Divu kungu kalps

Gribētu būt kristīne, nevis govs

Ņemot vērā spēles noteikumus, es domāju, ka mēs katrs noteikti kalpojam vismaz diviem kungiem visu savu atlikušo dzīvi.

Un tas pirmais ir – VĒDERS. Jau par īstu dzejnieku netapušais vispāratzītais klasiķis Eduards Veidenbaums reiz kādā dusmu brīdī (iespējams) rakstīja: „Jo vēders – dievs visaugstākais, / Un katris pats sev tuvākais... / Tiklīdz kā izsalcis.” Un vai tad ne? Cilvēkam ir jābūt paēdušam, lai viņš varētu labi strādāt un domāt. Es nesaku – labi paēdušam, jo manās situācijās palaikam aktuāli ir būt vienīgi paēdušam. Kad tevi moka izsalkums, tu vis neprātosi par sabalansētu pārtiku – nē, tev būs galvā tikai viena doma: kur dabūt kaut ko, ar ko remdēt sajūtas, kuras izraisa tukšais kuņģis. Tie varētu būt pat čipsi, kurus kāds cits nav paguvis izēst no pakas. (Šis vēl nav bijis konkrēti mans gadījums.)

Viss pasaulē grozās ar To Kungu Vēderu – lai tikai tam pakalpotu, tā ka tas varētu uzvarošās atraugās pateikties: nu man ir gana, bet – līdz zināmam laikam, to ņem vērā! Un mazais cilvēks (tas ir būtiski!) iet, un skrien, un raujas melnās miesās, lai vispirmām kārtām savā ķermenī ne tik ļoti dziļi ieslēptajam kungam izdarītu pa prātam un kuņģa sulai vismaz minināli. Tā nu tas ir, un – grozies, kā gribi: aste kā pakaļā, tā pakaļā, un kuņģis ar visu pārējo vairākmetrīgo cauruļvadu sistēmu – kā vēderā, tā vēderā.

Otrais kungs – tas ir aristokrāts. Daudzkārt izvirtis, dažkārt smalks, bet vienmēr – juteklisks. Kas nu mums katram tas (vai tā) ir. Vārdos tos nesaukšu, tikai norādīšu, ka ikvienam šis kungs vai kundzene atrodas zem jostas vietas. Liriski izsakoties – mēs visi gribam mīlēt un būt mīlēti, bet, rupji runājot, mēs visi gribam TO. Nu labi, nodarboties ar seksu, ja tā skan daudzmaz pieklājīgi.

Un atkal – tāda ir cilvēka daba. Tāpat kā dzīvniekam viņam jārūpējas, lai savu eksistenci nodrošinātu, tikai cilvēkam tā ir nauda, ko tas iekāro divu kungu – vēdera un... TĀ – labad. Cilvēks vairs nevar dzīvot kā putns gaisā vai puķītes pļavā. Kopš izdzīts no Ēdenes dārza, tam sava maize jāpelna sviedriem vaigā. Tādus nu mūs ir radījis Demiurgs – allaž izsalkušus pēc barības un seksa. Pirmās alkas izraisa galvenokārt karus, otrās – bērnus.

Taču, ja kalpošana diviem kungiem tiek apskatīti no darba tirgus skatpunkta, tad lieta ir skaidrāka par skaidru: tāds cilvēks strādā pie diviem darba devējiem, un tas tak nav nekas aizliegts, ja vien viņš spēj savienot 24 stundu laikā pienākumus, kas obligāti veicami teicami, pašaizliedzīgi un – galvenais – par viszemāko iespējamo atalgojumu. Ja vien viens darba devējs nenomana, ka tas otrais tikpat nesavtīgi ekspluatē viņa kalpu, viss ir kārtībā. Nu tā taču ir? Varbūt tu, nabadziņš, gandrīz pušu plēsies, lai iztaptu abiem kungiem, tas viņus katru atsevišķi nevar interesēt. Normāli. Vēders ir jāapkalpo, un, lai arī seksam kaut kas atliktu – kaut kas skaists un erotiski piepildīts –, ir vērts, ka tu raujies uz divām pusēm, lai tikai kaza būtu dzīva, bet vilki – paēduši. Vispirms vilki.

NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI

·        2014. gada 11. janvāris, diena

·        Nacionālais teātris, Lielā zāle

·        1. balkons, 3. rinda, 20. vieta, bet es atradu kaut ko mazliet labāku turpat

·        (Luga nav lasīta, un kur gan tas būtu iespējams)

Izrāde 2 daļās

Ričards Bīns

Divu kungu kalps. Anno 1963

Grozies, kā gribi, bet šī IZRĀDE ir komēdija. Jau nav jau tāda žanra „IZRĀDE”. Varbūt vienīgi izrādīšanās. Tas gan šajā izrādē, kas patiesībā ir komēdija, arī notiek. Katrs izrādās kā prot vai arī – kā neprot (es ar to domāju – aktieru atveidotos tēlus, ne pašus aktierus, viņi ir līmenī). Vai režisors Valters Sīlis bija mazliet nobijies, kad saprata, ka nekur nesprukt no dramaturga piedāvātajiem spēles noteikumiem, bet izrādi apzīmēja tikai par izrādi? Sak, ja kādam tā nešķitīs komēdija, tad mazgāšu rokas aptuvenības nevainīgumā.

Bet režisors ir pats atzinies, ka nonācis riskantā situācijā. Tik tiešām – komēdijas acīm redzami ir kļuvis ļoti grūti iestudēt, tāpēc tas režisors, kurš ir uzņēmies risku, par labo gribu vien ir pelnījis Vēja mātes sprunguliņu. Jo tendence arvien vēl ir tāda – ja dzīve ir sūdīga, tad teātris šo aromu padarīs vēl spēcīgāku, lai būtu nepārprotami – tā patiešām tāda ir. Diemžēl. Nāk atmiņā Imanta Ziedoņa dzejas rindas, kuras varētu attiecināt uz teātri – atmaskotāju: „Es jums parādīšu jūs pašus, / pašus sevis arestantus, / Un viens būs dulls, un otrs / būs vēl dullāks.”

Taču, ja šīs pašas dzejas rindas iemieso komēdijā, tad rezultāts nebūt nav sliktāks. Un apmēram tā arī ir noticis Valtera Sīļa iestudētajā izrādē pēc britu (nevis angļu?) dramaturga Ričarda Bīna lugas. Jāsaka gan: komēdijas autora uzvārds nevilšus rada asociācijas ar ķēmīgi ākstīgo seriālu varoni Misteru Bīnu, kuru atveido Rovans Atkinsons, un nezin kāpēc šķiet, ka šis Bīns savā lugā – parafrāzē par Karlo Goldoni slaveno oriģinālu (cik nu iespējams spriest pēc dzirdētiem tekstiem) tālu no komiķa Atkinsona nav kritis.

Un tā Valters Sīlis, domājams, ir izvēlējies kalpot diviem kungiem – iestudēt retro komēdiju (laika nobīde pēc Griničas meridiāna arī zināmā mērā noņem atbildību), vienlaikus saglabājot nopietna režisora statusu. Tas nu nešaubīgi lasāms izrādes programmiņā, kurā V. Sīlis bezmaz atvainojas, ja nebūs izdevies izraisīt zālē smieklus. Pilnīgi droši, ka pilnajā Nacionālā teātra namā atradīsies vismaz kāds simts, kas smiesies, vienu no saviem kungiem saturējuši. Atzīšos, man arī nāca smiekli. Un kāpēc gan ne, ja palaikam tiešām ir smieklīgi.

Tomēr – ja režisoram ir izdevies radīt zemestrīci tādā teritorijā kā „Osedžas zeme”, tas vēl nenozīmē, ka Braitonā (tā laikam sauca to pilsētu, kurā notiek izrādes darbība) būs jūtami pēcgrūdieni. Un – man viena „tante” teica, ka ir diezgan būtiski, kāpēc visa lugas/izrādes darbība notiek tieši tajā pilsētā, bet es baumas neizplatīšu tālāk.

Jā, iestudēt komēdiju, turklāt tik specifiski anglisku, ir bijis liels risks, jo visai daudzas no šīs konservatīvās sabiedrības politiskajām un sociālajām aktualitātēm tolaik – 1963. gadā un vēlāk – latviešu skatītājam ir visai pasvešas vai arī nav zināmas nemaz. Gluži kā inteliģences testā es pēc izrādes salīdzināju „Režisora zemsvītras piezīmes” ar to, ko man izdevās uztvert izrādes laikā. Pēc standarta mērauklas laikam esmu ierindas idiots, jo šo to tiešām pat zināju (piemēram, ka foto pirmajā ainā pie sienas ir redzama Lielbritānijas karaliene).

Turklāt – spēles (lugas un tāpēc arī izrādes) noteikumi ir specifiski, proti, ir runa par delartisko komēdiju. Varu derēt, ka lielākā daļa skatītāju neko par to nezina vai nezināja, iekāms bufetē aiz gara laika nebija izlasījusi, kas par to rakstīts pabiezajā programmiņā. Un, ja naudiņas tai bija žēl ziedot, tad nezināšanā viņi palika visu izrādes laiku, nesērojot par izglītības robiem, kurus šī izrāde diez vai varēja aizšpaktelēt. Domāju, ka jebkurai izrādei ir jābūt saprotamai un uztveramai arī bez jebkādas papildu informācijas. Skatītājs drīkst būt balta lapa – izrādei tā ir jāpieraksta pilna. Nevar būt obligāta prasība, lai skatītājs būtu skaidrībā, kāds savulaik bijis delartiskais teātris, Goldoni un kāds 1963. gadā bijis angļu kungu un lēdiju sociālais garastāvoklis. Taču – ja tādas zināšanas ir, tad arī skatītāja pretenzijas būs augstākas. Nu netestēsim mēs pirms izrādes visus skatītājus, nosakot viņu IQ, tādējādi prognozējot publikas kopējo reakciju uz visai neviennozīmīgiem jokiem un jociņiem, kādus izspēlē aktieri, viņiem atdevīgi darbojoties uz skatuves.

Tāpēc uzskatu, ka pret V. Sīļa iestudēto komēdiju ir jāizturas ar cieņu un – toleranti. Izrādē neapšaubāmi ir lieliskas vērtības, un tās es arī gribu celt pāri tam, kas varbūt arī nav izdevies.

Tāpēc acīmredzot par vislielāko veiksmi ir jāuzskata skifla grupas uzstāšanās. To man ir teikuši absolūti visi, kurus aptaujāju par izrādes iespaidiem. Fenomenāli puiši kolosālos kostīmos franču sinepju krāsā! Bez šaubām, viņu mūzikas instrumenti vien ir ko vērti, taču arī dziesmu izpildījums – apbrīnojami dzīvelīgs. Tas rada atbilstīgu noskaņojumu vēl pirms izrādes, un tas ir gauži labi. Nespēju iedomāties, ka viņi kādam varētu nepatikt. Neuzbāzīgi kustībās, toties izcili muzikālajā sniegumā.

Īpaši un obligāti ir izceļams Kristians Kareļins kā galvenais vokālists. Manuprāt, ideāls šīs mūziķu grupas līderis! Ne tikai bauda klausīties, bauda arī skatīties, KĀ aktieris dzied. Lieliska stila izjūta, ārkārtīgi patīkams skatuves tēls – patiesi, esmu sajūsmā par šī aktiera izcilo gaumes izjūtu un arī balsi. Vienmēr ir iepriecinoši, ja tu sev atklāj kaut ko līdz šim neredzētu, nedzirdētu. K. Kareļinam ir milzīgs potenciāls, jo viņa sniegums bija vienkārši lielisks. Arī epizodēs, kurās aktieri redzam kā Garetu (šķiet, restorāna administratoru), kas pat visbezjēdzīgākajās situācijās, kādas rada M. Egliena izbadējušais Frensiss, saglabā angļu mieru un pašcieņu.

Taču – arī pārējie skifla grupas puiši (A. Drozdovs, N. Bārbals, N. Zālamans, K. Aniņš) neatpalika atraisītībā un, manuprāt, profesionalitātē, iepazīstinot ar šo mūzikas stilu, kas man personiski bija totāls atklājums. Lūk, šajā ziņā es teiktu: zēni mani ir ne tikai izklaidējuši, bet arī izglītojuši. (Visu dziesmu vārdi ir izlasāmi latviski titros, izņemot franču – šī valoda ir jābauda tāpat. Pareizi!) Un vispār – šīs grupas darbošanās kā tādam caurviju motīvam visas izrādes garumā ir liela jēga – jo tas bija ne tikai stilīgi. Skiflzēni uzturēja attiecīgā laikmeta atmosfēru izrādē, bet es nekad viņus nesauktu par fonu – drīzāk par tādu kā iesildošo grupu visai izrādei un spoguļattēlu visiem tiem, kuri tomēr, kā saka, iznesa lielāko smagumu. Jo skifla grupa piešķīra tam vieglumu un – patiesībā – arī stabilitāti un nopietnību.

Tā kā pirmos, apsēžoties savā pagaidu vietā, sastapu skifla puišus, tad uzreiz nevarēju neievērot kaut ko pietiekoši uzkrītošu, proti, mūziķu parūkas. Nedrīkstu noslēpt pirmās asociācijas ar bītliem, kas laikam nebūtu nekas nosodāms – turpat jau viņi arī esot bijuši (nekad par The Beatles neesmu fanojis). Gribu sacīt – kā man patika aktieru parūkas! Lūk, tas, uzskatu, pieder pie stilīgākajiem izrādes akcentiem. Tu pa visai lielu gabalu redzi, ka aktieriem ir parūkas, bet tev tas trakoti patīk, tāpēc ka arī šī katra aktiera vizuālā tēla detaļa nodrošina visas izrādes koptēlu. Dažs labs parūkas dēļ vien Jura Lisnera un Nornunda Laizāna atveidotajos kungos saskatījuši mums ļoti pazīstamus politiķus. Tik tālu es nepaguvu aizdomāties, bet parūkas – baigi foršās. Turklāt tās palīdz skatīties uz tipāžiem pietiekami atsvešināti, un, manuprāt, tā ir bijusi vizuālu iespaidīga uzruna skatītājiem.

Ja nu reiz esmu iesācis par aktieru atveidoto tēlu izskatu, tad jāizsaka mana sajūsma arī par aktrišu kostīmiem (māksliniece Ieva Kauliņa), kas it īpaši izcēlās, kad dziedāja visu trīs vienīgo un galveno sieviešu lomu tēlotājas. Viņu atlasa auduma kleitas (ceru, ka nekļūdos, jo no sieviešu garderobes maz ko saprotu, turklāt 1963. gadā man bija knapi divi gadiņi) ar pērļu kaklarotām izskatījās aplam seksīgi skaistas. Protams, tikai tāpēc, ka kostīmu daili izcēla pašas aktrises, kurām šie tērpi bija mugurā.

Taču izrādās – Ieva Kauliņa ir vēl kaut ko neparastu paveikumu, lai sagatavotu skatītītājus trakulīgai pārpratumu spēlei, proti, tas ir izrādes pieteikums animācijas formā. Katru reizi vīriņš (droši vien jau viņa absolūtā lokāmība norāda uz galveno personāžu) parādās un nozūd citādi, aiznesdams nozīmīgākos lomu tēlotāju vārdus. Tā bija gauži jauka filmiņa pati par sevi, kuru ir interesanti skatīties.

Aktieru vīriešu izskatā neko specifiski satriecošu ieraudzīt nevarēju, bet to par trūkumu gan atzīt negribu, izņemot Ģirta Liuzinika atveidotā Stenlija Stabera pārspīlēto ķermenisko apspalvojumu, kas vedināja domāt par viņa tēla radniecību ar primātiem, bet pieļauju, ka tāda varētu būt izrādes veidotāju iecere. (Nujā, bet tas laikam tomēr nav kostīms.) Šis jau nu noteikti nebija vienīgais pārspīlējums izrādē, bet, par laimi, tas netika izrādīts pārāk ilgi.

Domāju, ka arī scenogrāfa Uģa Bērziņa veikums ir gana korekts, lai uz tā fona varētu izcelties aktierspēle. Man šķita simpātiski darbības vietu aizmugures horizonti stilizēti askētiskās kontūrās, un uz skatuves atradās tieši tik daudz mēbeļu vai priekšmetu, cik nepieciešams. Nekā lieka. Galvenais, ka scenogrāfiski viss bija pakārtots izrādes darbībai. Vienīgi skatuves grīda gan likās pārāk parasta – tādā kā asfalta krāsā, kas īsti neiederējās Čārlija Pīles mājā, kur sižetiņš iesākās un arī pabeidzās. Bet citādi – ir OK.

Bet pēc skifla grupas jestrajiem priekšnesumiem un asprātīgās animācijas pati izrāde iesākas ar krietnu atkritienu pseidovaildiskā manierē, kuru pirmajās minūtēs jāuztur Jura Lisnera atveidotajam raudulīgajam Čārlijam Klenčam. Vēl vairāk visu padara dīvainu Artūra Krūzkopa Alena pagaidām tikai pompozais teatrālisms, viņam dāvājot savai iecerētajai „putniņu”. Vienkārši nav iespējams saprast ŽANRU, kādā notiek izrādes sākums, jo turpat blakus ir ar neparastu akcentu runājošais Jāņa Skaņa Loids Boatengs (mūžīga mīkla – vai viņš ir „francūzis vai spānis”, bet varbūt īrs) un gandrīz nemaz nerunājošais Normunda Laizāna nākamais vīratēvs – advokāts Harijs Dengls. Vārdu sakot, saderināšanās ballītes skats ir gandīz nekāds, kamēr nav uznācis Mārtiņš Egliena tēloti uzpūtīgais miesassarga, kuru tik ļoti gaidījām, jo mēs tak laikam jau zinām, ka viņš būs tas DIVU KUNGU KALPS.

Vai tādu amorfu sākumu vajadzēja? Diezin vai. Bet pieļauju, ka dramaturģiskais materiāls ir tikpat stagnants. Par laimi, mūs glābj sižeta pavērsieni, un tad jau ierodas pats augšāmcēlies neizprotamās noziedzības, bet zināmas seksuālās orientācijas sīkaļa – bieds Rosko, jebšu no pirmā mirkļa ir skaidrs, ka Madaras Botmanes tēlotais vīrietis ir travesti tēls. Bet tas jau ir labi – tā noteikti ir jābūt šāda žanra izrādēs, kad skatītāji saprot daudz, daudz vairāk, nekā to „spēj” personāži uz skatuves. Tad tikai sākas īsta tēlošana un teātris – aizrautīgs, pārpratumiem un arī negaidītības pilns.

Tādi ir spēles noteikumi, un – vai nu tos pieņem, vai arī nepieņem. Viss, kas no delartiskās komēdijas patapināts šajā izrādē, it kā ir vietā. Cita problēma, vai man tas patīk, uzjautrina un izklaidē. Un vai režisors ir mēģinājis, lai izrādē valdītu žanra tīrība, vai arī lai farsa un klaunādes elementi atklātos jukjukām – galvenais, lai tie izraisītu smieklus zālē. Nedomāju vis, ka komēdijas mērķis ir sasmīdināt par katru cenu. Bet, tā kā dramaturģiskā materiāla nacionālā konkrētība un neogoldonisms droši vien un vienalga skatītajiem būtu par cietu riekstu, bija jāspiež uz ārišķībām galvenokārt, kas gan piestāv noteiktas ievirzes teātrim, bet mēdz būt piedauzīgas, ja runājam par mākslu viscildenākajā nozīmē. Taču gluži labi apzinos, ka „zemjostas jociņi” un viena personāža pastāvīga „apdauzīšana”, kā arī daži citi ētiski un estētiski apšaubāmi spēles izgājieni pieder pie šī delartiskā teātra modernās versijas. Atliek man tikai iesaistīties spēlē, ko ik pa laikam piedāvāja Mārtiņa Egliena varonis, taču līdz manīm viņa vara nesniedza, tāpēc paliku vienīgi skatītājs. Tā, bez šaubām, nav aktiera vaina. Ne jau par to ir runa, cik daudz skatītāju tiek tieši iesaistīti izrādes norisēs. Ja tas ir apzināts pašmērķis, tad skumji. Ja tas pieder pie izrādes koncepcijas, tad ko tas dod izrādei kopumā? Bet – kamēr ir smieklīgi, mēs par tādām lietām nedomājam. Un, kad vairs smieklīgi nav? Nu nav par ko vairs smieties, īpaši izrādes II daļā, jo visas intrigas pēc definīcijas tiek atrisinātas, tāpēc ka to prasa vecā žanra specifika, un to jau nojauš pat tāds, kuram ir vairāk dzīves, nekā skolas izglītības.

Re kā man neiznāca solītais.

Biju gribējis stāstīt visvairāk par aktieriem, bet līdz šim maļos pa pašu izrādi. Un tā arī netieku skaidrībā – vai tā ir izdevusies vai ne. Laikam jau jāsaka: pateicoties aktieru spēlei – ir gan.

Un, iekāms pievēršos aktieriem, vēl viena atskārsme, kas skar viņus visus, tāpat kā katru atsevišķi. Man nav faktiski nav nekādas lielās sajēgas par delartisko teātri, jo neesmu dzīvojis laikmetā, kad tas uzplauka; vienīgi zinu par to teorētiski un, pateicoties teātra programmiņai, varbūt pat ieskaiti filoloģijas zinībās būtu varējis nokārtot. Taču, ja delartiskajā komēdijā maskas tiešām bija maskas, tad V. Sīļa izrādē ir vienīgi „galvassegas”, kam varētu piedēvēt kaut ko maskai tuvu, – nuja, tās ir manis jau iepriekš slavētās parūkas. Viss. Tātad – maska mūsu izrādē ir tas, par ko tu izliecies? Kāpēc gan ne? Kuram gan vairāk par M. Botmanes Reičelu būtu jāizliekas? Lai gan – M. Egliena Frensisam ir ne mazāk grūts uzdevums. Turklāt vēl paša izdomātais Pedijs jāatveido, kura galvenā atšķirība no paša ir koši zaļā hūtīte un izaicinoši nevērīgā un prastā uzvedība. Toties sievieti, kas pieradusi katru dienu ostīt liekulības hlorofilu, tāds „īstums” spēj gan savaldzināt – Līgas Zeļģes Dollijai var ticēt.

Skatoties izrādi, mans pirmais secinājums bija: gandrīz katrs aktieris savu tēlu atveido – jā – vairāk vai mazāk pārspīlējot, jo – tādi ir spēles noteikumi, ja ir jākalpo noteiktajam žanram, kuru pārstāv režisora un dramaturga nešķiramais (?) tandēms, un skatītājam, kurš ir atnācis uz komēdiju. Tomēr katrs aktieris darbojas it kā savam tēlam raksturīgā, viennozīmīgi konkrētā manierē, jebšu labi saprotas „skatuves dzīvē”, cik nu , bez šaubām, to pieļauj sižets. Tāpēc izdomāju, kā var attaisnot aktieru spēli. Manuprāt, delartiskais teātris pieļāva, lai katram personāžam tiktu izcelta kāda viena cilvēciskā īpašība. Par kaut kādu psiholoģiski niansētu raksturu nevarēja būt ne runas. Arī šajā komēdijā par 1963. gadā dzīvojošajiem britu sabiedrības diezgan satīriskajiem tipāžiem (ne visai tomēr līdz galam ticamiem) ir izcelta galvenokārt viena īpašība, kuru tad nu režisors ir centies iedvest aktieriem. Man likās: tas ir kā šaržā vai portreta karikatūrā – tādā parasti tiek izcelta kāda īpaši raksturīga sejas daļa – deguns, ausis, lūpas –, lai padarītu konkrēto cilvēku nevis tikai smieklīgu, bet arī uztreiz atpazīstamu. Manuprāt, ja ikviens cilvēks saskarsmē izceltu vienu sev raksturīgu īpašību, tad dzīvē arī sanāktu tāds delartiskais teātris.

Dažiem aktieriem tas izdodas pārliecinoši, kā Artūram Krūskopam ar viņa apeņu priekšvārda īpašnieka izteikto teatrālismu visās izpausmēs vai arī viņa saderinātajai – Sanitai Pušpurei ar aprobežoto, bet laikam jau patiesi iemīlējušos Paulīni. Arī Līgai Zeļģei izdodas pamatot savas Dollijas feministisko būtību jau no pirmās ainas, kad viņa mazliet saceļas pret darba devēja rīkojumu, lai gan – aktrise nespēj noslēpt sava tēla sievišķības krāsainību izrādes II daļā, un to viņai pārmest gan nevaru. Šķelmīga blondīne.

Un šajā teātra spēlē man izliekas tā, ka katrs aktieris ir labs pats par sevi, bet kopā vienotu, 1963. gadam pielāgotu delartisko ansambli neveido, lai kā es mēģinātu pēc izrādes programmiņā dotajām pazīmēm katru ielikt atbilstošajā tēlu grupā un tikai pēc tam apjēgt, kāda tam ir bijusi nozīme visas izrādes kontekstā un koncepcijā (ja vien tāda jelkad ir bijusi).

Par izcilāko akrierdarbu šajā izrādē, ko man bija tā laime skatīt no saviem labās puses augstumiem, uzskatu Jāņa Skaņa atveidoto Loidu Boatengu. Faktiski viņš vienīgais īsti neiekļaujas izrādes dominējošajā stilā, jo atveido – dzīvu cilvēku ar savu pieredzi un raksturu. Viņa manierīgums ir gaumes robežās, viņam ir laba sirds, viņš izrādās visā tajā ākstu un liekuļu parlamentā visizturētākais, visgudrākais (to gan laikam piedāvā lugas materiāls) un godīgi vissirsnīgākais. Jā, arī aktierim piešķirtie kostīmi perfekti izceļ viņa tēla īpašības. J. Skanis rada vienīgi mazliet smieklīgu tēlu, bet viņš ir vienīgais, pret kuru rodas pozitīva attieksme. Bez šaubām, šī nebūt nav tā izrāde, ar kuras tēliem kādam gribētos identificēties, taču, par spīti tam, ka pašus labākos dzīves brīžus J. Skaņa Loids ir apguvis CIETUMĀ, viņa mierpilnā un līdzsvarotā izturēšanās izraisa manas simpātijas un arī līdzjūtību. Manuprāt, aktieris rada maksimāli niansētu tēlu dotajos apstākļos un pārsteidz ar lakoniskmu izpausmēs un neliekuļotu gaišumu attieksmē pret to, ko tēlam nākas piedzīvot, piemēram, pret nabaga Reičelu, kuru pat glābj no noslīcināšanās. Bet – varbūt aktierim ir vienkārši paveicies ar lomu. Tādā gadījumā viņš ir sen to pelnījis. Manuprāt, skaists aktiera darbs!

Ļoti vīrišķīgi precīzs un elegants man šķita arī Ģirta Liuzinika atveidotais Stenlijs Stabers. Grūti gan būtu viņa tēlu ierindot pie savulaik delartiskajiem mīlētājiem, bet aktieris nebūt nerada slepkavnieku (viņš it kā ir visas šīs jezgas vaininieks, jo esot nogalinājis nelietīgo Rosko; jāatzīst – laikam paldies Dievam). Aktieris, manuprāt, lieliski balansē starp tēla izsmejamajām un atbalstāmajām īpašībām un izpausmēm, un viņam nav raksturīgi ārkārtīgie pārspīlējumi. Jāsaka: luga laikam piedāvā aktierim pat drāmu, jo vairāk, kad Stenlijs uzzina par mīļotās „nāvi”, taču nez kāpēc aktieris pat lugas piespiedu kārtā prot savu tēla reitingu nepazemināt līdz muļķīgām izpausmēm. Lūk, arī Ģ. Liuzinikam, pēc manām domām, izdodas radīt kaut ko līdzīgu nevis karikatūrai, bet raksturam – mīlētājam, kuram ir pietiekoši daudz iemeslu, lai izliktos, bet nebūt ļaunam un stulbam arīdzan. Es gribētu kalpot tādam kungam – viņš vienmēr prastu atalgot uzticību, ko faktiski aktiera tēls arī dara pašās izrādes beigās.

Varu izteikt tikai atzinību visām trim aktrisēm par viņu sniegumu izrādē.

Neapšaubāmi, visgrūtākais uzdevums ir Madarai Botmanei, jo viņai faktiski ir jānospēlē divi personāži – Reičela un viņa noziedzīgais dvīņubrālis Rosko, par kuri, kā mēs beigu beigās dabūjam detalizētu skaidrojumu, nav identiskie dvīņi (kāpēc šajā lugā šim jautājumam pievērsta tik liela nozīme, nesapratu, bet kaut kāda seksuālā jēga tam noteikti ir). Rosko viņas izpildījumā ir pārliecinoši riebeklīgs, īpaši izrādes sākumā, jo jānotēlo taču, ka tādam iznirelim var būt tāda vara, un tas aktrisei, manuprāt, izdodas lieliski. Arī pārveidotā balstiņa skan gana nejauki, gana draudīgi un reizē – viegli smieklīgi, toties pārliecinoši. Taču, jo tuvāk laimīgajam finālam, jo Reičelas tēls kļūst viennozīmīgāks un blāvāks, tā ka kļūst pat žēl – Rosko viltus „otrās dzīves” noslēpums varēja palikt neatklāts. Neko darīt – lugas kanoniskie noteikumi Reičelu ved pretī laimīgajam iznākumam un reizē – bālākam, kaut arī trakoti pēc sava vīrieša nogribējušamies tēlam. Vienīgi biju vīlies, ka šad un tad tieši šīs aktrises teikto nespēju uztvert, jo, manuprāt, dikcija, kad prasība bija runāt tekstu ļoti ātri, ierobežoja teiktā saprotamību. Ja tā notiek vienreiz, es vainošu savas ausis, bet tā diemžēl nebija gan.

Savukārt Sanitas Pušpures atveidoto Paulīni izrādes sākumā nespēju pieņemt – kaut kas savāds aktrises tēlojumā likās. Taču izrādes II daļā, šķiet, sapratu: manuprāt, vaina tomēr ir partneros, kuri viņu iekļauj. Tieši aktrise veido savu tēlu precīzā siluetā, kas iegūst spēcīgu pastiprinājumu izrādes fināla ainā. Aktrisei izdodas nospēlēt abas galējības – aizkustinoši apvainotu un romantiski piedodošu sievieti - dūdiņu, kura vienlaikus ir un paliek... pastulba. Un tieši tādu var mīlēt A. Krūskopa Alens. Balss intonācijas un žesti precīzi atspoguļo šīs jaunās sievietes gara amplitūdu, bet – kāds podiņš, tāds vāciņš (A. Krūkops vāciņa lomā arī pārliecinošs.)

Līga Zeļģe Dollijas lomā ir apbrīnojama. Jo aktrisei vienmēr izdodas izjust sava tēla vietu izrādē. Viņa var būt neaizmirstama trešajā plānā, nekad nekārodama iziet otrajā, lai pamanītu, taču precizitāte ir aktrises īpašība. Arī šajā izrādē, kad Dollijas nozīme parādās tikai II daļā, L. Zeļģe top neaizmirstama, jo savā tēlā prot izcelt pašpārliecību, seksapīlu, ja vajag – arī kareivīgumu un īsti sievišķīgu lepnumu, – varbūt par neuzpērkamību tā dēļ. Protams, blondo matu bagātīgais šinjons tēlu tikai izceļ, taču tas, ka aktrises tēlotajā Dollijā varētu iemīlēties no pirmā acu uzmetienā (kādu arī veic M. Egliena Frensiss), nerada ne mazākās šaubas. Patiesībā – īsts vīrietis uzreiz pamanīs, kurai pienākas zelta ābols vai – ceļojums uz Maljorku.

Tālākais jau vairs nav tik patētisks.

Ja man ļauts – Arturu Krūzkopu varu tikai uzteikt par to, ko viņš sava tēla labā dara, jo – vairāk, kā iespējams, nav iespējams. Protams, situatīvi smieklīgās vietas izrādē tādas arī ir, bet tēls ir jāveido pāris trim triepieniem, no kuriem visspilgtākais noteikti saistīsies ar IKEA iegādāto nazi. Taču Alena tēla kontūras ir iezīmētas droši – vispār jau aktieris man līdz šim nekad nav ļāvis vilties. Vai bija vajadzīgi tik savādi pārspīlējumi, tik patiesībā uzskatāmi triviāli – to lai nu pārdomā režisors.

Normundam Laizānam advokāta Harija Dengla lomā šajā izrādē ir vienkārši jābūt. To prasa luga acīmredzot. Nav kur izvērsties – pat nav iemesla ākstīties vai ālēties. Profesija neļauj. Varbūt, bet aktieris nav pelnījis pārmetumus nekādā ziņā. Varbūt pat uzslavu par to, ka izskatās viscildenāk uzvalkā un sirmajā... tas ir, ar sirmajiem matiem. Nepamanīt nevar. Es N. Laizāna atveido kungu atcerēšos no tā, ka viņš iešmauca pie tiem diviem citiem, iesaukdamies, ka advokāts būs vajadzīgs. Domā, ko gribi...

Diemžēl Jurim Lisneram laikam īsteni labus vārdus veltīt nevarēšu, lai gan aktiera talantu (sevišķi pēc Vailda lomas izrādē „Jūdas skūpsts”, bet tas jau nav vienīgais) vērtēju ļoti augstu; šajā izrādē aktiera radītajam tēlam, manuprāt, ir mazasinība. Varbūt tādēļ, ka pēc delartiskās komēdijas tipāžu jeb masku kategorijām J. Lisnera tēlam nav vietas nekur? Satīriskais tēls šis Čārlijs Klenčs neapšaubāmi ir, arī viņa hameleoniskā daba ir momentāni saskatāma, bet – kāpēc man ir neinteresanti vērot aktiera sniegumu, neizprotu. Izrādē ir pietiekama vieta šim tēlam, bet man tas liekas sauss, vienkāršots, kaulains. Un atkal es gribu jautāt: vai varbūt režisors kaut ko tādu arī saredz? Ja labi grib, ap to Pīli – maitasgabalu –, kuram nauda ir „štrunts”, viss varētu tikai griezties.

Nē, šī nu ir tā izrāde, kur par kaut ko, kas nav noticis, es aktierus nevainoju.

Arī Kasparu Aniņu ne. Jo viņam sāk veidoties dīvains ampluā, kuru gribētu nosaukt par – „tas, kurš saņem pļaukas” (pirmais trieciens laikam bija izrādē „Satifakcija”). Patiesībā varētu būt plikā sajūsmā par to, kāds aktieris ir šajā lomā, ja vien viņa atveidotais tēls būtu ārpus absurditātes. Man ir pilnīgi ambivalenta attieksme pret aktiera fantastisko veikumu. No vienas puses, K. Aniņa Alfijs ir tik derdzīgs, ka viņa parādīšanās gandrīz vai uz dzen nelabumu – tik pārmēru spilgts tas ir. Viss uz to vedina – trīceklīgais, saliektais ķermenis, piķaini sirmie garie mati un visvairāk jau vecišķi spokainais ģīmis un falsets. Tas, ka pusi no Alfija teiktā es nesaprotu, man netraucē drebēt nepatikā. Savā ziņā uzskatu aktiera atveidoto Alfiju par izrādes vizītkarti: viss te ir nejēgā. Jebkurš man piekritīs: ja šis vecainis ir viesmīlis, tad ikviens skatītājs ir nēģeru princese. Diezin ko un kā ir rakstījis dramaturgs, bet šis tēls ir pārspīlējuma kalngals it visā. Pat Mārtiņš Egliens nobāl pret viņa kolēģa radīto personāžu, kurš šķiet no kapiem uzcēlies.

Meistarība, ar kādu K. Aniņš atveido šo drausmīgo Alfiju, ir fenomenāla, bet, otras puses, tieši šajā tēlā ākstība ir pārsniegusi jebkuru samēru. Tā kā K. Aniņa tēls parādās bieži, pie tā mēģināju pierast, tāpat kā viņš, sacīdams to pēc kārtējā belziena. Pa galvu! Aktiera veikums ir kaut kas baisi izcils un nenormāli pārliecinošs, bet šī tēla nozīme izrādē tomēr ir pārspīlēti pārspīlēta. Man ir jāatzīstas: smējos arī, un ne vienu reizi vien, jo – kur liksies, ja situācija ir smieklīga, turklāt saprazdams, ka Alfijs ir īsts dzīvai mironis, taču – vai tik ļoti vajadzēja izmantot šo nelaimīgo jokdari pret savu gribu, pat ja lugas autors to tā bija iecerējis? Aktierim es piešķirtu ne tikai bezmaksas pienu, bet pat masāžas, taču izrādei, pēc manām domām, šī tēla klātbūtne piešķir nevajadzīgu absurda šķautni. Ar vienu tādu tad ir par maz, lai visu izrādi liktu absurda grozā.

Ak, vai es būtu aizmirsis Mārtiņu Eglienu pašu „divu kungu kalpa” lomā? Nebūt!

Nevaru iedomāties pēc redzētā, kurš varētu būt labāks par šo! Uzskatu, ka M. Egliens ir ideāls šai lomai. Un aktieris arī realizē, manuprāt, visas lomā ietvertās potences. Un ne tikai lomā – viņš atspoguļo prefekti, kuriem kungiem tad patiesībā kalpo kā jebkurš cilvēks (šajā gadījumā – vīrietis). Pirmajā izrādes daļā tas ir izsalkums, otrajā – spriedze pavēderē, jo ir paēdis. Un visu šo fizioloģisko vajadzību dēļ ko tikai nedarīsi – pat nolīgsi par totāla mafiozņika (Rosko) miesassargu (kļūda, jo tā ir tikai Reičela) un vēl viena dīvaina svešinieka – par sulaini. M. Egliens nevainojami nospēlē, cik augsts ir viņa Frensisa izglītības un vajadzību līmenis. Nekāda Maslova piramīda M. Egliena Frensisu neietekmēs – maizi un izpriecas! Kādu atbildību no tāda var prasīt? Un tas, ka viss ir labi beidzies, nudien nav nekāds viņa nopelns. Taču kritiskajā situācijās pat tādam, kurš savas valsts karalieni nav redzējis (lasi: prezidentu), sasprings izdzīvošanas instinkts. Lai nu kas – šis orgāns M. Egliena varonim ir diezgan labi attīstīts.

Nu, nē! M. Egliena tirliņš nav nekāds varonis, bet – viņš patīk, jo allaž par purna tiesu izķepurojas no visām bīstamajām situācijām, kuras mēdz sataisīt pats, un viņš to jūt, tāpēc savikārt var atļauties manipulēt ar publiku. Tā ir provokācija, bet neviens to nenojauš. Un tad zālē ceturtajā vai piektajā rindā atrodas kristīne (laikam pat pētersone), kuru bezmaz uzvelk uz skatuves M. Egliena slaists. Viņa dara visu, ko viņa liek, un publika iekšēji gavilē, jo – kristīne kā netiek savā vietā zālē, tā netiek; Frensiss tikai krāmē terīnē visu pēc kārtas (pēckara sindroms; starp citu, Alfijs arī ieradās darbā pēc I pasaules kara); notikumu spriedze starp abām ēdamzālēm aug, līdz pienāk kulminācija – jeb varbūt iluminācija: kristīnei pār galvu tiek izgāztas divas krūzes citronādes un viņa tiek žigli apdzēsta no uguns ar putām (izpilda Ģ. Liuziniks). Publika šokā (mani ieskaitot), apskādētā kristīne tiek aizvesta no skatuves, un izrādes pirmā daļa beidzas.

Bet otrā sākas bez jebkādiem atvainošanās vārdiem. Man liekas, ka kristīnes vieta zālē ir brīva... Aha, sapratu... Pa to laiku M. Egliens skaidro, kas bija pirmajā daļā un kam jābūt otrajā.

Mārtiņa Egliena vingrā veiklība un spožā atraktivitāte ir simtprocentīga, turklāt – par spīti dramaturģiskajiem apstākļiem – viņa atveidotais varonis ir simpātisks, un tā tam ir jābūt. Par laimi, mēs esam teātrī, kad nav jādomā, ka patiešām mums būs jelkad jāsatiekas ar tik visādi izsalkušu zelli, kurš gatavs kalpošanai diviem kungiem. Nē, par M. Eglienu man šaubas nebija, jo viņa šķelmīgajās acīs mirdz talants pieveikt šo trakulīgo (vienubrīd – šizofrēnisko) uzdevumu, kurā var prasīt izdarīt jebko. Komunicēšana ar publiku nav pats grūtākais tik lunkanam aktierim, kāds ir M. Egliens. Uz skatuves – viss spektrs tiek likts lietā, taču – aktieris dzīvo savā tēlā, nevis ākstās, un tas viss ir ticami. Un, kad abiem kungiem Frensiss krīt ceļos, tad viņa atzīšanās ir patiesa un gribas just līdzi – jo Frensisam ir lielisks arguments, kāpēc viņš pelnījis attaisnošanu. Un morāle viena: vārna vārnai acī neknābj.

Personiski es gribētu būt kristīnes vietā – it kā no publikas, jo uz skatuves vienmēr ir baigi interesanti. Turklāt līdz beidzamajam brīdim ABSOLŪTI ticami. Vispār – tas bija efektīgi.

Citādi ir, ja tev jautā pareizo atbildi, bet tu uztraukumā (vai arī tīšām) pasaki aplamo. Skaidri zināms, ka jebkurā gadījumā M. Egliena Frensiss ķersies pie nepareizās ceļasomas, jo – ir jau arī brīžam tomēr diezgan liels pamuļķis. Un, kas gan var būt cilvēciskāk kā vainot citu savās kļūdās – šajā reizē to sievieti ložā, nosaucot viņu par govi. Man stāstīja, ka šī persona, kas visu izrādi bija aktīvi un līksmi dzīvojusi līdz norisēm uz skatuves, esot izskatījusies kā ar dubļiem apšķiesta. Tādi ir spēles noteikumi. Varbūt es būtu pateicis skaļi tam dundukam – divu kungu kalpam – kaut ko tikpat biezu pretī. Es jau nu to būtu spējis.

Tā tas laikam notiek katrreiz šajā izrādē. Daudz labas mūzikas, daudz visādas gaumes joku un jociņu, un ļoti daudz smieklīgas izklaides. Laba oma garantēta visiem, izņemot „govīm”.

Tomēr pēc izrādes nejutos neapmierināts. Ne biju kristīne, ne tā otrā, es tiku cauri ar veselu ādu. Bet par izrādes slapjo atlikumu domāju vairākas dienas. Komēdija taču – ko vairs vairāk gribēt. Kalposim vien tālāk saviem kungiem – viņu prasības ir neizbēgamas. Lai ko tu zinātu vai nezinātu par delartisko teātri un Angliju 1963. gadā. Šobrīd jau ir divtūkstoš četrpadsmitais – un kas patiesībā ir citādi?