Refleksijas Teātra dienā
Godīgi runājot, es vairs neatceros, kā īsti bija pirms gada tieši šajā dienā – vai tikai pirmais ārkārtas stāvoklis joprojām neturpinājās? Manuprāt, pilnā sparā.
Un šogad Starptautiskā Teātra diena atkal uzaususi un paies, kā saka, 19. kroņvīrusa pandēmijas “zīmē”. Tas jau, protams, neliedz sveikt un apsveikt visus, kam vien ar šo mākslu ir saistība, sakars un mīlestība. Nu tad – PROSIT!
Šodien
Teātris ir gandrīz kā Ērkšķrozīte ar visu viņas galmu, ļaunā feja noburts.
Tā
Kunga zobens cērt nešķirojot.
Ir tāda dīvaina būšana un jušana. Daudz kas orveliskā kārtā ir aizliegts sabiedrības kopējās veselības labad. Bet ņemsim par piemēru mani – nav pats veiksmīgākais, taču es arī piederu pie sabiedrības.
Redz,
ja man gribas ēst, varu pagatavot maltīti pats – tāpēc nav jāiet uz ēstūzi vai
restorānu. Ja gribas iemalkot kādu reibinošāku dzērienu, nav jāapmeklē bārs,
jo, lai nu ko, bet alkohola trūkums mums nedraud. Ja gribas ceļot – nujā, tad
jāaprobežojas vai nu ar pastaigām, vai dzimtās zemes apguvi, jebšu arī tagad ir
ļauži, kas iemanās aizlaisties “uz siltajām salām”. Un nekas – visi dzīvi.
Izņemot tos, kuri miruši (kā varbūt izteiktos kādas ņipras valsts prezidents).
Taču
Teātris nevar bez skatītāju KLĀTBŪTNES – šī patiesība nav atceļama nekādos
apstākļos. Tomēr skatītājiem ir liegts Teātri apmeklēt. To surogātu, kas tiek
ražots t. s. tiešsaistē, par teātri saukt nedrīkst. Vienu vai divas TĀDAS
izrādes var producēt, un apnikums klāt.
Elmāra
Seņkova režisētā izrāde “Irānas konference” bija laba, noskatījos ar neviltotu
interesi, jo tā bija riktīgi zūmīga, turklāt ar tik fenomenālu aktieru buķeti,
ka tāpēc vien intriģējoša. Arī tematika aktuāla. Taču otra tāda izrāde nav
iespējama. Nu labi, faktiski jau ir iespējama pat treša, bet tādā gadījumā tā
būs kaut kas, kā saka, no baltās ķēves otrajā un trešajā augumā utt. Vārdu
sakot, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.
Es
personiski šajā periodā starp Teātra dienām tiešsaistē esmu noskatījies tikai
vienu agrāk radītu izrādi, jo tā, manuprāt, bija pati pirmā tāda, un tā bija
“Bļitka”. Uz šo pasākumu bija pat jānopērk biļete, lai tiktu “zālē”, taču par
tik pieticīgu cenu, ka pat manā toreizējā finansiālajā situācijā tā šķita kā
balva, nevis izdevums. Un kāds izrādei bija iešūpojiens! Ohoho, Egon
Dombrovski! Viena Ziga jeb aktiera teātris faktiski par velti vairāk nekā
pusstundas garumā! Turklāt pat mans sveiciens uz vispārējā aktivitātes fona tika
pamanīts – un tas bija īpaši (aiz)kustinoši –, iekams sākās pati izcilā divspēle.
Bet!
Es jau pirms šī unikālā internetatīvā notikuma “Bļitku” biju divas reizes
redzējis dzīvajā veidā, tāpēc tiešsaistes variants manī tikai nostiprināja siltas
atmiņas un pārliecību par dramaturģiskā materiāla un režijas absolūto elastību,
tāpat kā par abu aktieru – Egona Dombrovska un Kaspara Goda – profesionālās un
mākslinieciskās pilotāžas virsotnēm.
