Manifests

Sveicināti! Labvakar!

Raksta Skaidris Valters, bet tā mani nesauc. Un tas nav arī tik svarīgi.

Šī ir mana emuāru vietne jeb blogs. Esmu beidzot izlēmis būt aktīvs rakstītājs – tā, lai arī citiem būtu brīvi, droši un bez aizspriedumiem pieejamas manas domas, uzskati, iespaidi, izjūtu nospiedumi vārdformās un citi ar leksiskiem līdzekļiem iespējami izsakāmie intelektuāli emocionālie resursi.

Taču man nav nekādas velēšanās internetā visai latviski lasošajai pasaulei pavēstīt, ko esmu ēdis brokastīs, kāds ir mans viedoklis par valdību, kā man sokas ar vēdera izeju, cik nejēdzību dienā esmu sastapis u. tml. Nē, tas lai paliek tikai un vienīgi manā ziņā, vismaz pašlaik.

Mans draugs Dāvis (ļoti, ļoti labs draugs) reiz ieminējās, ka man vajadzētu rakstīt recenzijas par teātra izrādēm, un lika saprast, ka tieši blogs ir tā iespēja, kur izpausties. Pirmoreiz man šis ieteikums ieskrēja pa vienu ausi iekšā un pa abām – ārā. Kad otrreiz viņš pajautāja, vai esmu TO apdomājis, tad es tiešām sāku domāt, sak, kāpēc gan ne. Rakstīt man patīk, teātris man patīk; rakstīt es jau mazliet māku, no teātra arī šo to saprotu – AVANTI?

Te nu es esmu!

Jā, esmu nolēmis šajā blogā rakstīt galvenokārt par TEĀTRI. Negribēšu tās dēvēt par recenzijām, tam esmu par negudru. Vēlos dalīties savos iespaidos par tām izrādēm, kuras man būs tā laime un prieks noskatīties pārredzamajā nākotnē. Iespējams, ka manas ambīcijas pretendēs uz zināmu stilu, kuru varētu piedēvēt recenzijai, taču vēlos būt nesasaistīts un svabads. Rakstīšu, kā jūtu un domāju. Nevienam taču nav mans viedoklis jāņem galvā – es noteikti neietekmēšu teātra procesa attīstību un teātra attīstības procesu. No manis nekas nav atkarīgs, bet, ja atradīsies kāds lasītājs, kuram manas domas, pārdomas un secinājumi būs interesanti, – es tikai priecāšos.

Un tomēr – arī šīs manas pļāpas vēl nav pats galvenais. Savu blogu es vēlos veltīt AKTIERIEM!

Manuprāt, šie mākslinieki, kas tik atdevīgi kalpo teātra dievam un viņa mūzām, tiek novērtēti vismazāk. Tā tas pilnīgi noteikti ir preses izdevumos, kuri uzdrošinās publicēt profesionālo teātra kritiķu atsauksmes (recenzijas?) par izrādēm. Par tiem, kas jebkuru izrādi rada katru vakaru arvien no jauna, tiek rakstīts vismazāk. Parasti recenzenti izrādās, apliecinādami savu erudīciju, analizēdami režijas spožumu vai postu un sazin ko visu vēl, bet aktieri labākajā gadījumā tiek pieminēti vienā vai pāris teikumos.

Starp citu – tipisks piemērs. Valmieras teātra aktiera Ģirts Rāviņa repertuārā ir monoizrāde – lekcija „Kāpēc es mīlu krievus”. Laba izrāde! Taču, kad atradu rakstu, kurā it kā bija runa par šo izrādi, nedabūju izlasīt nevienu teikumu – pat ne vienkāršu paplašinātu, kā tad aktierim, kurš stundas garumā strādā un rada, ir izdevies savu uzdevumu veikt. Nē, tajā rakstiņā bija gari un plaši spriedelēts par it kā izrādes virsrakstā pieteikto politnekorekto tematu. Johaidī, aktieris ir ieguldījis savu dvēseles enerģiju, bet viņš artiķelī tikai pieminēts!? Es to uzskatu par netaisnību, pat vairāk – par necieņu pret tiem māksliniekiem, bez kuriem visi režisori varētum iet sēnes lasīt cauru gadu (mūsdienās tas ir iespējams). Labi – pārspīlēju. Un tomēr – uzskatu, ka AKTIERIS ir pielīdzināms svētam moceklim – moceklim tās mākslas vārdā, kura pēc gadiem nedz tiks izdota grāmatās, nedz izstādīta izstāžu zāļu ekspozīcijās. AKTIERIS ar saviem radītajiem tēliem paliek skatītāju atmiņās. Jā, arī kaut kādos informācijas nesējos un dokumentos, bet – AKTIERIS PATIESI IR TAS, KURŠ VIENMĒR RADOT IR TE UN TAGAD!

Es dievinu aktierus, un es gribu rakstīt par viņiem. Gribu redzēt viņu panākumus un par tiem izteikt prieku un gandarījumu, un tā arī būs! Ir bijis tik daudz veiksmju uz teātru skatuvēm, par kurām nav uzrakstīta ne rindiņa. Pats esmu redzējis tādus aktiermākslas brīnumus kaut vai nelielās epizodēs, tā ka nav iespējams aizmirst – tik spilgti un izcili tie ir. Varbūt kādreiz arī par tiem pastāstīšu; redzēs, kā man sanāks.

Bet – domāšu es vispirmām kārtām par AKTIERIEM. Nu – ja arī kādam kaut kas noies greizi, tad laikam nebūs godīgi izlikties, ka neesmu to redzējis. Par to jau iepriekš piedodiet! Bet mans mērķis ir rādīt, cik mēs esam bagāti ar satriecoši izciliem skatuves māksliniekiem un no viņiem izrietošajām sekām.

Savos emuāros droši vien izteikšos ne tikai par teātri – tā varētu būt jebkura kultūras joma, ar kuru man būs jānonāk epizodiskā vai ilgtermiņa saskarē un komunikācijā, – grāmatas, kino, tēlotāja māksla, mūzika... Jā, nu var gadīties, ka es labprāt izteikšos par radio dzirdēto (televīziju neskatos jau trešo gadu un jūtos ļoti komfortabli), bet tam diemžēl varētu būt gana kritisks raksturs, jo Latvijas Radio (klausos pārsvarā 1. programmu) ir ieciklējies uz neizprotamu pašpietiekamību, kas dažkārt mulsina, bet lielākoties kaitina. Nē, ir jau arī labi raidījumi. Tad par tiem arī pastāstīšu.

Nu ko! Laikam pirmajai reizei pietiks.

Ceru, ka esmu sevi pieteicis.

Pirmo atsauksmi par izrādi ceru uzrakstīt sestdien, 11. janvārī. Neprasiet – neteikšu, par ko tā būs! Čau!

Skaidris