Pirra uzvara
Uz izrādes programmas lapiņas „1. vāka” lasāmi vairāki
vārdi – nešaubīgi ar režisora Dāvja Auškāpa roku rakstīti. Tās ir galvenā
personāža – Aleksandra Grigorjeviča Verhozina (Ivars Puga) – piedāvātās sarunas
tēmas savam pretiniekam Dimam (Ivars Kļavinskis). Jo – kā nekā – ragneša
izvirzītajos noteikumos pilnīgai satisfakcijai jānotiek, dzerot stipros
alkoholiskos dzērienus tik ilgi un varbūt pat visu nakti, ja vajag – līdz pat
rīta šausmai (tieši tā notiek filmā), kamēr viens no diviem duelantiem „krīt”,
pareizāk sakot, prasti nolūst. Bet – tāpat vien nedzersi, ir jābūt daudzmaz
sakarīgai verbālai komunikācijai, kas situācijas pikantuma dēļ varētu nebūt
diez cik nepiespiesta. Tāpēc Verhozins ir sagatavojis nelielu sarakstiņu ar
acīmredzot viņam aktuālām tēmām. Rokrakstā! Un par to Dima izrāda savu izbrīnu
ar neslēptas ironijas piedevu. A kas šim vairs ko slēpties, ja ir pieķerts un
galdā ir likti neapgāžami pierādījumi.
Vienu no tēmām – draudzību – es vakar, manuprāt, tik
pamatīgi iztirzāju šīs izrādes kontekstā, ka varbūt ar to varētu vismaz nesākt
šodienas sēriju. Sāksim ar to, ar ko traģikomisko dzerstiņu ievada arī Ivara
Pugas atveidotais Verhozins (lai būtu īsāk – Saša).
Saldējums! Patiesi – lieliska tēma, tā ļoti daudz ko varot
pateikt par cilvēku. Man, tāpat kā Dimam, tas ir jaunums. Tiešām, man arī garšo
saldējums, tāpat kā Sašam, – tas arī ir plombīrs bez rozīnēm, kuru vērtēju
visaugstāk. Nez ko tas par mani varētu liecināt? Ka esmu līdzīgs Sašam? Zināmā
mērā – varbūt. Reizēm arī esmu organizējis pilnīgu satisfakciju pēc saviem
priekšrakstiem, kas allaž ir beigusies ar Pirra uzvaru, kļūstot gudrākam varbūt
par kādām pāris kapeikām.
Skaidrs, ka pret savu gribu alkoholiskajā sarunduelī
ievilktais Ivara Kļavinska Dima nevar apjēgt, kāda ir saldējuma nozīme
turpmākajā vakara gaitā un attiecībās ar savu darba devēju vispār. Jo katra vīrieša
statuss pēkšņi ir būtiski mainījies – viens otram pretī sēž piekrāptais vīrs un
sievas mīļākais. Patiešām – nu kā gan saldējums varētu atvēsināt maigi nokaitēto
atmosfēru, kāda tā jau sabiezē paveicamā „darbiņa” dienas vidū. Šo gaisotni
meistarīgi sakurina Saša – Puga ar pāris savas varas un ietekmes demonstrācijām
– jaunbūvē un īsā vizītē pie mazā mākslas un ieroču mīlētāja Gio (Mārtiņš
Egliens) viņa dēla vai mazdēla lielās četru gadu jubilejas priekšvakarā.
Šo sēriju gribu veltīt lielākoties izrādes Pirram jeb – Ivara
Pugas tēlam un veikumam vielaikus. Un šis veikums ir IZCILS! Pēc tam kad noskatījos
izrādi pirmoreiz, biju gatavs derēt, ka Ivars Puga obligāti tiks nominēts gada
aktiera balvai šīs sezonas „Spēlmaņu naktī”.
Pēc manām domām, Nacionālā teātra aktieris I. Puga ir viens
no savas paaudzes lieliskākajiem savas cunftes pārstāvjiem. Viņu ir nācies
redzēt nudien visdažādākajās lomās, un allaž sniegums ir bijis lomas ietvaros
optimāls un pārliecinošs. Par īpašu veiksmi uzskatu I. Pugas tēloto
psiholoģisko sadistu Džordžu amerikāņa Edvarda Olbija visslavenākajā lugā „Kam
no Vulfa kundzes bail?”, bet – šai ziņā ar oriģinalitāti uzskatos izcelties nevaru.