Šodien
teātris “Joriks” rādīšot “Rudens sonāti” – pēc Ingmara Bermana filmas scenārija
(jādomā) veidoto izrādi, kuras režisors ir Mārtiņš Eihe. Man patīk Mārtiņš Eihe
kā personība. Esmu redzējis Bergmana kino oriģinālu, un būtu ļoti interesanti,
kā, piemēram, augstprātīgo koncertpianisti, kuru filmā atveidoja leģendārā
Ingrīda Bergmane, spēlē Esmeralda Ermale. Taču es laikam esmu pavisam slikts un
mazuzticīgs teātra skatītājs, un man laikam ir žēl maksāt naudu par… to, kas
man tiktu iemānīta kā teātra izrāde. Kā tas būs: es sēžu pie rakstāmgalda mājas
“kostīmā” un čībās, strebju tēju, graužu nagus vai ķiploku grauzdiņus un – skatos
teātri, kurš it kā būšot “šeit un tagad”? Nu nē tak!
Protams,
man ir iztēle, un es noteikti varētu mēģināt iejusties skatītāja “lomā”, taču
priekšā man būs vienīgi un tikai klēpjdatora ekrāns, kurā būs iespiesta tālu Rēzeknē
spēlēta izrāde, kas vienlaikus notiek un nenotiek. Man tiks rādīts tas, kas katrā
sekundē būs kamerā – man tiks uzspiests vizuālais viedoklis par katru izrādes mirkli.
Bez smaržas. Bez vibrācijām. Bez DZĪVĀ brīnuma, kāds teātra izrādei ir absolūti
obligāts. Tā teikt, proscēnijā ir zilonis, bet es gribu redzēt trusīti bīnes
kreisajā pusē. Ja atrastos klātbūtnē, es pats izvēlētos, uz ko un kā skatīties.
Tagad man rādīs, uz ko un kas jāskatās?
Kas
tas būtu, ko es nopirktu par savu nožēlojamo naudu? Nezinu, kā to nosaukt, bet
– ne jau nu izrādi. Un lai man piedod (vai nepiedod) visi, kurus es ar saviem
spriedelējumiem aizvainoju, taču man kā skatītājam ir zināma taisnība. Saprotu:
Vēja māte arī Sprīdītim teica, ka labā griba nav peļama un ir atalgojama.
Bet
varbūt man vajadzētu nopirkt biļeti internetā, tādējādi finansiāli šajā krīzē atbalstot
konkrēto izrādi? Tas būtu ziedojums, vai? Iespējams. Par to var vēl padomāt.
Bet arī tad – tas var būt vienreizējs gadījums, nevis atkārtojama prakse. Tāda
ziedošanās taču nav nekāda mākslas darba baudīšana, nedz adekvāta radīšana.
Man
šķiet: vairs nevienam nav noslēpums – izrādes tiešsaistē ātri vien ir
izsmēlušas sevi, jo tās vienkārši nav/nevar būt izrādes. Un kino arī tās nav. Te
nu vietā ir krievu sakāmvārds: “Не рыба, не мясо.”
Manuprāt,
šīs skatītāju (un arī klausītāju) rindas tukšajās zālēs smagi pārdzīvo arī
mūziķi. 1. janvārī biju sataisījies “noskatīties” un noklausīties Vīnes
filharmoniķu Jaungada koncertu, kuru šie mākslinieki spītīgi arī šogad
piedāvāja. Taču operatoru kameras pastāvīgi fokusējās ne tikai uz orķestri, bet
arī uz grezno zāli, no kuras dvesa šaušalīgs melns tukšums. Es neizturēju ilgāk
par desmit minūtēm – tas patiešām bija briesmīgi! Tad jau mūsējie Lielās
Mūzikas balvas ceremoniju prata atspoguļot krietni vien pieņemamāk, it kā
Operas nama lielā zāle būtu notikumam tikai dabiska dekorācija.
Āre,
ir gan viena iespēja, kura īstenojas tā, ka izrādes var diezgan normāli noskatīties
datora ekrānā, – tās ir Latvijas Televīzijā atronamās, kas glabājas raidījuma
“teātris.zip” archīvā. O, tur ir patiešām prātam neaptverami dārgumi! Un par
velti, piebildīsim (nav mazsvarīgi). Taču pret šo iespēju ir kultivējama
pavisam citāda attieksme, jo – tās izrādes ir lielākoties vēsturiskas, tās
bijušās godības liecības, un tāpēc labi, ka vismaz tādā formātā saglabātas.
