparu Aniņu ne. Jo viņam sāk veidoties dīvains ampluā, kuru gribētu nosaukt par – „tas, kurš saņem pļaukas” (pirmais trieciens laikam bija izrādē „Satifakcija”). Patiesībā varētu būt plikā sajūsmā par to, kāds aktieris ir šajā lomā, ja vien viņa atveidotais tēls būtu ārpus absurditātes. Man ir pilnīgi ambivalenta attieksme pret aktiera fantastisko veikumu. No vienas puses, K. Aniņa Alfijs ir tik derdzīgs, ka viņa parādīšanās gandrīz vai uz dzen nelabumu – tik pārmēru spilgts tas ir. Viss uz to vedina – trīceklīgais, saliektais ķermenis, piķaini sirmie garie mati un visvairāk jau vecišķi spokainais ģīmis un falsets. Tas, ka pusi no Alfija teiktā es nesaprotu, man netraucē drebēt nepatikā. Savā ziņā uzskatu aktiera atveidoto Alfiju par izrādes vizītkarti: viss te ir nejēgā. Jebkurš man piekritīs: ja šis vecainis ir viesmīlis, tad ikviens skatītājs ir nēģeru princese. Diezin ko un kā ir rakstījis dramaturgs, bet šis tēls ir pārspīlējuma kalngals it visā. Pat Mārtiņš Egliens nobāl pret viņa kolēģa radīto personāžu, kurš šķiet no kapiem uzcēlies.

Meistarība, ar kādu K. Aniņš atveido šo drausmīgo Alfiju, ir fenomenāla, bet, otras puses, tieši šajā tēlā ākstība ir pārsniegusi jebkuru samēru. Tā kā K. Aniņa tēls parādās bieži, pie tā mēģināju pierast, tāpat kā viņš, sacīdams to pēc kārtējā belziena. Pa galvu! Aktiera veikums ir kaut kas baisi izcils un nenormāli pārliecinošs, bet šī tēla nozīme izrādē tomēr ir pārspīlēti pārspīlēta. Man ir jāatzīstas: smējos arī, un ne vienu reizi vien, jo – kur liksies, ja situācija ir smieklīga, turklāt saprazdams, ka Alfijs ir īsts dzīvai mironis, taču – vai tik ļoti vajadzēja izmantot šo nelaimīgo jokdari pret savu gribu, pat ja lugas autors to tā bija iecerējis? Aktierim es piešķirtu ne tikai bezmaksas pienu, bet pat masāžas, taču izrādei, pēc manām domām, šī tēla klātbūtne piešķir nevajadzīgu absurda šķautni. Ar vienu tādu tad ir par maz, lai visu izrādi liktu absurda grozā.

Ak, vai es būtu aizmirsis Mārtiņu Eglienu pašu „divu kungu kalpa” lomā? Nebūt!

Nevaru iedomāties pēc redzētā, kurš varētu būt labāks par šo! Uzskatu, ka M. Egliens ir ideāls šai lomai. Un aktieris arī realizē, manuprāt, visas lomā ietvertās potences. Un ne tikai lomā – viņš atspoguļo prefekti, kuriem kungiem tad patiesībā kalpo kā jebkurš cilvēks (šajā gadījumā – vīrietis). Pirmajā izrādes daļā tas ir izsalkums, otrajā – spriedze pavēderē, jo ir paēdis. Un visu šo fizioloģisko vajadzību dēļ ko tikai nedarīsi – pat nolīgsi par totāla mafiozņika (Rosko) miesassargu (kļūda, jo tā ir tikai Reičela) un vēl viena dīvaina svešinieka – par sulaini. M. Egliens nevainojami nospēlē, cik augsts ir viņa Frensisa izglītības un vajadzību līmenis. Nekāda Maslova piramīda M. Egliena Frensisu neietekmēs – maizi un izpriecas! Kādu atbildību no tāda var prasīt? Un tas, ka viss ir labi beidzies, nudien nav nekāds viņa nopelns. Taču kritiskajā situācijās pat tādam, kurš savas valsts karalieni nav redzējis (lasi: prezidentu), sasprings izdzīvošanas instinkts. Lai nu kas – šis orgāns M. Egliena varonim ir diezgan labi attīstīts.