Un pat Latvijas TV ziepju operā „Neprāta cena” atveidotais lunte arhitekts
(laikam) bija perfekti veidots tipāžs. Tā ka – varu sacīt sev: ejot „uz Pugu”,
zaudētājos netiksi.
Šī konkrētā izrāde sākas ar to, ka redzam Sašu – Pugu sēžam
„pie sasistas siles”. Reāli – tā ir sievai domātās dārgās kaklarotas neganti
košā, sarkanā kārbiņa, ko vienīgā pareizā lēmuma dzemdībās satriektais vīrietis
virpina pirkstos. Un – faktiski – ar to arī izrāde beidzas, tikai nu kastītē
vēl viņam gribas ievietot videokaseti ar smalki ieplānotās satisfakcijas atmaskojošo
ierakstu. It kā liecību nepietiktu. Taču – nē. Fotofiniša nepieciešamība, ar
kuru Saša izskaidro Dimam filmēšanu, ir tikai tāds manierīgs kāzuss, kuru
pieminot skatītājos vienmēr izraisās smiekli – un, ja tie izskan tikai pirmo
reizi, tad jau, kā saka, precīzai izrādes žanra uztverei ir spunde ārā.
Nez kāpēc Saša – Puga, dabūjis savu satisfakciju, neizskatās
gandarīts (bet pēc viņa noteikumiem tā sanāk!). Acis nemirdz, bet ir truli
blāvas (nujā, dzerts ir daudz), seju nerotā pārākuma smaids, lai gan ir taču
noticis tā, kā bija ieplānojis brašais karavadonis triju mīlas frontē.
Loks diemžēl ir vienīgi noslēdzies – Ivara Pugas Saša ir un
paliek īstais zaudētājs savā spēlē un lūzeris daudz nopietnākā pasākumā, ko par
personisko dzīvi sauc. Tikai, ja pirmajā epizodē mēs redzam vīrieti –
strandējošu kuģi, tad pēdējā – saprotam, kāpēc pragmatiskās dzīves uzvarētājs
patiesībā ir uz sēkļa uzskrējis lepni krāsots vraks, kuru kuģa stadijā vadījis nemākulīgs,
pašapzinīgs un pietiekami muļķīgs kapteinis. Ivars Puga skaidri savā tēlā
atklāj, ka Vehozins dzīvojis pēc tiem pašiem principiem, kādi ir viņa biznesa
pamatā. Ja biznesā tie eventuāli nostrādā (un Sašam laikam ir veicies diezgan),
tad visintīmākajā un trauslākajā sfērā tie viņam nesuši vienvienīgus fiasko. To
varam saskatīt aktiera sejā un saklausīt viņa balsī – telefona sarunā ar skatītajiem
nedzirdamo sievu izrādes finālā.
Ivara Pugas atveidotais Saša, manuprāt, tomēr nepieder
tipiskiem bandītiskā biznesa pārstāvjiem – īstiem izsitējiem. Pārāk labi
redzama aizsargājošā maska. Pārāk smaga ir bijusi atskārsme, ka tu esi šmaukts
ne tikai gultā, bet arī – darbā. Jo – kā gan citādi izskaidrojama acumirklīgā satisfakcija
ar būvniecības direktoru Boldirevu (Kaspars Aniņš) – bez brīdinājuma maucot
viņam pa zobiem, tieši pretēji gaidāmajam improvizācijas teātrim divatā ar Dimu
vislepnākajā pilsētas restorānā. (Tas gan izrādē ir jāuzmin atšķirībā no
kinoscenārija, bet skaidrs, ka Verhozins visu nakti bistro nesēdēs.) Boldireva gadījumā
– „saruna” ir aša, pat nesākusies. Bet fakti paliek fakti – Saša ir pamatīgi
piekrāpts, un pa abām galvenajām dzīves līnijām. Un gluži vai smieklīgi no
Sašas – Pugas mutes skan argumentācija, kādos gadījumos viņam drīkst melot.
