2021. gada 5. aprīlis

plkst. 20:39

Tas garais Runča “murrr!”

 

“Šīs ačgārnās, nesaprotamās norises, kas katru dienu mūs mulsina, parādību loks, par kuru mēs sakām: ap mums – vai tiešām tās risinās kaut kur pašas par sevi, ārpus mums, atstājot mūs tika vērotāju, cietēju vai soģu lomās?”

Pēteris Pētersons

 

I daļa

Atmiņu kamolītis mezglojas

 

Domāju, ka atšķirībā no daudziem citiem, kuri sevi uzskata par lieliem literatūras mīļotājiem, man patīk lasīt arī lugas. Un atšķirībā no daža laba visai prominenta literatūras vērtētāja, es uzskatu, ka dramaturģija pieder pie daiļliteratūras kā vārda mākslas un ir tās tradicionāls veids. Kaut arī, definējot to, netiek aizmirsts, ka šie teksti ir pirmām kārtām rakstīti teātrim ar nolūku, lai uzrakstītais agri vai vēlu iemiesotos skatuves tēlos. Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka, piemēram, Eiripīda traģēdijas, Ibsena “Pērs Gints” vai Bairona “Manfrēds” nav literatūras visaugstākajiem kritērijiem atbilstoši darbi? Tā ka – izsakot pūristiskus pieļāvumus, ka lugas jau nu gan nav nekāda TĀDA literatūra, jābūt piesardzīgam. Tad es ļoti sadusmošos. 😊

Režisora un dramaturga Pētera Pētersona (1923–1998) skatuvei veltītie darbi, manuprāt, ir visaugstākās raudzes literatūra, turklāt absolūti savrupa parādība latviešu rakstniecībā. Jo viņa lugas nelīdzinās nekam, kas ir bijis sarakstīts laikā, kad dramaturgs dzīvoja, nedz arī pirms viņa un mūsdienās. Tāpat kā P. Pētersons bija absolūti unikāla personība vispār – lai ko viņš būtu darījis. Un viņa veikumos ir ne viens vien Latvijas kultūras vēstures fenomens.

 

Mana pirmā pastarpinātā saskare ar P. Pētersonu bija, skatoties 1968. gadā uzņemto režisora Voldemāra Pūces spēlfilmu “Mērnieku laiki” pēc brāļu Kaudzīšu romāna motīviem. (Piebildīsim vēl, ka pašu romānu es izlasīju tikai 1976. gadā, jo tas tolaik bija 8. klasē obligāti izdarāms, bet, par spīti tam, mani romāns patiešām aizrāva un pārsteidza). P. Pētersons šajā filmā izcili atveidoja visnotaļ iezīmīgo otrā plāna lomu – Pietuka Krustiņu. Tēls balansēja uz groteskas robežas, varbūt pat pārāk, taču, manuprāt, neaizmirstams visiem, kuri filmu redzējuši, ir kaut vai “apsveicināšanas dzejols”, kuru Pietuka Krustiņš blamierē (Bisara izteiciens) goda maltītē pēc veiksmīgās mērīšanas kampaņas beigām, turklāt pats savā Pētersona balsī un neatkārtojamās intonācijās, kuras, atzīšos, šad tad esmu piesavinājies un atdarinājis. Šobrīd atļaušos piebilst, ka P. Pētersonam, šķiet, filmējoties ļoti spēlēt nenācās, jo viņa Pietuka Krustiņā ir saskatāms šis un tas no paštēla, kuru režisors bija veiksmīgi nopeilējis un izmantojis. P. Pētersonu nebūt nedrīkst saukt par ākstīgu, jebšu viņa allaž kaismīgajās izpausmēs – runā un žestos – nepazinējs varēja saskatīt ko gluži neikdienišķu. Taču īstenībā – arī tajā atklājās P. Pētersona personības neparastais un provocējošais šarms.

Vēlāk jau skatījos teātra izrādes, kurām P. Pētersons bija režisors. Bet tajā laikā es vairāk jūsmoju par to, ko redzu uz skatuves, mazāk pievērsu uzmanību, kas to visu uz skatuves uzlicis, tomēr atskārsme, ka šo izrāžu režisors ir pavisam citāds nekā pārējie, radās uzreiz.