Lieliska izredzes vai nu atgriezties kādā iemīļotā pārdzīvojumā, vai arī kaut
priekšstata līmenī iepazīt mākslas darbu, kurš nekad vairs nebūs redzams un
skatāms trīs dimensijās. Es reiz pārbaudīšanas labad ieskatījos šajā virtuālajā
glabātavā un aiz sajūsmas teju drebēju – izrādās, ir noskatāma izrāde, kura man
kādreiz jaunībā trakoti patika – Dž. B. Šova “Velna māceklis” Drāmas teātrī.
Vai nav brīnišķīgi? Lūk, tā tik ir iespēja! Un tur ir vēl un vēl!
Bet
šodien teātris ar visiem šīs mākslas kalpiem un priesteriem ir aizliegts, un es
esmu aizliegts kā skatītājs – pērc biļeti vai tiec teātrī “pa blatu” (savulaik
man tāds bija teju visos teātros – ak, skaistā jaunība!...)? Nekā…
Es
zinu: teātri ir sagatavojuši vairākas (nē, kopumā pa visiem – daudzas) izrādes,
kurām ir notikušas t. s. “iekšējās pirmizrādes”, un darbs turpinoties. Un
neviens nezina, kad šīs izrādes patiešām tiks rādītas zālēs, kurās atradīsies
cilvēki, kas ir izbadējušies un izslāpuši pēc teātra. Pilnīgi noteikti ir. Bet slāpes,
vismaz fizioloģiski, varot izraisīt neatgriezeniskas sekas. Tāpat kā bads.
Tomēr
vislielākā sāpe man ir par aktieriem. Vai nebija tā, ka pat Otrā pasaules kara
laikā Latvijā teātri reāli strādāja? Par Dailes teātri esmu pilnīgi drošs, ka
Smiļģis savējos dīdīja un neļāvās lielgabaliem apklusināt mūzas.
Skaidrs: ja cilvēce visu starptautisko (britu, Ugandas, Dienvidāfrikas, Vitempiskas u. c. eksotisku zemju vārdā nosaukto) vīrusu triumfa karagājienu pārdzīvos, to pārdzīvos arī Teātris. Ja būs jāpielāgojas, pielāgosies arī Teātris. Tāpēc ka Teātris ir tikpat nemirstīgs, cik nemirstīgi ir cilvēki. Tā nu ir vienīgā cerība. Jo “bez spēlītes mēs nevaram, nu nevaram nemaz” – kā reiz Valmieras teātrī dziedāja izrādē “Sirano de Beržeraks”.
* * *
Lūdzu, mīļie, izturiet!
Daudzi domā: reiz tas, kas tagad mūs vajā un ierobežo, beigsies. Nezina, bet saka. Tātad tic.
P.
S. Vai es negribēju rakstīt pavisam kaut ko citu? Par to, kā es mīlu teātri, ka
mirstu vai nost, katru dienu nenodzīvodams ar šo vārdu uz lūpām un sirds
dziļumos? Ka es joprojām apbrīnoju aktierus, kas manās acīs līdzinās
pusdieviem. Bet – vai es to jau neesmu atkārtojis neskaitāmas reizes? Tā ir
nemainīga taisnība – kā apdzisis vulkāns.
Nujā,
godīgi runājot, personiski man nav vajadzīga tāda speciāli kalendārā ierakstīta
Teātra diena. Personiski man katra diena ir Teātra diena, jo es nemaz nevaru nodzīvot
līdz tās beigām, lai kādubrīd neiedomātos par kādu aktieri, lai kaut kas man
neatgādinātu kādu neaizmirstamu izrādi, lai es neatcerētos efektīgu citātu no
kādas izrādes, lai es neizlasītu kāda aktiera vai režisora, vai cita ar teātri
saistīta mākslinieka vārdu un viņa teikto, lai es nedzirdētu kāda aktiera vai
cita teātra mākslinieka balsi… Viņi visi ir mani vitamīni un mana vakcīna pret
visām kaitēm, viņi ir mana alfa un omega, viņi ir mans prieks un arī lāsts,
elle un paradīze. Elpa un asinis. Skābeklis. Jo viņi visi ir Teātris. Jo JŪS VISI
ESAT TEĀTRIS!
Jo
JŪS vienmēr esat bijuši mana patiesā un vienīgā dzīve. Āmen!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru