“Kur pats top skaists un smalks”

II

(Turpinājums seko)

Ar šo – absolūti fenomenālo – dejotāju (!) kori vien Elmāra Seņkova iestudējums paliks latviešu teātra annālēs kā īpašs (sa)sniegums.

Režisors Raiņa lugu ir atzinis par traģēdiju, taču atšķirīgi no antīkās tradīcijas šis cilvēku organisms nedz runā, nedz dzied (reizumis drusku pašušinās) – vienīgi kustas, mērķtiecīgi pārvietojas un pārkārtojas, un katrs “korists” lieto vienādus priekšmetus (piemēram, kuļķenes, gluži tādas, kādas bija beidzamo dziesmu svētku dalībniekiem, tikai melnas), arī lai radītu noteiktu, zīmīgu, plakātiski simbolisku fonu aktieru atveidoto tēlu darbībai.

Nē, pēc vienas izrādes noskatīšanās neņemos analizēt, kāda detaļās ir nozīme “masām” (cik tomēr nesimpātisks vārds!) jeb statistiem (arī nekas glaimojošs, kaut gan principiāli tā laikam šī kora funkcionalitāte būtu jāvērtē) – tā ir kolosāla! Īstenībā esmu gatavs skatīties izrādi vēl un vēl, lai tikai izsekotu tās dzīvajam prospektam, jo tas ir gan pārsteidzošs, gan jēgpilns un pāri visam – tas IR SKAISTS!

Konceptuālā ideja par dziesmu svētkiem man bija zināma iepriekš, taču nezin kāpēc es pieticīgi pelēkajā puišu un meitu kopumā to nesaskatīju pirmām kārtām, lai gan asociācija ar Lielo estrādi, protams, raisās. Varbūt viņos es redzēju vienkārši mūs, no kuriem it kā pēkšņi pieceļas tādi kā Gatiņš (2. cēlienā) vai starp kuriem sēž visas trīs precējamās līgavas, jo Ciepa šajā izrādē nu nepavisam nav smādējamāka par abām mātesmeitām. Raiņa radītie tēli no mums vien nākuši un nāk, un tādējādi šī domas vizuālais īstenojums man ļoti patika. Demokrātiski. Un godīgi. Jo tā jau ir, un Ciepa, ķērcot savus žagatas lāstus, arī atrod vietu dibenam turpat, kur tauta.

Saku: cik apbrīnojami rimti, cik lieliski strādā viņi visi šajā izrādē! Un es saprotu, kāpēc “pēc nodarbošanās ārpus teātra” viņi ir dejotāji. Jo, būdami lielkoncertu šūniņas, lai izdejotu dižos kolektīvos raksturakstus, viņi prot un zina, ko nozīmē disciplīna un precizitāte, tāpēc ka šai izrādei tāda nepieciešama vairāk nekā obligāti. Tas neapšaubāmi attaisnojas. Un, pat ja tu varbūt spēj atpazīt, ko un kāpēc tieši viņi dara, koptēls liek aizmirst par to, ko un kāpēc viņi dara, ko dara. Tu tik vienkārši skaties un baudi attēlu!

Izņemot izrādes finālu. Diemžēl. Un tajā, kā tas ir realizēts, neko citu darīt viņi nevar, taču šādas izrādes nobeiguma akordiem rosīšanās ar folliju ir par garu un, piedodiet, čammīgu. Pēc zeltītā sprādziena jeb saulrieta scenogrāfiskās ilūzijas jāpārčabinās uz “jūras balto augstumu”, taču, pēc tam kad apoteoze jau faktiski un idejiski ir sasniegta, follijas jāsavāc tā, lai tās var ietūcīt tašās, un tik aši tas neizdodas vis. Tāda sadzīviska knosīšanās bojā fināla noskaņu, lai kā to noturēt “gribētu” I. Kalniņa nedaudz uzmācīgā mehāniskā mūzika. Neuzskatu, ka finālu vajadzēja pārdozēt. Tāpēc panāktais vizuāli emocionālais efekts burtiski iečaukst melnajās tašās. Žēl.

