Divpunktnieks
Es
zinu, kas ir basketbols. Tā ir tāda spēle ar bumbu. Ja tev izdodas tikt līdz
diezgan augstu piekārtam grozam un bumbu tajā iemest tā, lai no īpašas gumijas
pagatavotā sfēra izkrīt cauri tīklam, tu pievieno savas komandas kontam divus
punktus. Vēl ir tā saucamie soda metieni, tos izpildīt tev neviens netraucē,
bet pretinieki, savilkuši uzacis, blenž un pie sevis murmina: neiemetīsi,
neiemetīsi, neiemetīsi... Un tagad ir arī tā sauktie trīspunktnieki. Tos reizēm
gadās iemest no visai paliela attāluma līdz ilgotajam grozam, reizēm pat grozā
iekšā, un reizēm tāds metiens var glābt visas spēles rezultātu. Vienu tādu
spēli redzēju televīzijā, kad Latvijas komanda tāpēc uzvarēja. Vismaz man
liekas, ka tā bija. Vai tā nevarēja būt?...
Es
zinu, kas ir basketbols. Man patika to spēlēt, kad mācījos pamatskolā. Gribēju
būt komandā savā vecuma grupā, un mani pat reiz paņēma līdzi uz starpskolu
sacensībām Siguldas astoņgadīgajā skolā (tagad tādas vairs nav). Biju ārkārtīgi
lepns, jo būt komandā pusaudžos bija ļoti prestiži. Man – pagodinoši.
Iedomājieties – absolūtais teicamnieks prot arī spēlēt ar bumbu. Man liekas, ka
visu sacensību laiku nosēdēju uz rezervistu soliņa, bet es tur biju. Gribētos
jau domāt, ka varbūt kādas divas trīs minūtes atrados arī laukumā, bet, tā kā tieši
to neatceros, tad varētu būt, ka es tikai gribētu, lai būtu bijis.
Jā,
es nudien zinu, kas ir basketbols. Pēdējo reizi pirms gadiem trim vai pat
četriem turēju rokās basketbola bumbu – pie drauga viņa lauku mājās mēs trijatā
spēlējām „Divdesmit viens” (tā laikam šo grozā mētāšanu sauc). Uz beigām teju
kritu azartā, tā ka „pretinieki” sāka novērtēt manu ar katru minūti pieaugošo
meistarību, jo palaikam manis mestā bumba atrada pareizo virzienu un ar Dieva
palīgu iekrita grozā. Tā ir forša sajūta, kad viņa tā dara – kad kinētisko
enerģiju tai ir piešķīris tavs spēks un acs (faktiski – abas acis).
Tātad
– es zinu, kas ir basketbols, vai ne? Pat ne tikai teorētiski. Tā, tas nu būtu
pateikts.
NOSACĪJUMI UN APSTĀKĻI
·
2014. gada 10. janvāris, vakars
·
Valmieras teātris, Mazā zāle
·
4. rinda, 3.vieta
Atraktīva saruna par basketbolu un dzīvi
(Un kas tā par indevi pēdējā laikā – izrāžu nosaukumiem pievienot šo
internetīgo „lv”?! Patiešām! Uzrakstījuši: „ALUS NAV!!” Vai nevarēja uzrakstīt
vienkārši: „Alus nav.” Savukārt @ iekļaušana izrādes nosaukuma pašā viducī ir
asprātīgs stiķis. Man tādi patīk. Strīdus bumba.)
Man vienmēr ir svarīgi pirms izrādes zināt tās žanru. Tas noskaņo un
dod pareizo iejušanās orientāciju. Kopš antīkajiem laikiem ar žanriem viss
bijis klasiskā kārtībā: traģēdija, komēdija, drāma; daudz, daudz vēlāk
pievienojās traģikomēdija. Skaidra bilde. Tagad Valmieras teātris piedāvā arī
tāda „žanra” izrādes kā eksistences laimes meklējumi, kaisles stāsts, skarbs
stāsts, histērija Ņujorkā... Sazin kas tie tādi, bet inčīgi pieteikumi, nav
vārdam vietas. Un arī šis gadījums pieder pie izņēmumiem – taču tikai pēc
izrādes programmas kartītē izlasīju, kāds bijis nule redzētā „žanrs”. Ak, būtu
es to zinājis! Jo...