Noteikti kā pirmo jānosauc leģendāro “Spēlē, Spēlmani!” – dzejas izrādi, kura tika veidota pēc Aleksandra Čaka darbiem (1972). Jā, es piederu pie tiem laimīgajiem, kuriem vēl bija BRĪNIŠĶĪGĀ iespēja redzēt šo neaprakstāmi saviļņojošo triju vārda un mūzikas liriķu – P. Pētersona, Imanta Ziedoņa un Imanta Kalniņa – veidoto izrādi Jaunatnes teātrī, neiztrūkstoši pieminot Ilmāra Blumberga kā scenogrāfa veikumu. Man, tādam no zemēm (tolaik Ragana bija īsti lauki, nevis kā tagad – attāla Pierīga) lielpilsētā ienākušam pusaudzim, homo novus, pirmajā reizē izrāde likās ne pārāk saprotama – raiba un tik blīva, ka… bija jāiet vērot atkal. Un vēl un vēl. Izrāde netika spēlēta bieži – varbūt pat retāk nekā reizi divos mēnešos, un tad likās, ka to vienkārši nedrīkst izlaist no sava repertuāra. Tas bija kaut kas līdzīgs svētceļojumam – goda vārds, es tā jutos, sēžot zālē un burtiski ar trīsām klausoties kaut vai tikai Viktora Zvaigznes skandēto “Sprediķi Piņķu baznīcā”... (Kā, velns, Pētersonam un Ziedonim bija izdevies no padomju cenzūras aizliegtās Čaka poēmas “Mūžības skartie” šo un vēl citus fragmentus iemānīt vērienīgajā dzejas lugā, man paliek mīkla.) Lai arī izrāde vienmēr bija izpārdota, man vienmēr izdevās tajā tik iekšā – nujā, tas iespējams tikai jaunībā...

Un tad sekoja “Bastards” – arī Jaunatnes teātrī ar neaizmirstamo Dinu Kupli kā Agni, Uldi Pūcīti kā Mefodiju (ceru, ka atceros pareizi šo Mefistofeļa reinkarnāciju P. Pētersona lugā) un Lūciju Baumani kā Audžumāti. Un tad – “Meteors” toreizējā Drāmas teātrī ar tikpat neaizmirstamajiem Intu Burānu kā Dakteri un Ģirtu Jakovļevu kā Jagaili. Un “Tikai muzikants” tajā pašā teātrī ar veco nosaukumu. Vispār jau – P. Pētersons pie lugu iestudēšanas tika maz, tāpēc vien katrs iestudējums izvērtās par teātra notikumu. Man jau nu noteikti – tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ: viņa izrādes izcēlās uz citu fona ar nebijušu, konceptuāli atšķirīgu estētiku un patosu, kurā nebija vietas sadzīviskam piezemējumam. Tāds bija arī franču klasicista traģēdijas “Andromahe” iestudējums Jaunatnes teātrī ar izcilo Āriju Stūrnieci titullomā. (Vai tik nebija tā, ka režisors pats arī tulkojis šo ārkārtīgi grūto dzejas tekstu?)

Tikai vienu reizi savā dzīvē esmu ticies ar P. Pētersonu personiski. Savulaik notika tāds pasākumu seriāls, veltīts jaunākajai oriģināldramaturģijai – Mākslas darbinieku namā (Zirgu un Vaļņu ielas stūrī) tika lasītas latviešu autoru lugas, un es šos izrīkojumus labprāt apmeklēju. Tā kā paralēli studijām strādāju Latvijas Radio par ārštata korespondentu un veidoju sižetus par teātri, biju norunājis tikšanos ar P. Pētersonu (ka tik ne tai pašā MDN), jo, cik atceros, tā bija tieši viņa inspirēta un realizēta ideja – iepazīstināt interesentus, kas jauns tapis latviešu dramaturģijā. Tie bija tādi kā lasījumi, kā izrādes jēlmēģinājumi – man jau nu dikti patika, jo padumjajos laikos ar teātri diemžēl saistījās ne pārāk daudz spilgtu notikumu sezonas laikā salīdzinājumā ar mūsdienām, un tāpēc bija jābūt klāt ikkatrā pēc iespējas. No intervijas maz ko atceros – biju drusku nobijies, jo pretī manam saliekamajam mikrofonam, kuru es turēju rokā, tomēr sēdēja PATS Pētersons, taču viņš pret žurnālistu zaļknābi izturējās ar sapratni un uz maniem kuslajiem jautājumiem atbildēja ar cieņu, protams, sev raksturīgajā manierē (kas nemaz nebija maniere – tāds viņš vienkārši bija, kad aprāvās pusvārdā vai pusteikumā, jo nākamais jau bija uz mēles).

Un visbeidzot – zināma saikne ar P. Pētersonu man ir joprojām, jo viņa vecākais mazdēls Dāvis Auškāps ir mans labākais draugs, tā ka laiku pa laikam mūsu sarunās Runcis (tā P. Pētersonu sauc gan tuvi radinieki, gan draugi un kolēģi, bet es atļaušos tikai pāris reižu...) tiek pieminēts. Arī pavisam nesen, Dāvim ierunājoties, ka pēc diviem gadiem apritēs viņa vectēva simtā gadskārta…

 

II daļa

Poētiskās drāmas pavedieni

 

Kad Dāvim (Dāvukam, kā veltījumā rakstīja Runcis) apritēja 23. gads, vectēvs viņam dzimšanas dienā uzdāvināja savdabīgu poligrāfijas izdevumu – plānu, gaiši pelēkbrūna kartona kastīti, kurā ievietotas trīs visvienkāršākā iesējuma burtnīciņas – katrā pa vienai lugai: “Mirdzošais un tumši zilais” (1986), “Neviena paša vārda” (1996) un “Fēlikss un Felicita” (1997). Un šobrīd kastīte atrodas uz mana rakstāmgalda – Dāvis man to uzticēja, un es pirms kāda laika esmu pabeidzis lasīt šos P. Pētersona dramaturģijas paraugus (ar to gan nebūt nedomādams, ka visiem būtu jāraksta lugas, kā to darīja viņš, jo vienalga – nekas prātīgs tādā garā nesanāktu).

“Mirdzošais un tumši zilais” vispirms ir atmiņā kā 1987. gada iestudējums Dailes teātrī, un man tas ārkārtīgi patika. Nebija nekāds pārsteigums, ka galveno – Daniēla – lomu atveidoja P. Pētersonam mīļš aktieris (viņa kņazs Miškins izcilajā F. Dostojevska romāna “Idiots” dramatizējumā, kura pirmizrāde notika 1969. gadā) – Harijs Liepiņš. Kad lasīju lugā Daniēla replikas un monologus, it kā dzirdēju pat viņa balsi no izrādes. Un ne tikai viņa balsi vien. Atcerējos arī Ausmu Kantāni, kurai bija uzticēta ļoti, ļoti sarežģīta, mazvārdīga, bet ārkārtīgi svarīga loma – alegorija: skatuves Grīdas mazgātāja, Dana. Tajā laikā mani dziļi aizskāra tas, kā par teātri un upurēšanos šai mākslai runā gan dramaturgs, gan režisors vienā personā. Un pirms dažām dienām faktiski pirmoreiz tekstā izlasītais darbs man to spēcīgi atgādināja.

Luga “Neviena paša vārda” tika iestudēta jau sarakstīšanas gadā pavisam jaunajā Jaunajā Rīgas teātrī (vēl kūpēja iepriekšējā teātra reorganizācijas “krāsmatas”). Mani uz to uzaicināja Ģederta lomas atveidotājs Egons Dombrovskis, taču es spēju nosēdēt tikai 1. daļu. Nē, ne izrādes satura vai režijas, vai aktieru spēles dēļ. Tā bija dienas izrāde, uz kuru bija sadzīti teju visi kādas Rīgas priekšpilsētas vidusskolas skolēni (nedarīsim tai to kaunu, tāpēc neminēšu, kuras), kas izrādes laikā uzvedās TIK DRAUSMĪGI, ka normāli uztvert redzamo un brīžiem pat trokšņa dēļ nedzirdamo nebija iespējams. Starpbrīdī es –  apbrīnodams, kā aktieri tādā atmosfērā spēj vispār kaut ko paveikt – atvainojos Egonam un sacīju – citureiz un no sākuma. Taču diemžēl tāda reize nepienāca. Vai tāpēc, ka izrāde JTR repertuārā nebija ilgu laiku – grūti pateikt. Tagad es vismaz lugu esmu izlasījis līdz visai skumjajām, bet idejiski reālistiskajām beigām no vonnegūtiskā cikla “Tā gadās”.

Savukārt “Felikss un Felicita”, kuras iestudējums tapa 1998. gadā Nacionālajā teātrī – pēdējais, kuru paguva veikt režisors P. Pētersons – man pagājis secen. Precīzāk, es tam kaut kāda iemesla dēļ nebiju pievērsis pienākošos uzmanību. Un nu – ir izlasīta luga, un tā man stipri gāja pie sirds. Jā, tieši pie sirds, būdama ne tik vien mīlestību, bet arī par laiku – laiku, kurā es pats tad dzīvoju uz pilnu klapi un kura sekas ir jūtamas vēl šobaltdien. Mūsos visos, un it īpaši – lai cik neticami tas būtu! – šīs nešķīsto garu iestudētās pandēmijas 2. sezonā...