Nu, nē! M. Egliena tirliņš nav nekāds varonis, bet – viņš patīk, jo allaž par purna tiesu izķepurojas no visām bīstamajām situācijām, kuras mēdz sataisīt pats, un viņš to jūt, tāpēc savikārt var atļauties manipulēt ar publiku. Tā ir provokācija, bet neviens to nenojauš. Un tad zālē ceturtajā vai piektajā rindā atrodas kristīne (laikam pat pētersone), kuru bezmaz uzvelk uz skatuves M. Egliena slaists. Viņa dara visu, ko viņa liek, un publika iekšēji gavilē, jo – kristīne kā netiek savā vietā zālē, tā netiek; Frensiss tikai krāmē terīnē visu pēc kārtas (pēckara sindroms; starp citu, Alfijs arī ieradās darbā pēc I pasaules kara); notikumu spriedze starp abām ēdamzālēm aug, līdz pienāk kulminācija – jeb varbūt iluminācija: kristīnei pār galvu tiek izgāztas divas krūzes citronādes un viņa tiek žigli apdzēsta no uguns ar putām (izpilda Ģ. Liuziniks). Publika šokā (mani ieskaitot), apskādētā kristīne tiek aizvesta no skatuves, un izrādes pirmā daļa beidzas.

Bet otrā sākas bez jebkādiem atvainošanās vārdiem. Man liekas, ka kristīnes vieta zālē ir brīva... Aha, sapratu... Pa to laiku M. Egliens skaidro, kas bija pirmajā daļā un kam jābūt otrajā.

Mārtiņa Egliena vingrā veiklība un spožā atraktivitāte ir simtprocentīga, turklāt – par spīti dramaturģiskajiem apstākļiem – viņa atveidotais varonis ir simpātisks, un tā tam ir jābūt. Par laimi, mēs esam teātrī, kad nav jādomā, ka patiešām mums būs jelkad jāsatiekas ar tik visādi izsalkušu zelli, kurš gatavs kalpošanai diviem kungiem. Nē, par M. Eglienu man šaubas nebija, jo viņa šķelmīgajās acīs mirdz talants pieveikt šo trakulīgo (vienubrīd – šizofrēnisko) uzdevumu, kurā var prasīt izdarīt jebko. Komunicēšana ar publiku nav pats grūtākais tik lunkanam aktierim, kāds ir M. Egliens. Uz skatuves – viss spektrs tiek likts lietā, taču – aktieris dzīvo savā tēlā, nevis ākstās, un tas viss ir ticami. Un, kad abiem kungiem Frensiss krīt ceļos, tad viņa atzīšanās ir patiesa un gribas just līdzi – jo Frensisam ir lielisks arguments, kāpēc viņš pelnījis attaisnošanu. Un morāle viena: vārna vārnai acī neknābj.

Personiski es gribētu būt kristīnes vietā – it kā no publikas, jo uz skatuves vienmēr ir baigi interesanti. Turklāt līdz beidzamajam brīdim ABSOLŪTI ticami. Vispār – tas bija efektīgi.

Citādi ir, ja tev jautā pareizo atbildi, bet tu uztraukumā (vai arī tīšām) pasaki aplamo. Skaidri zināms, ka jebkurā gadījumā M. Egliena Frensiss ķersies pie nepareizās ceļasomas, jo – ir jau arī brīžam tomēr diezgan liels pamuļķis. Un, kas gan var būt cilvēciskāk kā vainot citu savās kļūdās – šajā reizē to sievieti ložā, nosaucot viņu par govi. Man stāstīja, ka šī persona, kas visu izrādi bija aktīvi un līksmi dzīvojusi līdz norisēm uz skatuves, esot izskatījusies kā ar dubļiem apšķiesta. Tādi ir spēles noteikumi. Varbūt es būtu pateicis skaļi tam dundukam – divu kungu kalpam – kaut ko tikpat biezu pretī. Es jau nu to būtu spējis.

Tā tas laikam notiek katrreiz šajā izrādē. Daudz labas mūzikas, daudz visādas gaumes joku un jociņu, un ļoti daudz smieklīgas izklaides. Laba oma garantēta visiem, izņemot „govīm”.

Tomēr pēc izrādes nejutos neapmierināts. Ne biju kristīne, ne tā otrā, es tiku cauri ar veselu ādu. Bet par izrādes slapjo atlikumu domāju vairākas dienas. Komēdija taču – ko vairs vairāk gribēt. Kalposim vien tālāk saviem kungiem – viņu prasības ir neizbēgamas. Lai ko tu zinātu vai nezinātu par delartisko teātri un Angliju 1963. gadā. Šobrīd jau ir divtūkstoš četrpadsmitais – un kas patiesībā ir citādi?