...jo kopš zināma laika es tā sauktās izrāžu programmiņas nepētu un
nelasu pirms izrādes. Formālais iemesls – ja nav līdzi lasāmās acenes, gandrīz
ne nieka nevaru izlasīt. Taču vēlāk sapratu, ka programiņas apguve PĒC izrādes ir
daudz vērtīgāka. Man iepatikās skatīties izrādes, iepriekš par tām gandrīz neko
nezinot (īstenībā tas nav iespējams, jo kaut kāda informācija tevi līdz tam ir
sasniegusi vienalga). Un tad – pēc noskatīšanās ir intriģējoši izlasīt un
salīdzināt: vai tas, kas rakstīts, ir korelējis ar to, ko esi redzējis,
izjutis, sapratis, pārdzīvojis...
Līdz vakardienai tas darbojās itin labi. Bet, izlasījis, ka šis
režisora Regnāra Vaivara un Riharda Jakovela duetdarbs ir bijusi „atraktīva
saruna”, apjēdzu, ka mans princips attieksmē pret izrāžu programmu ir dabūjis
pirmo šaubu cirtienu. Soda metiens pretiniekiem par labu!
Tātad – es biju ieradies uz sarunu? Iemetiens pretinieka laukuma pusē,
jo – nekādas sarunas GANDRĪZ nebija. Būsim jau nu godīgi – „Bask@tbols.lv” ir
aktiera Riharda Jakovela monoizrāde, un punkts. Nē, divi punkti! Un nevis
mono-drāma, tāpēc ka, izrādei būtiski esot divdaļīgai, katrai no tām reāli
veidojas savs žanrs. Ja pirmajā daļā (jaunā basketbolista monologs) tā ir lielākoties
izrāde – lekcija, tad otrajā daļā aktiera monologs tiešām ir daudz tuvāks
drāmai – viena cilvēka dzīves un pārliecības drāmai.
Cik tad atraktīva bija šī saruna? Un te nu esmu spiests atzīt –
mazatraktīva, jebšu potenciāls, manuprāt, bija milzīgs. Un visas iespējas bija
to realizēt, tāpēc ka aktieris neapšaubāmi tam ir kā radīts. Nesaprotu: kāpēc
šis lieliskais bask@tboliskais resurss – Rihards Jakovels – netiek izmantots,
lai sasniegtu eventuālo pilnību šajā spēlē, kas ir teātra, nevis basketbola
spēle.
Bet varēja būt varbūt abas. Bez šaubām, ikviens, pat nepiepūlot
smadzenes, iedomātos, ka izrādē ar šādu nosaukumu neiztrūkstošs dekoratīvais
akcents būs Viņa Augstība Basketbola Grozs. Kā nu bez tā – un viss ir pareizi.
Tikai – cik šis grozs tiek izmantots? Ļoti maz. Par maz. Gribējās, lai tas būtu
īsts R. Jakovela antagonists, bet tam ierādīta epizodiska „loma”. Žēl. Un pēc
kādām vairākām rindām es rakstīšu, kāpēc, pēc manām domām, tas neir labi. Soda
metieni! Un abi – iekšā.
Izrādes sākumā – jauns basketbolists, kurš stāsta galvenokārt par sevi.
Riharda Jakovela varonis ir gana simpātisks. Vispār – aktierim, manuprāt, ir
izdevies ienākt savā teātrī SIMPĀTISKI. Ar Kārlēnu „Adventā Silmačos”. Un
simpātisks ir viņa atveidotais Paratovs režisora Oļģerta Krodera pēdējā izrādē
„Līgava bez pūra”. Un pat tad, kad jāspēlē visai aprobežots nelga, kā izrādē
„Virve”, R. Jakovels ir simpātisks. Nē, ne jau tēls, bet veikums. Aktieri ir
patīkami redzēt. Enerģētisks. Atdevīgs. Ir gan tā, ka viņš mani pieradinājis:
ja spēlēs Jakovels, tad sniegums būs kvalitatīvs. Kaut gan – Valmieras teātrī
prakstiski nav iespējams redzēt izrādes, kurās aktieru darbs nebūtu teicams un
izcils. Šajā ziņā R. Jakovels jau ir Valmieras teātra aktieris visnotaļ.
Atgriežoties pie jaunā basketbolista, jāsaka: viss, kas tiek darīts, ir
labi. Taču mulsinoši nepietiekami, izņemot tos diemžēl retos skatus, kad izrāde
iegūst absolūti citus apgriezienus. R. Jakovela jaunais basketbolists sāk ar
to, ka apgalvo: basketbolisti esot laimīgākie cilvēki pasaulē, jo lēkā. R.
Jakovela varonis nav laimīgs – jo nelēkā. Gandrīz nemaz. Kad es gandrīz
neizturami ilgu laiku skatos, kā neizkustoties no punkta, kurā kā iemiets stāv
un man cenšas kaut ko iestāstīt jaunais sporta censonis, uzmācas tāda kā
garlaicība. Nu, kusties taču, es domās saku, tev ir dots pietiekami liels
spēles laukums! Paņem bumbu, pamētā grozā! Es zinu – tu to vari. Nekā. Mana
komanda ir priekšā vismaz piecus punktus! Basketbols – tā taču ir fantastiski
kustīga spēle, un es nevaru saprast, kāpēc šī lekcija apvienojumā ar jaunekļa
stāstu par to, kā viņš no resnuļa-paukotāja ir tapis par basketbolistu, jādomā,
ar zināmu perspektīvu, lai gan – maz ticams. Tas, kurš centrējas uz negācijām,
acīmredzot tomēr ir lūzeris. Lai cik talantīgs viņš arī būtu, R. Jakovela
varonim noteikti ir taisnība, pat vēl vairāk – didaktiska patiesība, jo
pamācošais tonis palaikam izraisa vīpsnu. Mani grib pārliecināt.
Mēs jau zinām – sportā arī ir savas intrigas, un vai nu mūsu „lv”
skeletonistu piedzīvojumi par to neliecina starptautiskajā arēnā. Nav maizes
bez garozas nekur!
Un tā nu es sēžu, klausos un gaidu, kad izrādē KAUT KAS NOTIKS. Runas
plūdi pieņemas bangainumā un spēkā. R. Jakovela varonis demonstrē savu
ķermenisko hērakliskumu, un – atzīšos – ir ko apskaust. Tāds tas anonīmais
basketbolists ir – pēc bērnības kompleksiem šajā konkrētajā dzīves posmā, ja ir
tāda iespēja, ir mazliet jāizrādās, un tas ir tiklab simpātiski, cik panaivi.
Lāga zēns ir šis Riharda Jakovela puisis.
Taču, kad viņš beidzot izkustas un sāk spēli ar bumbu un grozu, izrādē
kā ūdenskritums iešļācas svaigums, pārsteigums un efektīgums. Jo aktieris to
dara tik pārliecinoši, vitāli, tā gandrīz pilnībā pierādīdams iepriekšējā
monologa patiesīgumu. Jā, es dvešu, tas ir ko vērts! Jo tik tiešām – kolīdz
atdzīvojas skulpturālais runājošais tēls, izrāde iegūst dinamiku. Tieši to, ko
prasa spēle basketbols. Trīspunktnieks – un iekšā!
Diemžēl – tas bija tikai mirklis īss. Vārdu sakot, pirmajā daļā dominē
runājošais „radioteātris”, nevis mobila atraktīva spēle, uz kuru, goda vārds,
biju iekšķīgi gatavojies. Tāpēc jutos vīlies. Ne piekrāpts. Katram ir tiesības
izteikties par to, kas sāp un ir aktuāls formā, kāda viņam (šajā gadījumā – R.
Vaivaram) šķiet vispiemērotākā. Man kā basketbola un R. Jakovela talanta
cienītājam statiskums dinamiskuma vietā nešķiet labākais variants, lai
pavēstītu to, ko abi teksta radītāji acīmraugot bija vēlējušies. Un tā nelielā
spilgtā epizode, kādu R. Jakovels spēji un teju negaidīti rāda visā savā
enerģētiskumā, nespēj visai pimajai izrādes daļai sniegt pietiekamu argumentu,
kas mani kā skatītāju pārliecinātu; aha, nu es jēdzu, kāpēc tā garā runāšana
bija vajadzīga. Skumji nav, bet žēl, jo tas, ka R. Jakovels ir īsteni uzlādēta
baterija, par daudz vairākiem procentiem atklājas izrādes nosacīti otrajā daļā.
Bet papriekšu jaunais basketbola censonis izvēršas (atkailinās) kā
visai iespaidīgs čependeils, un tas piešķir aktiera atveidotajam tēlam mazliet
narcisistisku nenopietnības krāsu. Ir jau ko atklāt, bez šaubām, un kāpēc gan
ne, ja ir tāda iekšēja nepieciešamība uz spriptīziņu, kas – izrādās, nemaz nav
tas, kas likās pirmajos gandrīz erotiski iesmaržinātos
mirkļos.
Un tad no tiek brīnums – īsts teatrāls meistrastiķis: Riharda Jakovela
jaunais, daudzsološais (diez...) un simpātiskais bask@tbola mūzis pārtop
skatītāju acu priekšā... par krietnus gadus piedzīvošu treneri. Aktieris saber
savās plaukstās baltu pulveri un pēc tam to uzsviež gaisā. Pulveris nobirst pār
jaunekļa galvu, padarīdams to sirmu – cik vienkārši! Viņam tiek pielīmētas
ūsas, uzvilkts džemperis, un spēcīgās jaunā vīrieša kājas jau sedz trenūzenes.
R. Jakovels ir kļuvis par pilnīgi citu tēlu – basketbola treneri, kuru ir
uzmetuši. Nodevuši. Un šī ir varbūt vienīgā iespēja pastāstīt, kā tāds, visu
apzinīgi veselīgo mūžu ziedojis savai kaislībai – basketbolam –, jūtas, kad
vairs nav vajadzīgs, kad paliek nesaprasts un
atstumts.
Ak, tas bija skaisti! Pārtapšana!
Un Rihardam Jakovelam izdodas radīt pārliecinošu šī tomēr nogurušā trenera
tēlu, bet – ne jau tik daudz no vecuma nogurušu, cik no dvēselē iedzītās
nevajadzības. Aktieris iemieso nedaudz stīvu vecāka gadagājuma vīrieti, kuru
vīrišķīgi sāpina pašreizējais statuss – nekāds, kad potenciāli viņš jūt gan
vēlēšanos, gan spēku turpināt darbu un pierādīt savas treniņmetodes pareizību.
Bet protams – padzīvojušais treneris arī nav laimīgs, tāpēc nelēkā.
Taču šķietami nepanesami ilgā sēdēšana uz vingrošanas sola, kamēr tiek stāstīts
un runāts, un stāstīts un runāts, atkal sagausina izrādi – praktiski to aptur,
jo – redzēt jau nav ko. Ir tikai jāklausās.
Es tā iedomājos: ek, būtu forši ar šito treneri pasēdēt pie alus kausa
un paklausīties viņa dzīves skarbajā pieredzē gūtās atziņas un pārdzīvojumus.
Lūk, neformālā vidē varētu notikt varbūt pat atraktīva saruna ar viņu, bet
šobrīd – esmu bezmaz spiests klausīties sēdošo, laikam jau pārgurušo treneri.
Aktiera runa – izstrādāta un tēlam lieliski pielāgota un pat vairāk tuvinās
īstai reāla cilvēka dvēseles striptīzam, nekā tas notika ar jaunekli, un viss
atkal ir labi. Un atkal – nepietiekami.
