Gandarījums

ANTE SCRIPTUM

Lai rakstītu par ŠO izrādi, par kuru vēlos atklāt savas vērojumus, izjūtas un secinājumus, ir vajadzīgs bezalgas atvaļinājums, kādu strādājošs cilvēks savos pašreizējos apstākļos nevar atļauties. Varbūt arī pārspīlēju, tomēr jāatzīstas – ir vēlēšanās izvērsties, tāpēc ka izrādē ir tik daudz pārsteidzoša un apbrīnojama, ka, šķiet, būtu nepiedodami, ja kaut ko būtisku izlaidīšu vai – sargi debess! – aizmirsīšu. Protams, ja vien nedragāšu pa tastatūru ar domu – ka tik ātrāk, un tad zirneklim nagos!

Tāpēc izvēlos tādu kā „miniseriāla” formātu. Tas nozīmē, ka katrreiz aplūkošu kādu vienu šīs izrādes māksliniecisko aspektu, jo – kā jau būsiet pamanījuši – man patīk iedziļināties un atklāt visādus smalkumus (nesmalkumus arī, kā nu bez tiem). Ja vien tādi, bez šaubām, saskatāmi. Turpmāk iztirzājamajā izrādē tādu gan ir ļoti, ļoti daudz. Man ir pierādījumi, kurus tad arī esmu apņēmies vairākos vakaros uzrādīt gluži kā pie bikts vai tiesas zālē – ar prokurora nesaudzīgumu un advokāta daiļrunību vienlaikus. Jebšu – šai izrādei nav nepieciešams ne viens, ne otrs, jo tā ir kļuvusi par, manuprāt, absolūtu pašvērtību – dzīvu māksliniecisku organismu, kurā rit nokaitētas asinis, pukst satracinātas sirdis (nuja, teātra izrāde jau ar šī orgāna daudzumu atšķiras no parasta bioloģiska radījuma), tajā dziļi tiek ievilkta elpa un tikpat spēcīgi izpūsta, tā ka alkohola dvinga ir sajūtama teju fiziski... Vārdu sakot – izrāde dzīvo suverēnu, artistiski skaistu, bet emocionāli sūru, gandrīz divu stundu garu dzīvi, kurā skatītājam gribot negribot raisās smiekli, pat gana skaļi, turpretī pēc pāris trim sekundēm kaklā var iesprūst aizkustinājuma vai žēluma kamols.

Labi, laikam pietiks vārdzināt tautu!

PIRRA UZVARA

Ja ir kāds, kuram nejauši no prāta izkritis šis no antīko laiku kariem nostiprinājies metaforiskais vārdsavienojums, tad atgādināšu, ka uzvarēt kā Pirram (kā tas viņam gadījās III gs. priekš Kristus) patiesībā nozīmē ciest nesamērīgus zaudējumus, drausmīgi daudz upurēt savas šķietamā pārākuma dēļ, tā ka uzvara faktiski pielīdzināma sakāvei.

Nu, lūk! Esmu jau pateicis priekšā, ar ko šī izrāde beidzas.

Kad izaicinām uz kauju kādu citu cilvēku, iepriekš izstrādājuši pedantiski detalizētu, mērķtiecīgu un viltīgām psiholoģiskām lamatām pilnu stratēģiju, tad diezgan negaidīti un bieži pretinieka soļi izrādās platāki, nekā tie bija teorētiski izmērīti, un viņš tiem itin veikli pārkāpj pāri. Jā, pat reizumis vispār nepamanīdams sev izliktos slazdus.

Bet, ja prasība ir pēc pilnīgas satisfakcijas, kādēļ arī ieročus pēc dueļa noteikumiem drīkstot izvēlēties apvainojumā drebošais, iespējams, ka raidītās argumentu un neapgāžāmo pierādījumu lodes rikošetā ķer pašu izaicinātāju.

Savukārt, ja ļoti rafinētā un vienlaikus gauži vienkāršā spēlītē – kurš kuru – vienpusēji izplānotie noteikumi kļūst ne vien smieklīgi, bet pat nožēlojami, galu galā – lai cik paradoksāli tas izrādītos – pavēršas pret cilvēku, kuram ir nauda, vara un sieva zelta ietvarā, taču pietrūkst pašu galveno vērtību, kuru dēļ ikviens varētu sevi saukt par laimīgu. (Pagaidām neuzskaitīšu savējās; izrādes progrmamiņā minēta draudzība, uzticība, laime un mīlestība, taču katram tās varētu būt citādā secībā sakārtojamas.)

Izrāde savdabīgā veidā ieskicē faktiski visbanālāko attiecību trīsstūri, kura virsotne gan ir nošķelta, un paliek tāda kā trapece, kuras (spēles) laukumu piepilda divu vīriešu – darba devēja un darba ņēmēja – sadursme. Tā gan apliecina, ka banalitāti var pārvērst īstenā veču cīniņā, kurā dūres un lamuvārdi netiek lietoti; vārdu sakot, tādā inteleģentā disputā, kurā viens ir solists, bet otrs – pret savu gribu spiests organizatora uzstāšanos vērst par duetu (duelis, duets – tas pats jau vien sanāk, ja vēl fonā ieskanās Verdi opermūzika).

Jā, kā vārdā viens no viņiem tomēr izaicina otru? Tiešām sievietes dēļ? Apvainotais nebūt neatgādina Puškinu, kaut arī viņa vārds ir Aleksandrs (tāds jau bija arī diženajam Maķedonietim) un „pavedējs” laikam nebūt nelīdzinās Dantesam. Nē, viens ir boss, pilsētas nekronētais valdnieks, bet otrs – vicebosiņš, direktoriņš-rīkotājiņš, kurš pamanījies krāpt (kāds neiedomājams risks!) savu šefu ar viņa sievu (laikam ceturto pēc kārtas; nē, nē, tas tam viņam atgadījās pirmoreiz... varbūt...), manuprāt, gandrīz acu priekšā. Neiedomājama drosme, nekaunība un... mīlestība? Un, ja kaut ko nevar dabūt saskatīt ar neapbruņotu aci, tad tiek piesaistītas citas un apbruņotas – ar fotokamerām un citiem jaunāko tehnoloģiju sasniegumiem.

Voi, voi, esmu jau aizrāvies un ieslīdzis izrādes saturiskajās finesēs, tāpēc – laiks atvērt priekškaru (šai izrādei gan tāda nav)!

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·        2014. gada 16. janvāris, vakars (pilnmēness)

·        Nacionālais teātris, Aktieru zāle

·        Vieta pēdējā rindā tieši pretī ieejai zālītē (jeb izlietnes pusē)

·        Trešā reize

Jevgņijs Griškovecs

Satisfakcija