Dimas variants izrādās pareizais – ir jābūt muļķim, ne jau tikai gudriniekam un
viltniekam, kāds pats sev šķiet aptraipītā goda bruņinieks.
Aktiera Ivara Pugas spēli vērot ir ārkārtīgi interesanti,
valdzinoši, tā liek sapringti dzīvot līdzi lielā emocionālā spriedzē, jo šī
izrāde jau ir arī psiholoģisks trilleris. Tāpēc ka I. Pugas spēlē ir tūkstoš un
piecpadsmit nianšu – ļoti, ļoti smalku psiholoģisku virāžu tēla iekšējās
darbības un loģikas trasē. Bez šaubām, man laikam ir divtik saistoši, pēc tam
kad scenārijs ir lasīts šurpu turpu, piedevām filma arī noskatīta. Protams,
teātra burvība ir acu priekšā notiekošajā patiesībā, un Ivara Pugas tēlojumā tā
ir absolūti simtprocentīga. Jo aktieris sprīdi pa sprīdim atklāj, kā viņa
Pirrs, bruņojies ar visiem iespējamajiem, viņam brīvi pieejamajiem ieročiem,
pats sevi ved pretī sagrāvei.
Sašas tēlā jaušams nevis vīrišķīgs savas rīcības
nemaldīguma spēks, bet drīzāk bērnišķīgs vājums un neaizsargātība. Jo – nav jau
draugu šim ārīgi mierīgajam, nosvērtajam, mērķtiecīgajam un pat savā ziņā tomēr
gudrajam cilvēkam. Nav ģimenes. Ir bērni. Bet Saša – Puga neizjūt to, pēc kā
taču ilgojas un bieži pat dzenas ikviens – neizjūt mīlestību un pats arī neprot
mīlēt. (Tā ir vesela cilvēku pasuga, kuri neprot mīlēt, es tādus pazīstu, un viņi
ir predestinēti skumjas būtnes.) Un to mēs labi redzam jaunās izpratnes naudas
aristokrātā, ko pietiekoši un pamatoti ar stūrī iespiestas žurkas dūšu norāda Ivaram
Pugam līdzvērtīgais partneris un kolēģis Ivars Kļavinskis Dimas tēlā.
Ivars Puga savu personāžu rāda ar katru jaunu sarunas tematu
arvien nožēlojamāku. Un ir vērts vēlreiz atgriezties pie saldējuma. Juzdams, ka
striktais satisfakcijas plāniņš tomēr nav atstājis vēlamo iespaidu un iedvesis
neizmērojamas bailes Dimā, Saša it kā apjūk, teju pat atvainojas sarunbiedram,
ka pirmās tēmas izvēle neraisa „draudzīgu” konversāciju. Es domāju gan: kad
būtu jārunā pa tiešo par to, kas un kā, bankas turētājs – varenais Verhozins
uzvedas kā tāds nelga. Dima – Kļavinskis varbūt nenojauš, un – pa kuru laiku,
jo tāds viņam faktiski netiek dots –, ka Sašam šī arī ir beidzot vienreizēja
iespēja tā pa īstam ar kādu izrunāties, un kurš gan konkrētā situācijā varētu
būt vēl tuvāks par sievas mīļāko.