 

* * *

 

Turpmāk, izsakot savas pārdomas un vispārinājumus par svaigi lasīto P. Pētersonu un atsaucoties uz konkrētajiem darbiem, lietošu abreviatūras, kuras būs nepārprotamas pēc pirmajiem lielajiem burtiem, vienīgi – tās izskatīsies visai muļķīgas, piemēram, FUF (“Felikss un Felicita”), bet būs vien jāpierod. Tas – īsuma labad. Un izvērstās, bet nenogludinātās tēzes es numurēšu – tā būs pārskatāmāk.

Tātad!

1) Man ir skaidrs, ka savā dramaturga daiļradē P. Pētersons pirmām kārtām ir DZEJNIEKS. Par to nav šaubu. Jo viņa lugas ir poētiskas, tās ir piesātinātas ar metaforām un dzejisku izteiksmi, kaut arī dialogi lielākoties sarakstīti prozā. Lai tie nemaldina – tā nav nekāda proza, lai arī vietumis tiek piesaukta kāda lugas sarakstīšanas laikā konkrēta sociāla detaļa, kura norāda uz aktualitāti. Vienalga – dominē poētiskā izteiksme un pasaules izjūta. No autora pozīcijas, protams, nevis no personāžu credo. Un, manuprāt, tas ir visskaistākais! Tāpēc es vairs nemaz nebrīnos, ka tieši P. Pētersons varēja radīt dzejas teātri. Jo mēs nedrīkstam aizmirst, ka pirms izrādes “Spēlē, Spēlmani!” bija “Motocikls” Dailes teātrī ar Imanta Ziedoņa dzeju un “Mistērija par Cilvēku” Jaunatnes teātrī ar Vladimira Majakovska dzeju. (Starp citu, Dāvja diplomdarba izrāde režijā bija V. Majakovska “Blakts”, un to ir tulkojis P. Pētersons. Nu, vai nav interesanta sakritība, ko?).

P. Pētersona domāšana ir tāda – antisociālistiski nereālistiska un simboliska, valodā un domas vērienā svabada, jebšu lielāko savu laiku viņš nodzīvoja politiskā un arī daļēji mākslinieciskā nebrīvē LPSR. Manuprāt, P. Pētersons komunistiem bija diezgan netīkama figūra. Bet tieši dzeja, kā zināms, okupācijas žņaugos sasniedza savu apogeju, un tā tomēr vismazāk pielāgojās un aizklājās ar “Ēzopa valodu”. Lai gan – nevaru zināt, cik lielā mērā P. Pētersona daiļradi var vai nevar iekļaut tālaika dzejas uzvaras gājienā. Viņš tomēr rakstīja lugas. Tomēr tās ir paša veidotā dzejas teātra inspirētas – netradicionālas, gana literāras, sakņodamās skaistā un cildenā estētiskajās kategorijās.

2) Un no tā izriet nākamais – drīzāk pieņēmums, nevis apgalvojums. Tāpēc ka P. Pētersons rakstīja dzejiski piesātinātas lugas, viņš arī bija vienīgais, kurš tās varēja iestudēt. Viņš vienīgais tās saprata līdz niansēm, jo zināja, ko vēlējies ar tām pateikt. Un varbūt arī ne līdz galam – jo teksta radīšanas process taču atšķiras no šī paša teksta interpretēšanas procesa, it īpaši teātra valodā. Es pat pieļauju, ka izrāžu tapšana varēja būt pietiekami ciņaina celmaina ne tikai aktieriem, bet arī reizumis pašam režisoram, kurš, manuprāt, vienmēr atradās nepārtrauktā radīšanas stāvoklī, līdz ar to varbūt izrādes veidošanas laikā varēja rasties tāda izjūta, ka luga nemaz nav gatava. Nu, es tikai tā iztēlojos, mazliet zinot, kāds “vējdzirnava” bija P. Pētersons.

Tuvojas viņa jubileja? Es nespēju iedomāties, kurš uzdrošināsies kādu no viņa lugām iestudēt. Gan jau atradīsies drosminieks – kur liksies! Tādas personības simtgadi ignorēt vienkārši nav iespējams. Līdz šim vienīgi Ināra Slucka, iestudējot pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma hitu “Man 30 gadu”, to ir atļāvusies. Jebšu vēl dzīvas ir atmiņas par fascinējošo Veltu Līni, kas atveidoja Rozes lomu (kuru autors ir veltījis tieši šai apburošajai aktrisei) 1962. gada izrādē. (Ja nemaldos, tomēr tās režisors arī nebija autors pats – vai to paveica Alfrēds Jaunušans?) Nu redzēsim, redzēsim. P. Pētersona dramaturģiskais mantojums nemaz tik liels nav. Toties tajā ir cieti rieksti – būs jātiek pie kodola, nepārkožot čaulu.

3) Kas gan P. Pētersona lugas padara par iestudēšanai komplicētām? Pēc manām domām, ne tikai poētiskums un citāti, dialogu “nedabiskums”, bet arī lugu dramaturģiskās struktūras balstīšana antīkajā pieredzē. Tā gan nav noliedzama. Jo īstenībā visās man zināmās P. Pētersona lugās darbojas koris. MTZ ir pat divi (tā bija Senajā Grieķijā) – Zeltmirdzošais un Tumši zilais, tādējādi it kā izvirzot tieši tos par titulvaroņiem lugā. NPV tas ir Sastingušo seju koris. Jebšu faktiski arī “Klubiņš A.E.I.O.U.” jeb pieci laikmetīgie personāži veido otru kori – pēc būtības. Savukārt FUF ir divi trio – vedēji un panāksnieki, kas tie paši kori vien ir, tikai ansambļa sastāvā.

Taču P. Pētersons antīkās drāmas struktūru nekopē, bet brīvi interpretē, vienlaikus saglabādams universālo Rietumu teātra sākotnējo modeli un katrā savā lugā to radīdams no jauna atbilstoši iecerei. Turklāt dramaturga kori nav masa – tie vienmēr sastāv no personāžiem ar katram raksturīgu iezīmi, un tāpēc aktieriem, lai kļūtu par koristiem, tāpat būtu jāveido arī individuāls tēls. Tas P. Pētersona lugās ir nodrošināts. Un, manuprāt, tādi rēbusi nākamajiem režisoriem varētu būt tiklab apgrūtinoši, cik trakoti interesanti. Un tad vēl – ir tādi tēli, kuri nevis paliek sava kora ietvaros, bet personalizējas, iznākot no tā un pēc tam atgriežoties atpakaļ savas krāsas vai pārliecības grupā, tādējādi sarežģot lugas tēlu sistēmas zīmējumu. Bet tas arī ir sasodīti interesanti. P. Pētersona lugas ir kā mīklas – tās jāiepazīst perfekti un līdz katras replikas atomam, lai atminētu saturu pilnībā (vai kaut kas tāds jel ir kādreiz iespējams?). Un tas jau ir baigais darbs, iekams ķerties pie iestudēšanas.

Droši vien arī antīkā dramaturģija jāpapēta, lai saprastu, kā lugas autors pārradījis tās konceptus modernā drāmā. Vienīgi – traģēdijas P. Pētersona teātrī klasiskajā izpratnē nav. Traģēdija viņa darbos ir imanenta, it īpaši MTZ un savā veidā – arī NVP. Bet, ja tā padomā, varbūt pat FUF, jo – lai gan šajā lugā ir happy end, par to pats autors lugas izdevuma priekšvārdā izsakās pagalam dīvaini: “Kāds tad iznākums šai valpurģiskajai kāzu naktij? Diemžēl – pozitīvs.” Vai nav viens gaisa jaucējs tas Pētersons? Ellišķīgi noslēpumains kā tāds Bulgakova runcis.

4) Tikko minēju citātus. Jā gan, vismaz šajās manis gandrīz nule lasītajās lugās P. Pētersons labprāt un organiski iekļāvis tekstus no citiem autoriem, it kā tādējādi realizējot savulaik “Bastardā” proponēto principu – ņemt un rādīt ne savu kā savu. Šķiet, citēšana esot viena no postmodernisma pazīmēm. Neņemos P. Pētersonu nodēvēt par postmodernistu, taču būtu vilinoši dramaturgu ierindot starp šiem literatūras savādniekiem.

Un tā – MTZ nozīmīga ir Šekspīra “Otello” fragmentu klātbūtne. Nevis “Jautrās vindzorietes” vai “Ričards III”, par piemēru, bet gan Kipras mora mīlas un greizsirdības traģēdija. Lugā NPV citēšana nav tik acīm redzama – tajā ir atsauces, reminiscences. Bet bez Eiropas agrākās kultūras pieminēšanas, ja vien tā nav tieši citēšana, manuprāt, P. Pētersons nekādi nevarēja iztikt – pārāk gudri asociatīva bija viņa domāšana.

Toties FUF nepārprotami visa luga ir balstīta latviskajās kāzu tradīcijās, tāpēc tajā ļoti daudz izmantotas attiecīgā rakstura tautasdziesmas. Vai folkloras materiālus, kuriem nav literāras autorības, var saukt par citātiem? Bet, ja lugas sižetu veido latvju godu spēles scenārijs, kā gan bez tautasdziesmām, un to patiešām netrūkst visas lugas izvērsumā. Taču tas nav nedz pārspīlējums, nedz aušība – autors iestrādājis savā tekstā tautasdziesmas tā, ka brīžiem jādomā, vai tik pats nav tās sacerējis. Ej nu zini, varbūt ka vienu otru arī ir. Man šķiet, ka pēc Raiņa mūsu dramaturģijā P. Pētersons ir otrais, kurš pratis dziesmu un tradīciju folkloru gan izmantot, gan ieradīt lugā kā nepieciešamu un oriģinālu māksliniecisku formas un satura fenomenu. Turklāt – kā zināms pretstats FUF ir izmantots Vecās Derības 1. Mozus grāmatas mīts par Ādama un Ievas vainu Dieva priekšā un izdzīšanu no Ēdenes dārza, citējot attiecīgos Bībeles pantus. Un tā – pagāniskās  un kristīgās kultūras pierakstījumi vienuviet – lugas vispārcilvēciskās idejas labad. Es teiktu – kolosāls sakausējums, bet tāpēc vis nav nekādu pretrunu idejas atklāsmē.

P. Pētersons bija augstas kultūras cilvēks (kādu nav daudz mūsdienās) – ar kosmiskām zināšanām un talantu – savas domas tiklab nogremdēt līdz vēstures dzīlēm, kā celt pāri ikdienības puspelēkajai mākoņainībai. Patiesībā mani nepārsteidz tas, ka viņš nespēja ar savām bagātībām nedalīties savos darbos, taču tā nekad nav bijusi nez kāda izrādīšanās. Manuprāt, P. Pētersonam pasaule bija apaļāka par to, uz kuras mēs palaikam kulstamies, tā ka nudien jābrīnās, kā “no tās zemē nenoveļamies”. Viņam bija gan lielāks gravitācijas spēks, gan vieglāki bezsvara stāvokļi.

5) Visas P. Pētersona lugas vieno viņa centrālie varoņi – tie visi ir, kā sacīt jāsaka, no vienas “partijas”, citiem vārdiem sakot, viņi ir radošas personības. Pat trīsdesmitgadniece Roze, šķietami lugas sākumā rādīta kā padomju dzīves plauksmes un darbaļaužu pozitīvisma pretmets, patiesībā ir autora mīlēta un atklājas kā vienlaikus spēcīga un trausla, taču neapšaubāmi neordināra sieviete. Faktiski – P. Pētersons visu savu mūžu ir reflektējis par to, kas ir mākslinieks un kāda ir viņa misija: lugā MTZ diženais aktieris Daniēls pastāvīgi ir nemierā ar savu Otello – tā ir problēma, kas saistīta ar personību mākslā, taču ikvienam blakus, paralēli vai nopakaļ vijas cits pavediens, un tā ir intīmā dzīve, no kuras nedz aizbēgt, nedz izvairīties. Lugā NPV būtiskas ir treša tēvadēla Ģederta personības pretrunas un iekšējais spēks, kura izrādās par maz, lai stātos pretim pērkamībai, kuru viņš gan noliedz, gan apbrīno. Savukārt lugā FUF, kā to liecina nosaukums, līdzvērtīgi ir abi titulvaroņi, jo viņi savās kāzās izspēlē plašu vīrišķā un sievišķā pirmsākuma un turpinājuma spektru, atraujoties viens no otra un tuvinoties, līdz palikdami kopā. Fēlikss šajā lugā, piebildīsim, ir filologs, tātad saistīts ar radošajām aprindām.

Agrāk sarakstītajās lugās bija tāpat – “Bastardā” un “Meteorā”, un “Tikai muzikants”. Tajās visās centrā ir mākslinieks – vai tāds, kas grib lauzt stereotipus, vai tāds, kurš grib paslēpties un būt neredzams, vai tāds, kurš ierauts vēstures centrifūgā. Tāpēc es domāju, ka P. Pētersons, būdams pats absolūti savas kaislības savaņģots, visu mūžu sevī ir šķeterējis problēmas, kuras permanenti saistītas ar dzīvi mākslā.

5) Un tādējādi – ir vēl viena atslēga, ar kuru varbūt var atslēgt P. Pētersona lugas, ja vien šis priekšmets būtu paņemams no zema plaukta. Visas viņas lugas ir par P. Pētersonu! Un visi viņa personāži patiesībā ir autors pats. Vai es izsakos izaicinoši? Droši vien. P. Pētersona lugās nav negatīvu personāžu “kā tādu” – bet tā tas ir, piemēram, Šekspīram. Pat tie tēli, kuriem vajadzētu lasītājā/skatītājā izraisīt nepatīkamas emocijas un nosodošu attieksmi, ir gana vērīgi un nepavisam nav tikai apsmaidāmi (ja nu vienīgi Meitas māte FUF), prot izteikt vērtīgus secinājumus un atziņas, kaut arī pārstāv tādu idejisku pozīciju (vai pozu), kura pēc autora ieceres ir noraidāma un kāpēc vispār daiļdarbs ir sacerēts. P. Pētersons rāda personību visā tās pastāvīgajā pretrunīgumā. Nekas atkal nav viennozīmīgi. Tāpēc NPV Ģederts kļūst par sevis nodevēju, bet viņam tomēr ir attaisnojums, lai kā mūs tas sarūgtinātu. FUF abi mīlētāji izdzīvo kopīgu mūžu kāzu nakts garumā, ieskaitot vardarbību. MTZ Daniēls mētājas starp savu “svēto trīsvienību” – mākslu, sievieti – mūzu un sievieti – pavarda kūrēju, piedzīvodams savas dvēseles metadrāmu. Vārdu sakot, būt nav viegli, īpaši, ja vēlies saskaņot sirdsapziņu, vēlmes, kaislības, tiecības un talantu. Ko gan mēs varam līdz galam izzināt par P. Pētersona drāmu sevī? Es domāju, ka lugās dramaturgs to attēloja kā mākslas tēlus, varbūt risināja kā kaitinošas problēmas, dzēsa kā ugunsgrēku un attīstīja kā projektu, turklāt tas, ka lugas ir tik poētiskas, manu pārliecību par to tikai pastiprina. Man, kā saka, taustāmu pierādījumu nav, bet – motīvi ir.

6) Vēl P. Pētersona nepieradināmo ģēniju dramaturģiskās tēlu sistēmas izveidē apliecina infernālie personāži (tā man gribētos viņus dēvēt), kas atronami teju visās viņa lugās. Tiem ir milzīga nozīme katra literāra darba (un arī izrādes, protams) idejas atklāsmē un tās neviennozīmīgumā. Laikam visspilgtākais, arīdzan Ulda Pūcīša tēlojuma dēļ, savulaik bija tēls izrādē “Bastards” – tas nu tiešām bija viens elles konservatorijā studējis diriģents. Profesionāls antagonists iepretī humānajai Agnei. Taču arī nupat nesen izlasītajās lugās katrā ir pa tādam tēlam. Viens, liekas, izkāpis no aizmirstības gremdētavas, un tas MTZ ir Vecis – sengrieķu teātra radītājs Dionīss, tagad sagrabējis un kļuvis neganti ļaunprātīgs un rupjš kā no Aristofāna komēdijas. Vai arī tas ir pāri apziņas pretstraumju Stiksai pārairējies Laivinieks – kā lugā NPV. Vai vienkārši pārģērbies un uzlicis masku kāzās nelūgtais Kūjenieks – Šķidrinskis, kas, pretēji sava gogoliskajam uzvārdam, nav nemaz tik “šķidrs”, jo ir vismaz vārdos pietiekami veikls līgavas zaglis. Šie personāži visās trijās lugās kaut gan ir perifēri, bet allaž klātesoši. Un neapšaubāmi ļoti svarīgi autoram.

Acīm redzami šie P. Pētersona radītie tēli “ne no šīs pasaules” (Kūjenieks-Šķidrinskis – ne no Fēliksa pasaules) viņam bijuši nepieciešami, lai dramaturģiskā iecere tuvotos simboliskam vispārinājumam – gan ar pretstāvi galvenajiem varoņiem, gan ar ironiju saistīti. 

7) Ticība, cerība un mīlestība – vārdi, kas tādā secībā hrestomātiski nosaukti Jaunajā Derībā, apustuļa Pāvila 1. vēstulē korintiešiem, – tiek izspēlēti arī kāzu nakts mistērijā FUF, taču, izlasot P. Pētersona lugas, top gaiši redzams, kā tās visas ir par to lielāko – par mīlestību. Ikviens no galvenajiem varoņiem dažādos vārdos un veidos sev uzdod retorisko jautājumu: kas ir mīlestība? Jo ikvienam to iemieso DIVAS sievietes – tā, kura mūžam ceļ augšup, un tā, kura ir pazemība. Šī mīlestības dihotomija un komplementaritāte, manuprāt, ir bijusi P. Pētersona mūžīgā un neatrisināmā tēma visos viņa darbos. Un tāpēc mīlestība nekad nevar sniegt piepildījumu līdz dvēseles trauka malām – vai nu līst pāri, vai arī kādas karotes ir par maz. Un dzīves ceļa grambas šo vaļējo trauku – galvenajam varonim traucoties uz mērķi, pret mērķi, mērķim garām – kustina un šūpo, izšļakstinādamas dārgos malkus, kuri tik ļoti veldzētu. Un kā to piepildīt no jauna? Arī P. Pētersona lugu sievietēm piepildījums nav lemts, jo iemīlēt ar sevi un apkārtējo pastāvīgi nemierā esošu vīrieti ir liktenis, nevis laime.

Sāku domāt, ka varbūt tieši mīlestības meklējumos un maldos izpaužas modernās traģēdijas metamorfoze? Jebšu MTZ tāda patiešām tiek tēlota – aktrise Maja iet bojā teātra ugunsgrēkā. Starp citu, šajā lugā, manuprāt, visskaidrāk iezīmēti līdzvērtīgi sievišķās mīlestības divi veidoli. NPV jau ir mīklaināka situācija, kuru tādu veido visiem trim brāļiem liktenīgā sieviete Sabīne un lūdzoši pieticīgā Cēlija. Visbeidzot FUF galvenajam varonim Fēliksam jūtu sfērās ieapļo ne vien līgava (autors to gan sauc sarunvalodiskāk – brūte), bet arī panāksniece, “mēness meitiņa” Maira un gluži negaidīti – rituāla sastāvdaļa Ietaļa, līgavas māsa Broņislava. Varbūt tieši tāpēc, ka Fēliksa kāzās šis sieviešu trejdeksnis ir noskanējis, viņam izdodas atgriezties pie īstās – pie Felicitas. Krustcelēs starp trijiem virzieniem laikam pareizo izvēlēties ir visvieglāk...

Ko lai saka? Kas gan tā būtu par drāmu, ja tajā netiktu rādīta mīlestība? Nedomāju vis, ka vienīgi šīs triviālās patiesības dēļ P. Pētersons mīlestības tēmu ieaudis savu lugu gobelēnos. Mīlestība taču ir ikvienas personības radošās darbības avots – ja tas izsīkst apmierā, diez vai var kaut kas tapt, tāpēc ūdens palaikam uzšaujas kā strūklaka un iešļāc aukstu veldzi sejā, lai acis top redzīgākās, bet reizēm pārvēršas par geizeru, kam nav iespējams pietuvoties. P. Pētersons, šķiet, savā dzīvē un daiļradē ir sajutis mīlestības avota visnegaidītākās izpausmes un tās aprakstījis, drīz brīdinot mūs, drīz mierinot, drīz nožēlojot un žēlojot.

 

Un visbeidzot) Vajadzēja apstāties pie 7. punkta? Kā dziedāja izrādē “Bastards” –varavīksnē ir septiņas krāsas, gammā septiņi toņi, nedēļā septiņas dienas – astotā ir baltā, astotais ir klusums, astotā atkal ir pirmdiena... Neapstājos vis, tāpēc pēdējais punkts netiek numurēts.

Es vēlos pateikt, ka īpaši šo trīs lugu burtnīciņās ir P. Pētersona priekšvārdi – trīs saujas pasakainu pērļu! Dramaturgs pats vienkārši izcili ir skaidrojis katras lugas tapšanas jēgu. Tās ir vienreizīgas esejas – lūk, šī gan īsta proza! Ja būtu režisors, kurš godkārē iecerējis vienu no lugām tomēr uzvest, es gandrīz vai taptu nelaimīgs, ka esmu tās izlasījis. Režisoriem ir kategoriski aizliegts šīs esejas lasīt... līdz pagājušas vismaz dažas pirmizrādes. Tās ir paredzētas lasītājiem, tādiem kā man, – ceļveži ar lāpu, lai neapmaldītos autora poētiski intensīvās domas labirintos, kuros man pretī steidzas nedaudz savādi, citādi, maķenīt noslēpumaini tēli – mīsies un mainīsies –, taču būs iejūtīgi un saprotoši. Ja vien es kā lasītājs pats tāds būšu.

Man liekas, ka esmu atgriezies no katra labirinta emocionāli uzlādētāks. Varbūt pat mazliet gudrāks. Uzmanīgāks?

 

Paldies Tev, meistar Runci! 😊

 

P. S. Attēlā (ar Dāvja atļauju): P. Pētersona ex libris; mākslinieks – Ilmārs Blumbergs.