“Kur pats top skaists un smalks”

I

Dažādi teātri savu jauno sezonu iesāk dažādā laikā, bet nu jau allaž vasaras nogalē. Skatītāji tāpat, un es kā viens no viņiem to iesvinēju neparasti agri. Tas diemžēl man vairs nav raksturīgi pēdējos gadus. Skaistajā jaunībā nevarēju vien sagaidīt liepājnieku un valmieriešu ikgadējās viesizrādes Rīgā, kas bija pamatīgs maratons (vajadzēja obligāti redzēt visu vedumu), lai septembrī mierīgu sirdi pievērstos galvaspilsētas teātriem.

Tagad daudz kas mainījies, mani ieskaitot, un teātra apmeklējumi kļuvuši par īpašiem vakariem (galvenokārt) un dažkārt pat – svētkiem. Daudz ir izrāžu, kuras vajag un gribas redzēt, un – cik daudzas šosezon vēl nāks klāt! Rau, 101. sezonā Nacionālais 19. septembrī uzreiz bliezīs pa visām trejām skatuvēm.

Visiem teātriem vēlu radošas veiksmes – ko gan citu, vai ne?

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·         2019. gada 29. augusts, vakars

·         Nacionālais teātris, Lielā zāle

·         Parters, 14. rinda, 12. vieta

Rainis

“Pūt, vējiņi!”

Izrāde 1 daļā

Iekams sarkanais iemīļotā teātra priekškars nav vēries, izbaudu būšanu mazliet grezni senilajā, taču skaistajā telpā, kurā tik daudz brīnumu sagaidīts (un vienā bija tā laime pašam piedalīties). Viedais jau laikus izslēgts. Zāle ir pilna, jebšu aiz teātra sienām – totāla vasara. Man ļoti patīk, ja nav jāsēž starp tukšām sēdu vietām un rindām un jālūkojas, ka priekšā ir tikai atzveltnes bez mugurām un pakaušiem. Šovakar tā nav, un es esmu gatavs izrādei, par kuru tikai labas atsauksmes dzirdētas. Taču man ir vēl dažas minūtes, tāpēc – paritināšu teātrālo atmiņu kamolu…

Ar Raiņa tautasdziesmu 5 cēlienos “Pūt, vējiņi!” (tādu dzejnieks savai lugai, ja nemaldos, devis “žanrisko” apzīmējumu) es – varu sacīt – esmu uzaudzis. Kad biju vien sīks puišelis, mana māte Hilda Vēvere iesaistījās tam laikam prātam neaptveramā pašdarbnieku avantūrā, proti, vietējā amatieransambļa režisors par varas makti bija iedomājies iestudēt tieši šo lugu. Visiem, ieskaitot tos, kuri jau skaitījās aktieri, tāds demaršs pret parastajiem sadzīves gabaliem, visbiežāk komēdijām, jo kaut kas viegli izklaidējošs lauku cilvēkiem, kas noguruši kolhoznieku darbos (mūsu gadījumā – ZPS “Krimulda”), šķita krietni noderīgāks. Bet te – ambicioza iecere iestudēt lugu, kurā nav “normālu dialogu” (nu, gandrīz nav), turklāt smejama arī teju nekā.

Mātei tika piespriesta Mātes loma, un viņa pat tā kā drusku pamēģināja to, taču, būdama iedzimta raganiete (nevis ragana, uz ko gan norāda dzīvesvietas nosaukums) ar īstas dzimtļaužu aktrises privilēģijām, pieprasīja: vai nu viņa spēlēs Ciepu, vai neko. Tā māte tika pie vecmeitas Ciepas (un vēlāk – publikas aplausiem un smiekliem), bet es sēdēju katrā mēģinājumā, tādējādi Raiņa lugas tekstu bez nopietniem īsinājumiem nevilšus apgūdams no galvas gandrīz pilnībā. Un tikpat neviļus iemīlēdams to. Un es redzēju arīdzan, kā mani skolotāji pārtapa par Māti, Andu un Didzi, kā kaimiņu puikas mamma kļuva par Zani, kā tik ikdienišķi pazīstamie jaunieši – par Baibu un Gatiņu, kā manas mātes kolēģe – par Ortu. Bet – tā kā neatradās ozolam līdzīgs jauns vīrietis, kurš varētu nospēlēt Uldi, tad šo nastu uzņēmās pats režisors. Vēlāk ansamblim pievienojās cits un īsts Uldis – siguldietis, latviešu valodas un literatūras skolotājs un populārais televīzijas diktors Uldis Deisons.

Kopumā tā bija kolosāla sākumskola – ievads teātra būšanās. Un šaušalīga indeve! Ja tu esi bijis klāt no lugas lasīšanas līdz ģenerālmēģinājumiem un pat dekorāciju apgleznošanai, notiekošais nevar neietekmēt uz mūžu, vismaz ne jau tādu baltmaizes struktūras dvēseli kā mani.

Raganiešu “Pūt, vējiņi!” uzvedumam bija grandiozi panākumi! Pirmizrādē kluba zāle – ne no tām mazākajām (tolaik vienā no jaunākajiem un smalkākajiem kultūras namiem Latvijas PSR, kurā katru mēnesi viesojās abi mūsu teātri “uz riteņiem”) – burtiski bija stāvgrūdām pilna, un ovācijas – patiesas. Jo režisors (viņa uzvārds bija Cīmanis, manuprāt) un viņam uzticīgie, paklausīgie aktieri tiešām bija paveikuši brīnumu. Es tak biju vērojis visu “melno darbu”, bet izrādē piedzīvoju prieka un saviļņojuma asaras, it kā pirmoreiz visu skatītos. Varbūt vairāk tāpēc, ka visiem traki jutu līdzi un redzēju to, ko citi zālē sēdošie nemaz vai ne tik ļoti. Bet bija SKAISTI! Izrāde “Pūt, vējiņi!” ir viens no brīnišķīgākajiem Krimuldas novada ļaužu sasniegumiem kultūrā 20. gadsimta II pusē.

Starp citu, kad šī notikuma sakarā tika noorganizēts brauciens uz toreizējo Akadēmisko Drāmas teātri, lai noskatītos Alfrēda Jaunušana veidoto izrādi, un arī mani paņēma līdzi, pēc tam es lakoniski izsacījos: jā, izrāde ir laba, bet ne jau tik laba kā mūsējā. Smieklīgs mazliet šķiet mans lokālpatriotisms un lepnums par to, kam biju aculiecinieks.

Un – tad nāca filma!

Nu, varat iedomāties, ar kādu satraukumu es, 6. klases skolnieks, gaidīju Gunāra Pieša režisēto Raiņa lugas kinoversiju? Tās seanss mūsu ciemā notika tajā pašā klubā, kur triumfu piedzīvoja absolūto pašdarbnieku “Pūt, vējiņi!”. Taču tieši tajā pēcpusdienā, kad izvērtās skolas masu kultūras gājiens, lai noskatītos filmu, es nez kāpēc biju uzmetis lūpu un paņēmu brīvsoli. Muļķis gatavais! Otrā dienā no audzinātājas dabūju pelnītu brāzienu, tomēr filmu drīz vien redzēju tāpat – laikam māte mani aizveda uz kādu vakara kinoseansu. Viņai, piemēram, ne visai patika, īpaši jau Gatiņš (atveidoja pavisam vēl jauniņais vidusskolnieks Pēteris Gaudiņš) ar zalkšu murskuli rokās, kas man savukārt likās inčīgi.

Jā, filmu uztvēru un pārdzīvoju sevī ļoti! Un ikreiz, kad to skatos atkal, pārdzīvojums atjaunojas un es novērtēju šī kinoprojekta īstenotāju drosmi un talantu. Šodien taču mēs katrs saprotam: filma ir latviešu tautas atmodas priekšpavasara viens no pirmajiem vējiem. Diez vai citur visā PSRS kaut kas tik nacionāls un vērienīgs būtu varējis tapt.

Lūk, tāpēc – bet ne tikai – gribu sevi uzskatīt par visai pieredzējušu “pūtvējiņistu”. Jo turklāt esmu redzējis, manuprāt, visus šīs Raiņa lugas iestudējumus, cik vien tādu ir bijis manā kaķa mūžā un paralēli teātra vēsturē.

Alfrēda Jaunušana izrādi Drāmā jau minēju. Šķiet, tā toreiz bija tāds kā atjaunojums, jo Antu Klinti kā Ortu neesmu redzējis – manā atmiņā ir Maiga Mainiece šajā lomā –, arī Liliju Ēriku Mātes lomā ne, taču it spēcīgu iespaidu atstāja Helēna Romānova. Atceros skaisto Ģirtu Jakovļevu kā Uldi un daiļo Astrīdu Kairišu kā Zani – vēlāk abi sastapās šajās lomās filmēšanas laukumā. Bez šaubām, Dinai Kveldei Baibas loma ir varbūt pats nozīmīgākais sasniegums aktrises daiļradē.

Ja nekļūdos – nākamais bija Māras Ķimeles iestudējums Valmierā (1985). Tad jau es biju gana apvēlies teātra lietās ne tikai kā Rīgas 64. vidusskolas teātra klases absolvents, bet arī kā Latvijas Radio ārštata korespondents. Atceros, ka, vēl izrādi neredzējis, radiomājas vestibilā it drosmīgi režisorei uzjautāju, sak, vai tad Mātes lomai Rita Meirāne (ļoti man šī aktrise patika) nebūtu piemērotāka nekā jestrā raksturlomu tēlotāja Inga Kalēja. Uz to Māra Ķimele atbildēja, ka šajā izrādē vajadzīga Kalēja (kaut gan vēlāk Meirāne tomēr spēlēja Māti, pats redzēju, un, protams, viņai piemita tas majestātiskums, ar kādu vienmēr šis Raiņa tēls pirmām kārtām asociējas). Režisorei, protams, bija taisnība: tieši Inga Kalēja bija pati labākā Māte savām meitām Zanei – Baibai Valantei un Andai – Rutai Vītiņai. Vispār – šī, manuprāt, bija izrāde ar izcili atrisinātu finālu – ar Daces Everss Baibas pārvēršanos par… BURU mīļotā Ulda laivā. Tolaik publikas daudznozīmīgi uzņemts simbols, un nekādas fiziskas lēkšanas Daugavā, kas ir kā pamatīgs klupšanas akmens lugas atveides cildeni traģiskajai izskaņai. Pateikšu uzreiz: Māras Ķimeles iestudējumu šobaltdien uzskatu par konģeniālu Raiņa lugas interpretāciju. Turklāt viņa bija atcerējusies, ka luga patiesībā sākas ar prologu, kuru izrādes sākumā brīnišķīgi norunāja Jānis Samauskis.

Gāja laiks, un 1998. gadā Dailes teātrī Mazās zāles formātā Oļģerts Kroders izmēģināja roku “Pūt, vējiņos!” Tam laikam – gana novatoriska interpretācija, taču neaizkustinoša. Visspilgtāk atmiņā palikusi Gundegas Ozolītes Baiba un Dinas Kuples Orta (kura it labprāt kopā ar Uldi iedzēra), puiši kaut kā neviens ne.

Gaļinas Poļiščukas versijai Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves ar visiem skatītājiem (2004) es neticēju. Nu kā tā var būt, ka izrādē nevaid ne Mātes, ne Ortas? Izrādījās – var gan. Nezinu, ko Rainis par šādu lugas nepavisam ne kosmētisko operāciju sacītu, bet man izrāde ļoti patika. Toreiz es Baibas lomā skatīju Rēziju Kalniņu. Andris Bulis kā Uldis, šķiet, ir satriecošākais, kādu jebkad esmu sastapis, bet tādam jau šim “mežonim” vajadzēja būt pagāniski skarbajā režisores redzējumā.

Liepājas teātrī iestudētais mūzikls pēc lugas motīviem (2011) manos priekšstatos arī ir pieskaitāms Raiņa darba interpretācijām, kaut gan tajā ir citu radīts librets, kurā, šķiet, maz bija palicis no pirmavota tekstiem. Par laimi, visi izrādes veidotāji nebija turējušies pie lugas “burta”, taču pie rainiskā gara gan – to varēja saklausīt fenomenālajā Kārļa Lāča partitūrā un ieraudzīt, izdzirdēt katra aktiera apbrīnojami izjustajā tēlojumā šajā mūzikā.

Re, cik daudz paguvu atcerēties, iekams sākas patlaban jaunākais Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējums, kas jau gadu ir teātra repertuārā.

Taču – stop! Ka tik neaizmirstu vienu atrunu!

Un atruna ir šāda.

Nedrīkstu būt Elmāra Seņķova režisētās izrādes objektīvs vērtētājs, jo, lūk, cik daudz faktoru ietekmēja mani kā skatītāju! Tā ir neizdzēšamā pieredze. Tās ir lugas zināšanas un zināšanas par lugu un tās iestudējumiem. Nav iespējams būt neitrālam attieksmē pret beidzamo Raiņa lugas skatuves variantu, tāpēc turpmākais būs vien vienīgi manas ļoti subjektīvās pārdomas. Pieļauju, ka pavisam citādi spriež tāds, kurš par lugas iepriekšējiem uzvedumiem nezina neko, citādi tāds, kurš ir redzējis tikai filmu, un tāds, kurš to nav redzējis utt. Savu skatītāja atmiņu bagāžu netīkas nosaukt par slogu – kāpēc gan? Kazi, arī tādā viedoklī varbūt ir vērts ieklausīties. Centīšos nesalīdzināt, taču atmiņas un asociācijas baidīt prom arīdzan ne.

Un izrāde sākas, priekškaram – klasiski sarkanajam Nacionālā teātra priekškaram… neveroties.

Uznāk Esmeralda Ermale un Ģirts Jakovļevs. Filmas Baiba (joprojām tāda, par kuru var sacīt: stalta sirds un augums) un filmas Uldis, lai norunātu zīmīgo prologu. Reveranss filmai? Laikam gan, jo zināms, ka Imanta Kalniņa komponētā mūzika izrādē nav vis oriģināla, bet gan no filmas aizņemta. Uzsildīta? Neaizmirstama, tāpēc lai paliek neaizmirstama? Un man jādomā: kāpēc gan šāda atsaukšanās uz to, kas cieši pieder kino darbam? Ko savā ziņā tīša šo divu aktieru “citēšana”, viņiem iznākot avanscēnā, izteic tiem, kam filma neko nenozīmē? Varu tikai minēt. Viņi droši vien uzmanīgi noklausās skaisti, rimtā sirsnībā norunātās Raiņa dzejas rindas, kas neapšaubāmi ir tikai piedeva pašai izrādei. Ak, ir aizkustinoši! Es, protams, sevišķi priecājos tieši Esmeraldi Ermali atkal redzēt uz skatuves un tieši uz šīs – tik šarmantu un tik pārliecinošu kaut dažas minūtes priekškara šajā pusē. (Kaut nu saredzētu arī citi režisori…)

Vispār – teātra priekškaram šajā izrādē ir sava “loma”, taču es neteiktu, ka veiksmīga. Jo pēc prologa seko kaut kas pilnīgi amatierisks – otrpus tas tiek it sparīgi raustīts, lai mums, skatītājiem, rādītu, uz ko spējīgs ir “pūtvējiņš”, kurš “kāpj pāri Daugavai” dramatiskās I. Kalniņa mūzikas pavadībā. Piedodiet, bet šāds pliks vizuāls paņēmiens izskatās tik muļķīgs, ka nojauc noskaņu, kuru svinīgie aktieri bija paguvuši raisīt. Mūzikā vētras pilnīgi pietiek.

Arī turpmāk izrādē priekškars tiek izmantots, un manām acīm un prātam tas tomēr šķita lieki, brīžiem nesaprotami, ja nu vienīgi taī skatā ne, kur tas pāršķeļ skatuvi uz pusēm. Bet arī tad – tas īsti nekļūst par metaforu, jo ir tikai no abi pusēm saplacināts milzīgs auduma gabals, kas atgādina stabu. Nespēju pilnībā pieņemt šo atsvešinājuma principa pastiprinājumu, un tas, manuprāt, novērš nost no tiem estētiskajiem un idejiskajiem uzstādījumiem, kādi izrādē neapšaubāmi tiek apliecināti. Es teiktu: būtu nu likuši mieru priekškaramajam, lai tas godīgi dara savu darbu, nošķirdams cēlienu no cēliena, un i tas gana cildeni un šai konkrētai izrādei ir piemēroti.

Bet kurš mēlnesis kaut kad teica man, ka E. Seņkova iestudējumā esot realizēts viss Raiņa lugas teksts? Uzzinot to, biju neizpratnē: kā gan stundā un četrdesmit minūtēs iespējams ietilpināt diezgan apjomīgu dramaturģisko materiālu? Parasti teātrī tak notiek visādas lietas, ne jau tikai runāšana vien.

Protams, izrādes sākums ir tik apšķērēts 1. cēliens (darbība maltuvē), ka pat man kā lugas zinātājam radās apjukums – Mātes un Gatiņa tēlu šajā ainā vispār nav. Nuja, kurš gan to var liegt režisoram vai dramatizējuma autoram? Īsināt var vienmēr, un, iespējams, ekspozīcija likusies par garu. Rainis, pretēji dažviet izplatītam uzskatam, ir neiedomājami labs dramaturgs savās labākajās lugās, un “Pūt, vējiņi!” ir lielisks paraugs. Tas ir filoloģiski pierādāms, un Fricis Bārda, kas latvju teātrim nekādu pienesumu nav sniedzis, vienkārši nav arī taisnība (viņa teiktais, kas lasāms izrādes programmiņā, ir gluži vai pašapsūdzoša aplamība).

Tātad – 1. cēlienam ir pietiekami liela nozīme lugas tālākajā attīstībā un jau no pirmajām replikām, kaut arī mīlīgajā tautasdziesmu metrikā, ienes spriedzi tēlu attiecībās. Taču režisors laikam nav vēlējies rādīt banālu sieviešu sadzīves drāmu. Jo – no pirmā brīža par izrādes dominanti kļūst nedziedošais KORIS – dzīvu cilvēku prospekts visā skatuves augstumā, un pret tādu fonu ikdienišķajam, nebūtiskajam būtu jāizkūst vispārināti humānā, mūžīgā priekšā (šoreiz vairāk tā kā aizmugurē).

(Turpinājums sekos)