Atbilstīgi I. Pugas izstrādātajam raksturam ir arī tas, ka
Ivara Pugas tēlā nav nekādas histēriskas naida eskalācijas, uz ko gan
teorētiski Sašam būtu tiesības. Jā, satisfakcijas nosacījumi ir drakoniski, bet
– ne jau vienīgi Dimam. Tādi tie ir arī viņam pašam, un tas, ka Saša – Puga
nemaz nekāro pēc gaidāmās uzvaras līdz traģismam spēcīgi redzams epizodē, kad izrādes
finiša taisnē viņš iznāk no tualetes, kur pie izlietnes morāla un fiziska
saguruma dzīts, ir pabijis tikai dažus mirkļus, taču, viņam atgriežoties, ir
redzams: Dima tiešām nolūzis pirmais. Saša – Puga tik izmisīgi cenšas pamodināt
pilnīgā toņķī guļošo draugu (? – mūžīga mīkla...), ka šis skats izraisa spēju
neviltotu līdzjūtību. Jo ir nepārprotami – Sašam uzvara maksā pārāk dārgi, un
tāda tā viņam īstenībā nav nemaz vairs vajadzīga. Sapratne par nodzīvoto dzīvi
ir krietni sālītāka par to miljonu somā, kas paliek viņam pašam. Un tad Saša,
arī piedzēries, arī pārguris – un ne jau vienīgi no izdzertā alkohola –, viens
palicis, izplūst pavisam nevīrišķīgās asarās. Mutē vaļā, dreb jūtu sastrēgumā, siekalas
tek – nepievilcīgi intīma aina, kādu parasti nekad nevar dabūt redzēt neviens –
izņemot skatītājus šajā teātrī. Tā galējā izmisumā raud vīrietis, un tas notiek
absolūtā vientulībā. Aktierim šī epizode izdodas atkailināta un satriecoša, un
tai ir milzīga pēcgarša, kad izrāde jau galā.
Bet – vīrietim laikam ir jātur dotais vārds, citādi – par
ko gan viņu uzskatīs? Tāpēc seko apļa aizciršanās – ar dārglietu kārbiņu, kuru
Saša – Puga tiklab varētu iesviest atkritumu konteinerā, nevis... Jā, viņš
izlemj piedāvāt lietisku satisfakciju arī sievai (izrādē mēs viņu tā arī
neieraugām, un tas ir paredzēts J. Griškoveca scenārijā), kurai paģēr būt
mājās, kad varonis ieradīsies pēc jauna gandarījuma.
Ivars Puga pārliecinoši nospēlē iekšējo drāmu, kādu
pārdzīvo vīrietis, kam ir jau pāri piecdesmit un izredzes būt laimīgam
samazinājušās līdz minimumam. Un Saša vēlas noskaidrot – kāda tad varētu būt
viņa nākotne, jā, izmantojot neglaimojošo situāciju it kā savā labā. Dima tāpēc
viņam ir nevis ienaidnieks, bet ļoti vajadzīgs cilvēks (nešaubos, ka darbā viņš
ir īsts figaro). Ļoti vajadzīgs, bet satisfakcijas dzelžaino prasību dēļ I.
Pugas Saša zaudē arī viņu, jebšu ir paradoksālā kārtā radies patiess pamats
draudzībai. Pamats ir – izredžu nav. Nuja, tik tālu aizdomāties laikam spējis
vienīgi trīskāršais izrādes fans Skaidris, bet – ej nu zini, varbūt arī
režisors. Taču izrādei, tāpat kā oriģinālam un filmai – beigas ir atvērtas;
mēs, visu redzējuši, varam vienīgi iztēloties, kā pagriezīsies abu duelantu
nākotne. Laba gan neparedzu; drīzāk Dima izkulsies, ja vien viņu nenovāks. Bet
diez vai – tam vairs nav nekādas jēgas – tā, manuprāt, varētu spriest
iztukšotais Saša – Puga.
Alkohols, protams, parauj vaļā atklātības slūžas, un tad
gāžas laukā правда – матка в глаза un ты мне друг? Viss jau notiek, un – nekas nenotiek. Jo, raugi, Dima,
nav tik prognozējams, kāds ir pats satisfakcijas inscenētājs, un to viņš dabū
dzirdēt, un tā ir taisnība. Ivars Puga rāda savu „varoni” arī gana triviālu,
vienlaikus cilvēciski ievainojamu, ievainotu un – baigi, nu taisni baisi
vientuļu, tā ka no tā var gūt baudu. Tādi mēs faktiski esam daudz. Vientulība
padara cilvēku izpausmēs triviālu, jo nav nedz laika, nedz dvēseliskas
iespējamības domāt par neskaitāmām variācijām, kā izrādīties...
P. S. Par Ivaru Pugu izrādē „Satisfakcija” noteikti ieemuārēšos
vēl ne vienu reizi vien. Šorīt tas būtu „īsumā”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru