Satisfakcija - 2

ANTE SCRIPTUM

Nu vai nav viena muļķīga izgāšanās! Kolīdz bija jāpiesaka izrādes inspirators, kad pienāca Kindzulis (īstajā vārdā Mērfijs), un izrādes literārā materiāla autora vārds pazaudēja nepieciešamo patskaņa burtu. I nemanīju, pa kuru laiku.

Bet, tā kā seriāls ir tikai sācies, nebūs par skādi atkārtot to, ar ko ievadgabals beidzās.

Un tātad...

PIRRA UZVARA

Šis būs pirmais turpinājums tām vakardienas pārdomām par izrādi, kuru esmu noskatījies trīs reizes, un tā ar mani pēdējos gados notiek ļoti retu reizi.

Jevgeņijs Griškovecs

Satisfakcija

Tādās attiecībās ar teātra izrādi neesmu bijis vēl nekad savā nodzīvotajā mūžā, tāpēc formāli, cenšoties to izvērtēt, nonāku interešu konfliktos. Taču godīguma labad man ir jāatzīstas, kādi ir tie ekstraordinārie apstākļi, kam vajadzētu iespaidot manas grēksūdzes saturu (ne formu).

Sāksim ar režisoru Dāvi Auškāpu. Dievs ir devis tā, ka esmu pazīstams ar šo jauno cilvēku vairāk nekā divdesmit gadus, turklāt tik labi pazīstams, ka bez jebkādas vilcināšanās saucu viņu par savu labāko DRAUGU, un tik tiešām – visiem burtiem vārda „draugs” ortogrāfijā, ja tos jāraksta man, ir jābūt ar lielajiem sākuma burtiem. Un tad jau nebūs grūti secināt, ka turpināšu vērtēt viņa pašu pirmo izlēcienu uz profesionālā teātra skatuves, kā saka, no personisko jūtu pozīcijām? Vai tā?

Re, kā – nekā!

Man piemīt kāda īpašība, kura nekad neļauj ievirzīt mani komplimentārās vai liekulīgās sliedēs, ja ir jāvērtē kāda sev tuva vai tikai labi pazīstama cilvēka veikums – šajā gadījumā tas ir mākslas darbs, kura radītājs – režisors ir mans draugs. Es vienkārši neesmu spējīgs glaimot tāpat vien, slavināt, kaut ko bezmaz no pirksta izzīžot, lai tikai neievainotu cilvēka pašapziņu. Vārdu sakot, atļaušos apgalvot, ka esmu un varu būt pilnīgi objektīvs, līdzko runa ir par vērtībām, kādas saskatu vai arī neredzu konkrēta cilvēka darbā.

Esmu pieredzējis visai neomulīgus brīžus, kad pēc izrādes jātiekas ar kādu aktieri, kura dēļ varbūt esmu noskatījies izrādi, bet nekā īsteni laba nav ko teikt, vienīgi: paldies! Tāpēc ka nevaru (un arī patiesībā nedrīkstu) melot un izdomāt to, ko man nebija izdevies izjust. Jā, ir reizes, kad tev bez kautrēšanās pajautā (bet tā tiešām notiek reti): ko tu domā? Nu... tad ir kaut kā korekti un smalkjūtīgi jāmēģina pateikt dažus maksimāli precīzi noformulētus teikumus, ieteicams, pēc kāda laiciņa, kad iespaidi ir nogūlušies. Ja ir pavisam grūti, tad nekaitē kāda lāse stiprāka dzēriena, kas parasti mēdz atraisīt mēli un drosmi.

Atļaušos arīdzan izstāstīt kādu gadījumu iz manas dzīves, kad klusēšana izrādījās zelts, bet tas nesabojāja attiecības. Protams, arī tam otrajam ir jābūt pietiekami inteliģentam, jūtot, ka pirmajam pār lūpām neplūst sajūsmas pilni izsaucieni.

Reiz biju atbraucis paciemoties (vienlaikus arī darba darīšanās) uz Valmieru pie savulaik ļoti populārā teātra granda Roberta Zēberga, ar kuru mums iepriekš bija izveidojušās patiesi sirsnīgas attiecības, pēc tam kad biju izveidojis radioraidījumu – aktiera portretu viņa 50. jubilejai par godu. Tovakar Roberts spēlēja titullomu izrādē „Skopulis” pēc Moljēra. Kas var būt labāks nākamajai intervijai intīmos mājas apstākļos pēc izrādes, kurā tavs respondents spēlē galveno lomu! Taču cerības neattaisnojās. (No visas šīs izrādes atminos vienīgi spožo Ņinas Leimanes tēlu, jo viņas raksturotājas talants nekad nebija izsmeļams.) Roberta atveidotais tēls bija dozēti spilgts, aktieris šņāca un sēca, un plosījās, un, kā jau lugā paredzēts, izrādīja Arpagonam tipiskās īpašības tipiskās pārspīlētās izpausmēs, taču lieliskā aktiera sniegums nesniedza nekādu gandarīgumu; nē, varbūt pareizāk būtu sacīt – jaunatklāsmi. Jāsaka gan – aptuvena un neinteresanta bija visa komēdija kopumā, kuru varēja noskatīties taisnu muguru, bet tas arī viss. Paldies!

Izrādei beidzoties, jutu, ka esmu sprukās. Drudžaini pūlējos izpīpēt jelkādu teikumu, kurā būtu iespējams paust kaut nelielu pozitīvu atziņu par nule redzēto izrādi un – galvenais – aktieri, ar kuru tūlīt būs jātiekas un jāpavada kopā viss atlikušais vakars, kurš mani mājās cienās un beigās – izguldīs. Nu viesmīlība taču prasa kaut kādu atalgojumu.

Jebko, tikai ne liekulīgus melus un fantāzijas! Sapratu, ka neesmu uz to spējīgs, un tieši tāpēc, ka ļoti cienu aktieri, kurš man arī ir izrādījis cieņu un uzticēšanos. (Par gadu starpību nebija ne runas, taču tā nebija maza.)

Kā beidzās mūsu tikšanās? Vispār – pavisam labi. Sagaidīju aktieri, un mēs kopā tērzēdami devāmies gar kanālmalu uz Roberta un viņa dzīvesbiedres Ritas Meirānes (starp citu, arī tolaik Valmieras teātra aktrise – ļoti savdabīga šarma, balss un talanta īpašniece) mājokli, bet par tikko redzēto izrādi – es viņam ne čiku, un viņš man – ne grabu. Absolūtā saskaņā mēs izrādi nepieminējām, bet tas nekādi neizmainīja mūsu turpmāko saskarsmi. Varbūt Roberts nojauta, ko nevēlos teikt, bet – varbūt kā gana pieredzējis aktieris apzinājās, ka konkrētās režijas tradicionālajos ietvaros viņa iespējas radīt tēlu, kas būtu saucams par vismaz novatorisku, bijušas ļoti minimālas.

Un tātad – kāpēc šis ekskurss manā teātra vēsturē?

Vēlos vienīgi apliecināt, ka es – piedodiet par tik šerpu metaforu – protu atšķirt un nejaukt dzimumlocekli ar zīmuli.

Nekāda draudzība mani nepiespiestu rakstīt blogā ne rindu par drauga veidotu izrādi, par kuru es to pats nevēlētos darīt. Te būs runa nevis par „čau, mīļais draugs!” attiecībām, bet gan – „labdien, režisor!” līmeni. Un, kad pirmoreiz ierados Nacionalajā teātrī, lai noskatītos Dāvja režisēto J. Griškoveca darbu, draugs, ar kuru bufetē vēl pirms minūtēm trim pļāpājām, bija man aizmirsies režisora Dāvja Auškāpa labad, tiklīdz iegāju Aktieru zālē un apsēdos vislabākajā skatītāja vietā (šajā ziņā gan tas ir totāls drauga nopelns, bet – ko lai dara – tāds maziņš blatiņš man tomēr ir, un es to izmantoju savtīgos nolūkos).

Ja redzu lāpstu – tad es to arī nosaukšu par lāpstu, nevis lidmašīnas spārnu.

Un, jau pirmoreiz noskatījies izrādi „Satisfakcija”, es biju ABSOLŪTI pārliecināts, ka man ārkārtīgi patīk šis topošā režisora Dāvja Auškāpa pirmā kursa darbs. Tas bija patīkams šoks, kuru ilgi bija grūti – jā, pat pieņemt, jo – grozies, kā gribi – tā ir izrāde, kuras režisors... ir mans DRAUGS! Tas bija no cikla: „Nespēju noticēt savām acīm!” Brīnišķīga doto apstākļu sakritība! Tā laikam notiek ļoti reti – taču es nevaru iet pret savu sirdsapziņu un ignorēt estētisko baudu, kādu sniedza visa izrāde – no sākuma līdz galam.

Tāpēc te tā gari jo gari izrakstos, taču manā gadījumā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Svarīgi zināt, ka man nav ne mazākās vajadzības režisoru Auškāpu (ir jau vēl arī Kārlis) daudzināt tikai tāpēc, ka viņš man ir Dāvis. Tāpēc viss, kas turpmāk tiks teikts un rakstīts, ir pilnīgi godīga atklāsme, kura – es uzskatu – ir pelnījusi tapt publicēta. Ne manis, bet gan jaunā režisora veiksmes labad. Un, tā kā neesmu pats ne režisors, ne teātra pedagogs vai kritiķis, tad man nedraud pārslavēšana. Rakstīšu ne tikai par lidmašīnas spārnu, bet par visu lidmašīnu, ar kuru pacēlos spārnos, skatoties Dāvja Auškāpa režisēto „Satisfakciju”.

Laikam jau, vienalga, sanāca patētiski. Nu, sorry! Esmu jūsmīgs cilvēks; ja neredzu tomēr lāpstu, kaut arī zinu, ka tā ir... rokamais instruments.

Un tagad – otrais aplam savādais ekstraordinārais apstāklis, kāpēc rakstīšanu par šo izrādi varētu dēvēt par visai nekaunīgu interešu konfliktu. Bija tā, ka topošais režisors D. Auškāps piedāvāja Skaidrim Valteram TULKOT J. Griškoveca filmas scenāriju. Un tas bija gadījums no cikla: „Ārkārtīgi neērti atteikt!” Patiesībā – kolosāls radošs izaicinājums, jo es vēl nekad nebiju darījis kaut ko tik NOPIETNU, kas varētu kļūt par pamatu TEĀTRA IZRĀDEI!! Un šo izrādi taisīs mans draugs!! Un tā būs Nacionālajā teātrī!!

Jūs spētu atteikties? Diez...

Nedrīkstēju teikt – nē! Par laimi, krievu valoda man ir tikpat kā otrā dzimtā (tēvs man bija krievs gadījies), un tādu izdevību pastrādāt jaunā filoloģiskā ampluā laist garām nespēju. (Dāvis būtu nākamajā dienā atradis citu tulkotāju un, kazi, daudz labāku par mani, nē, – noteikti labāku.)

 

Un tā nu es ķēros klāt nebūt ne vieglajam, palaikam ar mūsdienu krievu žargonu piebārstītajam tekstam, kuru patiesi iztulkoju no pirmā līdz pēdējam vārdam, apzinoties, ka tas ir vienīgi filmas scenārijs, no kura Dāvis šķērēs savu lugu, lai taptu izrāde, kurai pats Griškovecs vēl ieceres stadijā neticēja, ka tas ir iespējams. Jāatzīstas, ka es gan, jau pirmo reizi tikai izlasījis vien tekstu oriģinālvalodā, pilnīgi noteikti zināju, ka no šī materiāla var izdoties satriecošs divu aktieru duelis (tieši tā arī notika, bet – ne jau pateicoties man).

Savu klāttapšanu neklātienē es i nepieminētu, bet ir jāzina: mans skatījums uz šo izrādi ir absolūti īpašs. Jo, pirmkārt, es J. Griškoveca literāro scenāriju – vienubrīd pa pusei zināju gluži vai no galvas, jo pie tulkojuma nācās pamatīgi piestrādāt (režisors D. Auškāps, man par lielu izbrīnu, ir briesmīgs knauzeris – teju pie katra piektā vārda piesējās, un – lai Dievs viņu par šādu attieksmi svētī!); otrkārt, pastiprinātās intereses dēļ noskatījos arī kinofilmu ar pašu J. Griškovecu Aleksandra Verhozina lomā (Griškovecs arī pats savas filmas režisors, bet viņš to tiešām drīkst atļauties, vai nu mēs to nezinām: talants trīs un četrkāršs...); un – man filma itin labi patika, vismaz bija interesanti redzēt, kā paša scenārista lietarārais materiāls pilnībā nav izpaudies paša režisora filmā; treškārt, kā jau labs draugs, Dāvis man kā viņa karsējam un līdzjūtējam ik pa laikam aizgūtnēm stāstīja, kā viņam klājas mēģinājumos. Vārdu sakot, es daudz, pat pārāk daudz zināju, gan par ko būs izrāde, gan kas tajā spēlēs utt. Bet –nebūt nezināju visu, tāpēc intriga saglabājās līdz pašam pēdējam mirklim, jo – kā iedabūt filmas (!) scenāriju mazā, zemā telpā ar minimālu spēles laukumu – , to nu es nekādi nespēju nedz iedomāties, nedz izsapņoties.

Par savu tulkojumu esmu dabūjis visaugstāko atzinību, kādu vien tāds diletants kā es var iegūt. Pēc ceturtās izrādes, kad to noskatījās arī pats autors, speciāli no Kaļiņgradas atlidojis, un, tiekoties ar radošo kolektīvu, J. Griškovecs otro tostu uzsauca – ne vairāk un ne mazāk – tulkotājam par godu, nosaucot mani... par līdzautoru. Jo, lūk, tas esot tik būtiski – labi pārcelt tekstu citā valodā. Vai Griškovecs teica, ka viņš, klausoties aktierus runājam pilnīgi svešā valodā, varējis momentā pateikt, par ko viņi runā? Vismaz savai sievai viņš izrādes laikā šadus tādus komentārus sniedza. Es gan domāju, ka autors uzrakstīto tekstu, kuru arī uzfilmējis un kurā pats atveidojis centrālo personāžu, savu tekstu izjūt ar kaulu smadzenēm, un, ja tas nav totāli sačakarēts, atpazīs tajā ik dzirdamo frāzi, kaut arī hotentotu valodā spēlētu aktieri.

Tāds, lūk, mans šovakar sanāca pastāstiņš par šīs izrādes nepārvērtējamo nozīmi manā dzīvē, par pašu izrādi vēl arvien nepasakot gandrīz neko. Tam vēl laiks, un – kā vēl.