Un tomēr – par spīti tam – kā izcilu veiksmi nominēju šo vislabākajā nozīmē dzīvo fonu, kuru par dekorāciju nekad neatļautos nosaukt. Puiši un meitu strikti kustīgais koris ir pilnasinīgi E. Seņkova iestudējuma dalībnieki, vienlaikus apvienojot izrādes statiku ar dinamiku, turklāt svarīga ir neapšaubāmā iestudējuma idejiskā vertikāle.

Noteikti par to jāpateicas arī Jānim Ērglim, Jānim Purviņam un Agatei Bankavai – horeogrāfiem un abu deju kolektīvu vadītājiem. Nujā, es vispār zināju, ka dejotāji ir uz daudz spējīgi ļauži, un te nu mēs par to atkal pārliecināmies. Taču tam, kuram šī IDEJA dzima galvā, ir jāizsaka vislielākā atzinība. Eka, bija sapņojums!

Kā jau zvērinātam pūtvējiņistam, man Raiņa luga ir vērtība pati par sevi, no sufliera “būdas” teju no galvas skandējama, un, sākot no 2. cēliena, es vairs “šķēres” nejautu, jo kaislības uzsita poētiskās drāmas Daugavvilni īstenajā augstumā neatkarīgi no tā, uz kura no podestiem ikkurš atradās.

Šī izrāde aktieriem, kuriem jāizstāsta bārenītes Baibas un (jādomā tak) saimniekdēla Ulda viendienīgās mīlestības dzimšana un nāve, nav viegla arī fiziski. Īpaši, ja skatuve reāli iegrožo darbību horizontālās līnijās, nevis piedāvā telpu trijās pilnīgās dimensijās, jo to visu aizņem podestūra teju līdz griestiem. Turklāt pakāpieni ir tik stāvi, ka Māte neriskē nokāpt “no saviem vidējiem augstumiem”, kuros aktrisei paredzēts darboties. Ja citi aktieri pārvietojas arī augšup lejup (kas nekait “koristiem”!), “sviedrus” jau neredzam, turklāt lēkšošanu gana māk attaisnot abu dzērājpuišu tēlotāji. Tomēr ne viss šajā aspektā ir nostrādāts tīri – tas jāatzīst, bet lielākoties traumatiski incidenti laikam ir izslēgti.

Lai kāds novatorisms tiktu šķīdināts Raiņa teksta vārsmās, runa tātad ir un paliek par to, ka mīlasstāstam jātiek izstāstītam, jebšu tas, līdzīgi Blaumaņa “Skroderdienu” trīsdienniekam, caurmēra inteliģentam latvietim, manuprāt, ir zināms. Vienalga, personiski es atkal – nudien, ar dvēselīgām trīsām – to vēroju no jauna. Taču – ticiet vai ne – šoreiz skatījos, nevis KĀ Raiņa stāsts tiek izspēlēts, bet gan VAI tas notiek. Un tas notika. Varbūt ne cildeni patētiskos toņos, taču pārliecinoši. Un kaut vai tāpēc arī, ka tieši spēles telpā aktieri tiek drastiski ierobežoti, it kā pēc Spīdolas principa: “šaurumā tikt pie pilnības”.

Un diemžēl atkal jāatduras pret finālu, kuru gaidīju ar bažām, jo – ja nu reiz teātrim ir bīstama luga ar traģisku iznākumu, tad šī visnotaļ, lai pats upē lēkšanas akts neizskatītos, piedodiet, stulbi vai nebeigtos ar komisku būkšķi, kā reiz 70. gados uz tās pašas skatuves toreizējā Drāmā.

Man nepatika. Nedz Baibas nokrišana no vislielākā podestūras augstuma, nedz pēc tam aktiera – Ulda atveidotāja – mocīšana, turot sedzacītes augumu, kamēr “viss režisora iecerētais nokārtosies” līdz beigām, un tas ir ilgi. Kam to vajag? Kāpēc? Manuprāt, ir neskaitāmi paņēmieni, kurus var izfantazēt, lai nepadarītu izrādes finālu tādu, kas liek atsaucīgākam skatītājam izjust nevis idejiskās vai emocionālās spriedzes galotni un katarsi, bet gan dzīvot līdzi aktierim, kurš ir nosodīts rādīt savu roku muskuļu spēku līdz priekškara pilnīgai aizvēršanai. Ja es būtu režisors, nebūtu neko tādu pieļāvis – teātris nav armija!

Lugā “Pūt, vējiņi!”, kā jau minēju, mīlasstāsts ir pašvērtība. Režisors tomēr ir centies lielu svaru likt tieši uz skatāmo iespaidīgumu, un man reizēm šķita, ka izrāde atgādina tādu kā monumentālās glezniecības paraugu (kā kaut kas varbūt no Džemmas Skulmes), kurš vietumis lāgā pat neatdzīvojas, un tikai Raiņa brīnišķīgās vārsmas skan kā tautasdziesmu virtene. Sevišķi spilgti tas izpaudās skatā, kurā pirmoreiz uznāk Māte. Ne visā izrādes gaitā šis stājgleznieciskums īstenots, taču, manuprāt, būtu bijis labi, ka šādas bildes arī ar kompozīcijā iekļautajiem sarkanajiem akcentiem paliktu atmiņā vairāk, jo tāpat skaidrs, ka attiecības starp personāžiem veidojas nevis aci pret aci, bet konkrētās telpas nosacītībā. Arī šai mākslinieciskajai pieejai nav konsekvences, jo brīžiem redzamas runājošas gleznas, brīžiem lejā notiek pavisam reālistiskas ainas, ja neņem vērā dialogus četrpēdu trohajā.

Tomēr stāsta dziļums ir tik saistošs un ievelkošs, ka visādas režisoriskas neizdarības un paviršības tika piedotas.

Un tāpēc – laiks nu pievērsties aktieru sniegumam ar nelielu atteikumu, ka par ansambli šajā izrādē nevar būt runas, kas nenozīmē, ka tas ir trūkums, vienkārši – ansamblim šajā interpretācija acīmredzot nav bijis jābūt ne aktieriski, ne muzikāli.

Interesanti, ka izrādē aktieru rokām ir uzlikts gandrīz vai tabu – nekādas liekas plātīšanās vai vicināšanās. Tas labi. Tāpēc prātā nav palicis neviens “kārtīgs” žests. Taču vienai aktrisei tas laikam pat fiziski nemaz nav iespējams, jo stipri ierobežo kostīms. Bet tieši viņas atveidoto tēlu (ne jau drēbju kārtas dēļ) gribu nosaukt par visizcilāko aktierisko veikumu izrādē – tā ir Lāsma Kugrēna Mātes lomā.

Aktrisi kostīms tiešām valdzina fiziski – īsta latvju matrona, ka tik seja vien no sagšām un villainēm laukā. Pāris soļu liekams uz vienu vai otru pusi podesta īsajā garumā un laikam reizi pa visu izrādi – nokāpjot par vienu zemāk. Vārdu sakot, nav kā un kur aktīvi izvērsties, tāpēc Mātes būtība galvenokārt tiek pausta runā. Un es vienubrīd raizējos, vai izrāde tāpēc nepārvērtīsies radioteātrī.

L. Kugrēnas Māte ir māte katrā vārdā. Tieši tā – katrā aktrises teiktajā vārdā! Tik maz dots, lai kurzemnieciski karaliskajai sievietei ļautu izpausties ķermeniskās formās, tāpēc aktrisei viss tēla dramatiskais spilgtums un tumšums jāieliek balsī un teksta jēgā. L. Kugrēna to dara IZCILI, tā ka aktrises esamība uz skatuves rada darbību, kas gan ir noģiedama, bet reāla. Viņas tēlā pavīd pat kaut kas grotesks, jo augumā nelielā sieviete iemieso tādu kā pārspīlētu augstprātību. L. Kugrēna ir lieliski iejutusies savā tēlā – būdama tiklab skulpturāla, cik episka. Ar to es gribu sacīt: aktrise ir radījusi neaizmirstamu Mātes tēlu, un tas nelīdzinās nevienam, kādus esmu redzējis līdz šim. Man likās: lai uz kura podesta (skatot no apakšas) atrastos L. Kugrēnas Māte, viņa ir ne tikai dominante konkrētajās epizodēs scenogrāfiski, bet arī saturiski, kaut gan mēs, bez šaubām, atskāršam, ka rainiskās patiesības nesēja Māte tomēr nav. (Neatceros, vai Lāsmas Kugrēnas Māte ir nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai par t. s. otrā plāna lomu pagājušajā sezonā; ja nav, tad to daru es! A)

Man šķiet, E. Seņkovs visus Raiņa lugas tēlus ir turējis līdzvērtīgus (Baiba un Uldis, bez šaubām, ir ārpus konkurences – loģiski), bet tie pozitīvie un tie stūrainie vienmēr ir grūtākie. Pārvarēt šos stereotipus laikam nav iespējams no psiholoģijas viedokļa. Toties teātrī (un kino) allaž raksturi ar ne visai pievilcīgām īpašībām uzreiz tiek ievēroti, un šajā ziņā gribu pacildināt Andu, kuru atveido Madara Botmane – aktrise, kura plaukst lēni, bet daiļi un daudzkrāsaini.

Jau teātra vēsture liecina, ka no šīs arīdzan otrā plāna lomas var radīt īstu kazenāju – i ogas, i ērkšķi paliek atmiņā. (Man jo sevišķi prātā Ruta Vītiņa – tik izcils bija Andas tēlojums Valmieras teātrī, ka brīžam sāka noēnot māsu Zani, bet tā toreiz arī vajadzēja.)

E. Seņkova izrādē M. Botmanes Andai ir ļoti svarīgas krāsas – ne tikai kostīmā. Manuprāt, aktrise ir radusi tādas pati sevī, apliecinot talantu. Personiski es ļoti priecājos par Madaru Botmani – ar katru jaunu izrādi viņa kļūst par manis iemīļotu aktrisi, kaut gan nebūt tā nebija pirmoreiz redzot. Jā, noteikti režisora “vaina”, ka M. Botmanes Anda ir tāda – asa, bet ne caururbjoša, skarbi tieša, bet ne ļauna, precīza, bet ne triviāla. Turklāt Anda aktrises tēlojumā (ne tikai) ir arī ļoti skaista pretendente, un nudien būtu jāapvainojas, ka tāds Uldis nedz ievēro viņas daili un iznesību, nedz respektē špetno raksturu. Nujā, bet tas tad arī aizbāž jebkuru spraugu stipram rītavējam – tā no Raiņa nolemts.

(Turpmāk vēl J)

“Kur pats top skaists un smalks”

I

Dažādi teātri savu jauno sezonu iesāk dažādā laikā, bet nu jau allaž vasaras nogalē. Skatītāji tāpat, un es kā viens no viņiem to iesvinēju neparasti agri. Tas diemžēl man vairs nav raksturīgi pēdējos gadus. Skaistajā jaunībā nevarēju vien sagaidīt liepājnieku un valmieriešu ikgadējās viesizrādes Rīgā, kas bija pamatīgs maratons (vajadzēja obligāti redzēt visu vedumu), lai septembrī mierīgu sirdi pievērstos galvaspilsētas teātriem.

Tagad daudz kas mainījies, mani ieskaitot, un teātra apmeklējumi kļuvuši par īpašiem vakariem (galvenokārt) un dažkārt pat – svētkiem. Daudz ir izrāžu, kuras vajag un gribas redzēt, un – cik daudzas šosezon vēl nāks klāt! Rau, 101. sezonā Nacionālais 19. septembrī uzreiz bliezīs pa visām trejām skatuvēm.

Visiem teātriem vēlu radošas veiksmes – ko gan citu, vai ne?

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·         2019. gada 29. augusts, vakars

·         Nacionālais teātris, Lielā zāle

·         Parters, 14. rinda, 12. vieta

Rainis

“Pūt, vējiņi!”

Izrāde 1 daļā

Iekams sarkanais iemīļotā teātra priekškars nav vēries, izbaudu būšanu mazliet grezni senilajā, taču skaistajā telpā, kurā tik daudz brīnumu sagaidīts (un vienā bija tā laime pašam piedalīties). Viedais jau laikus izslēgts. Zāle ir pilna, jebšu aiz teātra sienām – totāla vasara. Man ļoti patīk, ja nav jāsēž starp tukšām sēdu vietām un rindām un jālūkojas, ka priekšā ir tikai atzveltnes bez mugurām un pakaušiem. Šovakar tā nav, un es esmu gatavs izrādei, par kuru tikai labas atsauksmes dzirdētas. Taču man ir vēl dažas minūtes, tāpēc – paritināšu teātrālo atmiņu kamolu…

Ar Raiņa tautasdziesmu 5 cēlienos “Pūt, vējiņi!” (tādu dzejnieks savai lugai, ja nemaldos, devis “žanrisko” apzīmējumu) es – varu sacīt – esmu uzaudzis. Kad biju vien sīks puišelis, mana māte Hilda Vēvere iesaistījās tam laikam prātam neaptveramā pašdarbnieku avantūrā, proti, vietējā amatieransambļa režisors par varas makti bija iedomājies iestudēt tieši šo lugu. Visiem, ieskaitot tos, kuri jau skaitījās aktieri, tāds demaršs pret parastajiem sadzīves gabaliem, visbiežāk komēdijām, jo kaut kas viegli izklaidējošs lauku cilvēkiem, kas noguruši kolhoznieku darbos (mūsu gadījumā – ZPS “Krimulda”), šķita krietni noderīgāks. Bet te – ambicioza iecere iestudēt lugu, kurā nav “normālu dialogu” (nu, gandrīz nav), turklāt smejama arī teju nekā.

Mātei tika piespriesta Mātes loma, un viņa pat tā kā drusku pamēģināja to, taču, būdama iedzimta raganiete (nevis ragana, uz ko gan norāda dzīvesvietas nosaukums) ar īstas dzimtļaužu aktrises privilēģijām, pieprasīja: vai nu viņa spēlēs Ciepu, vai neko. Tā māte tika pie vecmeitas Ciepas (un vēlāk – publikas aplausiem un smiekliem), bet es sēdēju katrā mēģinājumā, tādējādi Raiņa lugas tekstu bez nopietniem īsinājumiem nevilšus apgūdams no galvas gandrīz pilnībā. Un tikpat neviļus iemīlēdams to. Un es redzēju arīdzan, kā mani skolotāji pārtapa par Māti, Andu un Didzi, kā kaimiņu puikas mamma kļuva par Zani, kā tik ikdienišķi pazīstamie jaunieši – par Baibu un Gatiņu, kā manas mātes kolēģe – par Ortu. Bet – tā kā neatradās ozolam līdzīgs jauns vīrietis, kurš varētu nospēlēt Uldi, tad šo nastu uzņēmās pats režisors. Vēlāk ansamblim pievienojās cits un īsts Uldis – siguldietis, latviešu valodas un literatūras skolotājs un populārais televīzijas diktors Uldis Deisons.

Kopumā tā bija kolosāla sākumskola – ievads teātra būšanās. Un šaušalīga indeve! Ja tu esi bijis klāt no lugas lasīšanas līdz ģenerālmēģinājumiem un pat dekorāciju apgleznošanai, notiekošais nevar neietekmēt uz mūžu, vismaz ne jau tādu baltmaizes struktūras dvēseli kā mani.

Raganiešu “Pūt, vējiņi!” uzvedumam bija grandiozi panākumi! Pirmizrādē kluba zāle – ne no tām mazākajām (tolaik vienā no jaunākajiem un smalkākajiem kultūras namiem Latvijas PSR, kurā katru mēnesi viesojās abi mūsu teātri “uz riteņiem”) – burtiski bija stāvgrūdām pilna, un ovācijas – patiesas. Jo režisors (viņa uzvārds bija Cīmanis, manuprāt) un viņam uzticīgie, paklausīgie aktieri tiešām bija paveikuši brīnumu. Es tak biju vērojis visu “melno darbu”, bet izrādē piedzīvoju prieka un saviļņojuma asaras, it kā pirmoreiz visu skatītos. Varbūt vairāk tāpēc, ka visiem traki jutu līdzi un redzēju to, ko citi zālē sēdošie nemaz vai ne tik ļoti. Bet bija SKAISTI! Izrāde “Pūt, vējiņi!” ir viens no brīnišķīgākajiem Krimuldas novada ļaužu sasniegumiem kultūrā 20. gadsimta II pusē.

Starp citu, kad šī notikuma sakarā tika noorganizēts brauciens uz toreizējo Akadēmisko Drāmas teātri, lai noskatītos Alfrēda Jaunušana veidoto izrādi, un arī mani paņēma līdzi, pēc tam es lakoniski izsacījos: jā, izrāde ir laba, bet ne jau tik laba kā mūsējā. Smieklīgs mazliet šķiet mans lokālpatriotisms un lepnums par to, kam biju aculiecinieks.

Un – tad nāca filma!

Nu, varat iedomāties, ar kādu satraukumu es, 6. klases skolnieks, gaidīju Gunāra Pieša režisēto Raiņa lugas kinoversiju? Tās seanss mūsu ciemā notika tajā pašā klubā, kur triumfu piedzīvoja absolūto pašdarbnieku “Pūt, vējiņi!”. Taču tieši tajā pēcpusdienā, kad izvērtās skolas masu kultūras gājiens, lai noskatītos filmu, es nez kāpēc biju uzmetis lūpu un paņēmu brīvsoli. Muļķis gatavais! Otrā dienā no audzinātājas dabūju pelnītu brāzienu, tomēr filmu drīz vien redzēju tāpat – laikam māte mani aizveda uz kādu vakara kinoseansu. Viņai, piemēram, ne visai patika, īpaši jau Gatiņš (atveidoja pavisam vēl jauniņais vidusskolnieks Pēteris Gaudiņš) ar zalkšu murskuli rokās, kas man savukārt likās inčīgi.

Jā, filmu uztvēru un pārdzīvoju sevī ļoti! Un ikreiz, kad to skatos atkal, pārdzīvojums atjaunojas un es novērtēju šī kinoprojekta īstenotāju drosmi un talantu. Šodien taču mēs katrs saprotam: filma ir latviešu tautas atmodas priekšpavasara viens no pirmajiem vējiem. Diez vai citur visā PSRS kaut kas tik nacionāls un vērienīgs būtu varējis tapt.

Lūk, tāpēc – bet ne tikai – gribu sevi uzskatīt par visai pieredzējušu “pūtvējiņistu”. Jo turklāt esmu redzējis, manuprāt, visus šīs Raiņa lugas iestudējumus, cik vien tādu ir bijis manā kaķa mūžā un paralēli teātra vēsturē.

Alfrēda Jaunušana izrādi Drāmā jau minēju. Šķiet, tā toreiz bija tāds kā atjaunojums, jo Antu Klinti kā Ortu neesmu redzējis – manā atmiņā ir Maiga Mainiece šajā lomā –, arī Liliju Ēriku Mātes lomā ne, taču it spēcīgu iespaidu atstāja Helēna Romānova. Atceros skaisto Ģirtu Jakovļevu kā Uldi un daiļo Astrīdu Kairišu kā Zani – vēlāk abi sastapās šajās lomās filmēšanas laukumā. Bez šaubām, Dinai Kveldei Baibas loma ir varbūt pats nozīmīgākais sasniegums aktrises daiļradē.

Ja nekļūdos – nākamais bija Māras Ķimeles iestudējums Valmierā (1985). Tad jau es biju gana apvēlies teātra lietās ne tikai kā Rīgas 64. vidusskolas teātra klases absolvents, bet arī kā Latvijas Radio ārštata korespondents. Atceros, ka, vēl izrādi neredzējis, radiomājas vestibilā it drosmīgi režisorei uzjautāju, sak, vai tad Mātes lomai Rita Meirāne (ļoti man šī aktrise patika) nebūtu piemērotāka nekā jestrā raksturlomu tēlotāja Inga Kalēja. Uz to Māra Ķimele atbildēja, ka šajā izrādē vajadzīga Kalēja (kaut gan vēlāk Meirāne tomēr spēlēja Māti, pats redzēju, un, protams, viņai piemita tas majestātiskums, ar kādu vienmēr šis Raiņa tēls pirmām kārtām asociējas). Režisorei, protams, bija taisnība: tieši Inga Kalēja bija pati labākā Māte savām meitām Zanei – Baibai Valantei un Andai – Rutai Vītiņai. Vispār – šī, manuprāt, bija izrāde ar izcili atrisinātu finālu – ar Daces Everss Baibas pārvēršanos par… BURU mīļotā Ulda laivā. Tolaik publikas daudznozīmīgi uzņemts simbols, un nekādas fiziskas lēkšanas Daugavā, kas ir kā pamatīgs klupšanas akmens lugas atveides cildeni traģiskajai izskaņai. Pateikšu uzreiz: Māras Ķimeles iestudējumu šobaltdien uzskatu par konģeniālu Raiņa lugas interpretāciju. Turklāt viņa bija atcerējusies, ka luga patiesībā sākas ar prologu, kuru izrādes sākumā brīnišķīgi norunāja Jānis Samauskis.

Gāja laiks, un 1998. gadā Dailes teātrī Mazās zāles formātā Oļģerts Kroders izmēģināja roku “Pūt, vējiņos!” Tam laikam – gana novatoriska interpretācija, taču neaizkustinoša. Visspilgtāk atmiņā palikusi Gundegas Ozolītes Baiba un Dinas Kuples Orta (kura it labprāt kopā ar Uldi iedzēra), puiši kaut kā neviens ne.

Gaļinas Poļiščukas versijai Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves ar visiem skatītājiem (2004) es neticēju. Nu kā tā var būt, ka izrādē nevaid ne Mātes, ne Ortas? Izrādījās – var gan. Nezinu, ko Rainis par šādu lugas nepavisam ne kosmētisko operāciju sacītu, bet man izrāde ļoti patika. Toreiz es Baibas lomā skatīju Rēziju Kalniņu. Andris Bulis kā Uldis, šķiet, ir satriecošākais, kādu jebkad esmu sastapis, bet tādam jau šim “mežonim” vajadzēja būt pagāniski skarbajā režisores redzējumā.

Liepājas teātrī iestudētais mūzikls pēc lugas motīviem (2011) manos priekšstatos arī ir pieskaitāms Raiņa darba interpretācijām, kaut gan tajā ir citu radīts librets, kurā, šķiet, maz bija palicis no pirmavota tekstiem. Par laimi, visi izrādes veidotāji nebija turējušies pie lugas “burta”, taču pie rainiskā gara gan – to varēja saklausīt fenomenālajā Kārļa Lāča partitūrā un ieraudzīt, izdzirdēt katra aktiera apbrīnojami izjustajā tēlojumā šajā mūzikā.

Re, cik daudz paguvu atcerēties, iekams sākas patlaban jaunākais Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējums, kas jau gadu ir teātra repertuārā.

Taču – stop! Ka tik neaizmirstu vienu atrunu!

Un atruna ir šāda.

Nedrīkstu būt Elmāra Seņķova režisētās izrādes objektīvs vērtētājs, jo, lūk, cik daudz faktoru ietekmēja mani kā skatītāju! Tā ir neizdzēšamā pieredze. Tās ir lugas zināšanas un zināšanas par lugu un tās iestudējumiem. Nav iespējams būt neitrālam attieksmē pret beidzamo Raiņa lugas skatuves variantu, tāpēc turpmākais būs vien vienīgi manas ļoti subjektīvās pārdomas. Pieļauju, ka pavisam citādi spriež tāds, kurš par lugas iepriekšējiem uzvedumiem nezina neko, citādi tāds, kurš ir redzējis tikai filmu, un tāds, kurš to nav redzējis utt. Savu skatītāja atmiņu bagāžu netīkas nosaukt par slogu – kāpēc gan? Kazi, arī tādā viedoklī varbūt ir vērts ieklausīties. Centīšos nesalīdzināt, taču atmiņas un asociācijas baidīt prom arīdzan ne.

Un izrāde sākas, priekškaram – klasiski sarkanajam Nacionālā teātra priekškaram… neveroties.

Uznāk Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs. Filmas Baiba (joprojām tāda, par kuru var sacīt: stalta sirds un augums) un filmas Uldis, lai norunātu zīmīgo prologu. Reveranss filmai? Laikam gan, jo zināms, ka Imanta Kalniņa komponētā mūzika izrādē nav vis oriģināla, bet gan no filmas aizņemta. Uzsildīta? Neaizmirstama, tāpēc lai paliek neaizmirstama? Un man jādomā: kāpēc gan šāda atsaukšanās uz to, kas cieši pieder kino darbam? Ko savā ziņā tīša šo divu aktieru “citēšana”, viņiem iznākot avanscēnā, izteic tiem, kam filma neko nenozīmē? Varu tikai minēt. Viņi droši vien uzmanīgi noklausās skaisti, rimtā sirsnībā norunātās Raiņa dzejas rindas, kas neapšaubāmi ir tikai piedeva pašai izrādei. Ak, ir aizkustinoši! Es, protams, sevišķi priecājos tieši Esmeraldi Ermali atkal redzēt uz skatuves un tieši uz šīs – tik šarmantu un tik pārliecinošu kaut dažas minūtes priekškara šajā pusē. (Kaut nu saredzētu arī citi režisori…)

Vispār – teātra priekškaram šajā izrādē ir sava “loma”, taču es neteiktu, ka veiksmīga. Jo pēc prologa seko kaut kas pilnīgi amatierisks – otrpus tas tiek it sparīgi raustīts, lai mums, skatītājiem, rādītu, uz ko spējīgs ir “pūtvējiņš”, kurš “kāpj pāri Daugavai” dramatiskās I. Kalniņa mūzikas pavadībā. Piedodiet, bet šāds pliks vizuāls paņēmiens izskatās tik muļķīgs, ka nojauc noskaņu, kuru svinīgie aktieri bija paguvuši raisīt. Mūzikā vētras pilnīgi pietiek.

Arī turpmāk izrādē priekškars tiek izmantots, un manām acīm un prātam tas tomēr šķita lieki, brīžiem nesaprotami, ja nu vienīgi taī skatā ne, kur tas pāršķeļ skatuvi uz pusēm. Bet arī tad – tas īsti nekļūst par metaforu, jo ir tikai no abi pusēm saplacināts milzīgs auduma gabals, kas atgādina stabu. Nespēju pilnībā pieņemt šo atsvešinājuma principa pastiprinājumu, un tas, manuprāt, novērš nost no tiem estētiskajiem un idejiskajiem uzstādījumiem, kādi izrādē neapšaubāmi tiek apliecināti. Es teiktu: būtu nu likuši mieru priekškaramajam, lai tas godīgi dara savu darbu, nošķirdams cēlienu no cēliena, un i tas gana cildeni un šai konkrētai izrādei ir piemēroti.

Bet kurš mēlnesis kaut kad teica man, ka E. Seņkova iestudējumā esot realizēts viss Raiņa lugas teksts? Uzzinot to, biju neizpratnē: kā gan stundā un četrdesmit minūtēs iespējams ietilpināt diezgan apjomīgu dramaturģisko materiālu? Parasti teātrī tak notiek visādas lietas, ne jau tikai runāšana vien.

Protams, izrādes sākums ir tik apšķērēts 1. cēliens (darbība maltuvē), ka pat man kā lugas zinātājam radās apjukums – Mātes un Gatiņa tēlu šajā ainā vispār nav. Nuja, kurš gan to var liegt režisoram vai dramatizējuma autoram? Īsināt var vienmēr, un, iespējams, ekspozīcija likusies par garu. Rainis, pretēji dažviet izplatītam uzskatam, ir neiedomājami labs dramaturgs savās labākajās lugās, un “Pūt, vējiņi!” ir lielisks paraugs. Tas ir filoloģiski pierādāms, un Fricis Bārda, kas latvju teātrim nekādu pienesumu nav sniedzis, vienkārši nav arī taisnība (viņa teiktais, kas lasāms izrādes programmiņā, ir gluži vai pašapsūdzoša aplamība).

Tātad – 1. cēlienam ir pietiekami liela nozīme lugas tālākajā attīstībā un jau no pirmajām replikām, kaut arī mīlīgajā tautasdziesmu metrikā, ienes spriedzi tēlu attiecībās. Taču režisors laikam nav vēlējies rādīt banālu sieviešu sadzīves drāmu. Jo – no pirmā brīža par izrādes dominanti kļūst nedziedošais KORIS – dzīvu cilvēku prospekts visā skatuves augstumā, un pret tādu fonu ikdienišķajam, nebūtiskajam būtu jāizkūst vispārināti humānā, mūžīgā priekšā (šoreiz vairāk tā kā aizmugurē).

(Turpinājums sekos)