“Kur pats top skaists un smalks”

II

(Turpinājums seko)

Ar šo – absolūti fenomenālo – dejotāju (!) kori vien Elmāra Seņkova iestudējums paliks latviešu teātra annālēs kā īpašs (sa)sniegums.

Režisors Raiņa lugu ir atzinis par traģēdiju, taču atšķirīgi no antīkās tradīcijas šis cilvēku organisms nedz runā, nedz dzied (reizumis drusku pašušinās) – vienīgi kustas, mērķtiecīgi pārvietojas un pārkārtojas, un katrs “korists” lieto vienādus priekšmetus (piemēram, kuļķenes, gluži tādas, kādas bija beidzamo dziesmu svētku dalībniekiem, tikai melnas), arī lai radītu noteiktu, zīmīgu, plakātiski simbolisku fonu aktieru atveidoto tēlu darbībai.

Nē, pēc vienas izrādes noskatīšanās neņemos analizēt, kāda detaļās ir nozīme “masām” (cik tomēr nesimpātisks vārds!) jeb statistiem (arī nekas glaimojošs, kaut gan principiāli tā laikam šī kora funkcionalitāte būtu jāvērtē) – tā ir kolosāla! Īstenībā esmu gatavs skatīties izrādi vēl un vēl, lai tikai izsekotu tās dzīvajam prospektam, jo tas ir gan pārsteidzošs, gan jēgpilns un pāri visam – tas IR SKAISTS!

Konceptuālā ideja par dziesmu svētkiem man bija zināma iepriekš, taču nezin kāpēc es pieticīgi pelēkajā puišu un meitu kopumā to nesaskatīju pirmām kārtām, lai gan asociācija ar Lielo estrādi, protams, raisās. Varbūt viņos es redzēju vienkārši mūs, no kuriem it kā pēkšņi pieceļas tādi kā Gatiņš (2. cēlienā) vai starp kuriem sēž visas trīs precējamās līgavas, jo Ciepa šajā izrādē nu nepavisam nav smādējamāka par abām mātesmeitām. Raiņa radītie tēli no mums vien nākuši un nāk, un tādējādi šī domas vizuālais īstenojums man ļoti patika. Demokrātiski. Un godīgi. Jo tā jau ir, un Ciepa, ķērcot savus žagatas lāstus, arī atrod vietu dibenam turpat, kur tauta.

Saku: cik apbrīnojami rimti, cik lieliski strādā viņi visi šajā izrādē! Un es saprotu, kāpēc “pēc nodarbošanās ārpus teātra” viņi ir dejotāji. Jo, būdami lielkoncertu šūniņas, lai izdejotu dižos kolektīvos raksturakstus, viņi prot un zina, ko nozīmē disciplīna un precizitāte, tāpēc ka šai izrādei tāda nepieciešama vairāk nekā obligāti. Tas neapšaubāmi attaisnojas. Un, pat ja tu varbūt spēj atpazīt, ko un kāpēc tieši viņi dara, koptēls liek aizmirst par to, ko un kāpēc viņi dara, ko dara. Tu tik vienkārši skaties un baudi attēlu!

Izņemot izrādes finālu. Diemžēl. Un tajā, kā tas ir realizēts, neko citu darīt viņi nevar, taču šādas izrādes nobeiguma akordiem rosīšanās ar folliju ir par garu un, piedodiet, čammīgu. Pēc zeltītā sprādziena jeb saulrieta scenogrāfiskās ilūzijas jāpārčabinās uz “jūras balto augstumu”, taču, pēc tam kad apoteoze jau faktiski un idejiski ir sasniegta, follijas jāsavāc tā, lai tās var ietūcīt tašās, un tik aši tas neizdodas vis. Tāda sadzīviska knosīšanās bojā fināla noskaņu, lai kā to noturēt “gribētu” I. Kalniņa nedaudz uzmācīgā mehāniskā mūzika. Neuzskatu, ka finālu vajadzēja pārdozēt. Tāpēc panāktais vizuāli emocionālais efekts burtiski iečaukst melnajās tašās. Žēl.

Un tomēr – par spīti tam – kā izcilu veiksmi nominēju šo vislabākajā nozīmē dzīvo fonu, kuru par dekorāciju nekad neatļautos nosaukt. Puiši un meitu strikti kustīgais koris ir pilnasinīgi E. Seņkova iestudējuma dalībnieki, vienlaikus apvienojot izrādes statiku ar dinamiku, turklāt svarīga ir neapšaubāmā iestudējuma idejiskā vertikāle.

Noteikti par to jāpateicas arī Jānim Ērglim, Jānim Purviņam un Agatei Bankavai – horeogrāfiem un abu deju kolektīvu vadītājiem. Nujā, es vispār zināju, ka dejotāji ir uz daudz spējīgi ļauži, un te nu mēs par to atkal pārliecināmies. Taču tam, kuram šī IDEJA dzima galvā, ir jāizsaka vislielākā atzinība. Eka, bija sapņojums!

Kā jau zvērinātam pūtvējiņistam, man Raiņa luga ir vērtība pati par sevi, no sufliera “būdas” teju no galvas skandējama, un, sākot no 2. cēliena, es vairs “šķēres” nejautu, jo kaislības uzsita poētiskās drāmas Daugavvilni īstenajā augstumā neatkarīgi no tā, uz kura no podestiem ikkurš atradās.

Šī izrāde aktieriem, kuriem jāizstāsta bārenītes Baibas un (jādomā tak) saimniekdēla Ulda viendienīgās mīlestības dzimšana un nāve, nav viegla arī fiziski. Īpaši, ja skatuve reāli iegrožo darbību horizontālās līnijās, nevis piedāvā telpu trijās pilnīgās dimensijās, jo to visu aizņem podestūra teju līdz griestiem. Turklāt pakāpieni ir tik stāvi, ka Māte neriskē nokāpt “no saviem vidējiem augstumiem”, kuros aktrisei paredzēts darboties. Ja citi aktieri pārvietojas arī augšup lejup (kas nekait “koristiem”!), “sviedrus” jau neredzam, turklāt lēkšošanu gana māk attaisnot abu dzērājpuišu tēlotāji. Tomēr ne viss šajā aspektā ir nostrādāts tīri – tas jāatzīst, bet lielākoties traumatiski incidenti laikam ir izslēgti.

Lai kāds novatorisms tiktu šķīdināts Raiņa teksta vārsmās, runa tātad ir un paliek par to, ka mīlasstāstam jātiek izstāstītam, jebšu tas, līdzīgi Blaumaņa “Skroderdienu” trīsdienniekam, caurmēra inteliģentam latvietim, manuprāt, ir zināms. Vienalga, personiski es atkal – nudien, ar dvēselīgām trīsām – to vēroju no jauna. Taču – ticiet vai ne – šoreiz skatījos, nevis KĀ Raiņa stāsts tiek izspēlēts, bet gan VAI tas notiek. Un tas notika. Varbūt ne cildeni patētiskos toņos, taču pārliecinoši. Un kaut vai tāpēc arī, ka tieši spēles telpā aktieri tiek drastiski ierobežoti, it kā pēc Spīdolas principa: “šaurumā tikt pie pilnības”.

Un diemžēl atkal jāatduras pret finālu, kuru gaidīju ar bažām, jo – ja nu reiz teātrim ir bīstama luga ar traģisku iznākumu, tad šī visnotaļ, lai pats upē lēkšanas akts neizskatītos, piedodiet, stulbi vai nebeigtos ar komisku būkšķi, kā reiz 70. gados uz tās pašas skatuves toreizējā Drāmā.

Man nepatika. Nedz Baibas nokrišana no vislielākā podestūras augstuma, nedz pēc tam aktiera – Ulda atveidotāja – mocīšana, turot sedzacītes augumu, kamēr “viss režisora iecerētais nokārtosies” līdz beigām, un tas ir ilgi. Kam to vajag? Kāpēc? Manuprāt, ir neskaitāmi paņēmieni, kurus var izfantazēt, lai nepadarītu izrādes finālu tādu, kas liek atsaucīgākam skatītājam izjust nevis idejiskās vai emocionālās spriedzes galotni un katarsi, bet gan dzīvot līdzi aktierim, kurš ir nosodīts rādīt savu roku muskuļu spēku līdz priekškara pilnīgai aizvēršanai. Ja es būtu režisors, nebūtu neko tādu pieļāvis – teātris nav armija!

Lugā “Pūt, vējiņi!”, kā jau minēju, mīlasstāsts ir pašvērtība. Režisors tomēr ir centies lielu svaru likt tieši uz skatāmo iespaidīgumu, un man reizēm šķita, ka izrāde atgādina tādu kā monumentālās glezniecības paraugu (kā kaut kas varbūt no Džemmas Skulmes), kurš vietumis lāgā pat neatdzīvojas, un tikai Raiņa brīnišķīgās vārsmas skan kā tautasdziesmu virtene. Sevišķi spilgti tas izpaudās skatā, kurā pirmoreiz uznāk Māte. Ne visā izrādes gaitā šis stājgleznieciskums īstenots, taču, manuprāt, būtu bijis labi, ka šādas bildes arī ar kompozīcijā iekļautajiem sarkanajiem akcentiem paliktu atmiņā vairāk, jo tāpat skaidrs, ka attiecības starp personāžiem veidojas nevis aci pret aci, bet konkrētās telpas nosacītībā. Arī šai mākslinieciskajai pieejai nav konsekvences, jo brīžiem redzamas runājošas gleznas, brīžiem lejā notiek pavisam reālistiskas ainas, ja neņem vērā dialogus četrpēdu trohajā.

Tomēr stāsta dziļums ir tik saistošs un ievelkošs, ka visādas režisoriskas neizdarības un paviršības tika piedotas.

Un tāpēc – laiks nu pievērsties aktieru sniegumam ar nelielu atteikumu, ka par ansambli šajā izrādē nevar būt runas, kas nenozīmē, ka tas ir trūkums, vienkārši – ansamblim šajā interpretācija acīmredzot nav bijis jābūt ne aktieriski, ne muzikāli.

Interesanti, ka izrādē aktieru rokām ir uzlikts gandrīz vai tabu – nekādas liekas plātīšanās vai vicināšanās. Tas labi. Tāpēc prātā nav palicis neviens “kārtīgs” žests. Taču vienai aktrisei tas laikam pat fiziski nemaz nav iespējams, jo stipri ierobežo kostīms. Bet tieši viņas atveidoto tēlu (ne jau drēbju kārtas dēļ) gribu nosaukt par visizcilāko aktierisko veikumu izrādē – tā ir Lāsma Kugrēna Mātes lomā.

Aktrisi kostīms tiešām valdzina fiziski – īsta latvju matrona, ka tik seja vien no sagšām un villainēm laukā. Pāris soļu liekams uz vienu vai otru pusi podesta īsajā garumā un laikam reizi pa visu izrādi – nokāpjot par vienu zemāk. Vārdu sakot, nav kā un kur aktīvi izvērsties, tāpēc Mātes būtība galvenokārt tiek pausta runā. Un es vienubrīd raizējos, vai izrāde tāpēc nepārvērtīsies radioteātrī.

L. Kugrēnas Māte ir māte katrā vārdā. Tieši tā – katrā aktrises teiktajā vārdā! Tik maz dots, lai kurzemnieciski karaliskajai sievietei ļautu izpausties ķermeniskās formās, tāpēc aktrisei viss tēla dramatiskais spilgtums un tumšums jāieliek balsī un teksta jēgā. L. Kugrēna to dara IZCILI, tā ka aktrises esamība uz skatuves rada darbību, kas gan ir noģiedama, bet reāla. Viņas tēlā pavīd pat kaut kas grotesks, jo augumā nelielā sieviete iemieso tādu kā pārspīlētu augstprātību. L. Kugrēna ir lieliski iejutusies savā tēlā – būdama tiklab skulpturāla, cik episka. Ar to es gribu sacīt: aktrise ir radījusi neaizmirstamu Mātes tēlu, un tas nelīdzinās nevienam, kādus esmu redzējis līdz šim. Man likās: lai uz kura podesta (skatot no apakšas) atrastos L. Kugrēnas Māte, viņa ir ne tikai dominante konkrētajās epizodēs scenogrāfiski, bet arī saturiski, kaut gan mēs, bez šaubām, atskāršam, ka rainiskās patiesības nesēja Māte tomēr nav. (Neatceros, vai Lāsmas Kugrēnas Māte ir nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai par t. s. otrā plāna lomu pagājušajā sezonā; ja nav, tad to daru es! A)

Man šķiet, E. Seņkovs visus Raiņa lugas tēlus ir turējis līdzvērtīgus (Baiba un Uldis, bez šaubām, ir ārpus konkurences – loģiski), bet tie pozitīvie un tie stūrainie vienmēr ir grūtākie. Pārvarēt šos stereotipus laikam nav iespējams no psiholoģijas viedokļa. Toties teātrī (un kino) allaž raksturi ar ne visai pievilcīgām īpašībām uzreiz tiek ievēroti, un šajā ziņā gribu pacildināt Andu, kuru atveido Madara Botmane – aktrise, kura plaukst lēni, bet daiļi un daudzkrāsaini.

Jau teātra vēsture liecina, ka no šīs arīdzan otrā plāna lomas var radīt īstu kazenāju – i ogas, i ērkšķi paliek atmiņā. (Man jo sevišķi prātā Ruta Vītiņa – tik izcils bija Andas tēlojums Valmieras teātrī, ka brīžam sāka noēnot māsu Zani, bet tā toreiz arī vajadzēja.)

E. Seņkova izrādē M. Botmanes Andai ir ļoti svarīgas krāsas – ne tikai kostīmā. Manuprāt, aktrise ir radusi tādas pati sevī, apliecinot talantu. Personiski es ļoti priecājos par Madaru Botmani – ar katru jaunu izrādi viņa kļūst par manis iemīļotu aktrisi, kaut gan nebūt tā nebija pirmoreiz redzot. Jā, noteikti režisora “vaina”, ka M. Botmanes Anda ir tāda – asa, bet ne caururbjoša, skarbi tieša, bet ne ļauna, precīza, bet ne triviāla. Turklāt Anda aktrises tēlojumā (ne tikai) ir arī ļoti skaista pretendente, un nudien būtu jāapvainojas, ka tāds Uldis nedz ievēro viņas daili un iznesību, nedz respektē špetno raksturu. Nujā, bet tas tad arī aizbāž jebkuru spraugu stipram rītavējam – tā no Raiņa nolemts.

(Turpmāk vēl J)