Neapšaubāmi, par šī tēla kulminācijas momentiem kļūst skarbie, vāji dziedošie
rečitatīvi ar ģitāru pavadījumā. Pazīstamās
„Līvu” dziesmas – pavisam infernālā izpildījumā, kurā tad arī izlīst viss
trenera rūgtums par mūža guvumu un gandarījuma trūkumu. Ļoti spēcīgas epizodes
– lieliski iekļaujas izrādes literārajā kontekstā. Aizkustinoši. Patiesi.
Dramatiski. Un Rihards Jakovels piepilda sava trenera tēlu ar skopām un skrāpējošām
skaņām un pavisam citādi uztveramiem populāro dziesmu vārdiem.
Kad tad mēs metamies dziesmā, ja ne tad, kad vārdi bez notīm nespēj
izsāpēt sāpi! Un tā arī treneris.
Patīk, ka, manuprāt, R. Jakovels (droši vien ciešā sadarbībā ar
režisoru) nerāda savu treneri tikai kā dievišķu savas spēles apoloģētu – tam
cilvēkam ir raksturiņš. Nav nekāds eņģelītis bijis, bet slikts vecis arī ne. Un
tiešām – savas spēles un savas zemes patriots. Godīgs attieksmē, tiešs
saskarsmē. Man viņš patīk. Manuprāt, es būtu gribējis pie šī cilvēka trenēties,
ja mani vilktu uz sportu. To aktieris veic nu jau vairs ne tikai simpātiski.
Interesanti. Dziļi. Sirsnīgi. Vairāki trīpunktnieki pēc kārtas!
Un tomēr – man šķiet: es nojaušu, varbūt esmu uzminējis, kas padara šo
labi iecerēto izrādi pārsvarā statisku un diemžēl nebūt ne atraktīvu. Tas ir
TEKSTS. Jau pats izrādes sākums it kā atgrūž, jo – jaunais bask@tbolists runā
tik literāri, tik sasodīti pareizi gramatiski veidotiem teikumiem, ka tajos
jūtams neīstums. Tā cilvēki nerunā, varbūt sportisti vismazāk. Teksts, kuru
visai lielā ātrumā, gana labā dikcijā un kaislīgi pieaugošā tempā runā
aktieris, ir teju nedzīvs jeb – sterils. Nesaku: vajadzēja iebērt pa kādam
lamuvārdam vai tamlīdzīgi, taču režisora un aktiera kopīgi radītais monoizrādes
literārais materiāls ir kristalizējis izrādāmās izpausmes. Jā, es domāju, ka
teksts ir saldētājs. Ticu: abi mākslinieki, labu gribēdami, ir radījuši labu
tekstu, bet tas vairāk ir piemērots lasīšanai, ja nav bijis izdomas to noīsināt
vai pārvērst skatāmā, nevis klausāmā galaproduktā.
Par vairākiem precīziem metieniem labāka situācija ir ar trenera runāto
monologu, jo aktieris tekstu atšķaida ar dežūrvārdiem, tādējādi pielāgodams
dabiskajai vienkārša, no tautas nākuša vīra valodai, kaut gan brīžiem tas šķita
mazliet uzbāzīgi un mākslīgi piekabināts. Kā kurā brīdī. Un tomēr – Riharda
Jakovela tēls ir, manuprāt, jauns sasniegums aktiera lomutēkā, pierādot un
parādot, ka talanta amplitūras robežas ir pārceltas tālu uz priekšu.
Un visbeidzot – personiskas reprīzes. Tā kā iepriekš zināju, ka izrādē
uz spēles laukuma tiks aicināti daži (pieci) skatītāji, tad biju gatavs
izaicinājumam. Vienmēr gribu šādas iespējas izmantot – tas ir lielisks personisks
pārdzīvojums, un man kā teatrālim tādi trakoti patīk. Tie paliek dziļi atmiņā
un sirdī.
Un sagaidīju. Lai pierādītu savas spēles stratēģijas universalitāti, R.
Jakovela treneris aicina viņam palīdzēt – un mans cilvēciskais pienākums ir to
darīt, jo es taču zinu, kas ir basketbols. Kad nonācu, kā saka, prožektoru
gaismās, man abās pusēs bija četras jaunas, skaistas meitenes. Super!! Un tad
Jakovels – treneris mūs sāka izrīkot. Mana vieta pirmāk – zem groza. Forši,
velns parāvis, varbūt vēl arī bumbu iedos! Nē, mums nācās radīt un rādīt tiem,
kas palika sēžam, spēles pozicionālo mainīgumu rezultāta labad (es pat
izpelnījos trenera uzrēcienu, jo nebiju uztvēris laikus, kur man jāatrodas pēc
skatīšanās groza tīklā). Es biju uz „skatuves” un redzēju, ka manu vārdu man
noprasa un man liek ieņemt vietu zem groza nevis Rihards Jakovels, bet
treneris, kura vārdu savukārt es nezinu. Var jau uzzināt un noskaidrot, bet –
vai vajag? Manuprāt, ne. Abi aktiera radītie tēli ir savstarpēji saistīti – tas
nu gan režijā ir nolasāms, un tas ir labi. Jā, es totālā tuvlānā biju ar
treneri, un man kā interaktīvam skatītājam ir kolosāls gandarījums – redzēt
dzīvu tēlu ar tevi mazliet manipulējam. Lai jau tiek uzvara „pretiniekam” – jo
metiens, jo divi punkti. Un pašās spēles beigās...
Un izrādījās, mēs kopā ar treneri un meitenēm esam izrādes fināls.
Treneris iekarsa, mēs jau vairs nespējām tikt līdzi, un gaismas sāka dzist. Tumsa...
Kolosāli!
Un tad tikai ar trenera roku aicinājumu mēs – visa komanda –
paklanījāmies mūsu skatītājiem. Jutos to pelnījis.
Es domāju – tas bija skaists izrādes fināls. Jēgpilns un mazliet pat
simbolisks. Nu ne jau tāpēc, ka es tur biju. Gribētos to redzēt no malas – ar
citu komandu, lai izjustu to nevis kā spēlētājs, bet arī kā skatītājs. Man
teica: tas esot visai iespaidīgi. Ticu. Zināms saviļņojums bija arī man,
galvenokārt tāpēc, ka Riharda Jakovela acīs acumirklīgi varēju ieskatīties –
mana trenera acīs. Es viņu ļoti cienu – savu treneri... Trīspunktnieks – un
tieši grozā!!
Bet kā ir ar vispārinājumu, kādu droši vien būtu jāsniedz katrai
izrādei? Par dzīvi un cilvēku. Ir jau, ir, bet ne tik daudz, cik gribētos. Tomēr
vairāk šo tekstu izspēli uztvēru kā pārāk konkrētas tēmas dažu aspektu
izvērsumu, ne vairāk. Ja es lasītu, noteikti gūtu lielākas vispārināšanas izredzes.
Sākumā aktiera teju ātrrunā klausoties, pēcāk – iedziļinoties acīmredzot kādas
reālas personības dzīves drāmā, īsti nespēju līdzpārdzīvojumā tuvoties
apcerīgām atskārsmēm. Bet, godīgi runājot, pēc tādām nemaz neprasījās.
Tā es uztvēru, izjutu un dzīvoju līdzi Riharda Jakovela monoiznācienam
vairāk nekā stundas garumā. Nopietns iznāciens. Īsts spēlētājs. Prieks, ka ir
tāds Rihards. Atkal viens interesants aktieris, ne tikai vairs simpātisks – ar
saviem lieliskajiem ārējiem dotumiem. Uzskatu, ka Riharda Jakovela radītais
trenera tēls ir vairāk nekā tikai labs aktierdarbs.
P. S. Starp citu, šodien dabūju redzēt citu izrādi. Pilnīgi kaut kas
cits. Par to – nākamreiz. Iespējams – pirmdien.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru